Jā, daži cilvēki par ticību runā kā par kaut ko dīvainu vai nenormālu. Mums dedzīgi jāprotestē pret tādiem paziņojumiem. Mēs ikviens nepārtraukti ticam daudzām lietām. Kad es ar mašīnu braucu pāri šauram tiltam, es nevilcinoties sekoju pārējām automašīnām. Es neapstājos un vispirms neveicu detalizētu tilta balstu stingrības pārbaudi. Tilts tur ir stāvējis jau daudz gadu. Simtiem mašīnu to šķērso katru dienu. Es stipri ticu tam, ka tilts tāpat noturēs manu mašīnu. Mēs ticam arī dažādos citos veidos. Es ne reizi neesmu bijis Ziemeļpolā vai Dienvidpolā, bet esmu redzējis daudz attēlu, kurās redzami cilvēki pie savas valsts karoga tai punktā, kas tiek dēvēts par polu. Man nav iespēju to pārbaudīt. Fotogrāfijas kāds datorģēnijs no Maiami varētu būt viltojis, nofotografējoties Ziemeļkanādā vai Sibīrijā. Taču es ticu tam, ka pasaule ir lodveida, un ka tās pretējās pusēs ir divi punkti, kurus mēs saucam par poliem. Es nešaubos, ka līdz šim brīdim tur dažādos veidos nokļuvuši diezgan daudzi cilvēki. Tieši tāpat – kad mēs kāpjam autobusā vai lidmašīnā, mums ir ticība šofera vai pilota prasmēm, un, dodoties uz restorānu, mēs ticam tam, ka pavārs mūs nenoindēs.
Hans Küng, Credo, London, SMC Press, 1993. g. izd., 14. lpp.
Anny Matti, Moeite met God, Kampen, the Netherlands: J.H.Kok Uitgeversmaatschappij, 1991. 48. lpp.
Ir arī citādi veidi, kā lielākais vairums cilvēku parāda savu ticību. Parasti mēs ticam tam, ko mums saka citi cilvēki. Iespējams, ir arī tādi indivīdi, kuru teiktā patiesīgumu mēs esam iemācījušies uztvert ar zināmu skepticisma devu, taču pasaule pārstātu funkcionēt, ja visā visumā mēs vairs nevarētu ticēt cilvēku teiktajam. Un mums ir pazīstams vēl viens ticības veids. Cilvēki tic tiem mērķiem, kurus viņi atbalsta, un uzdevumiem, kuriem viņi velta savu laiku. Viņi tic, ka zināmas lietas ir viņu uzmanības vērtas, bet citas tādas nav.
Par laimi daudzi no mums tic cilvēkiem daudz fundamentālākā ziņā, nekā tikai ticot atsevišķām viņu prasmēm vai stāstītajam. Mēs ticam viņiem kā personām, viņu godīgumam, un kaut kā dziļi sevī arī tam, ka viņi ir labi cilvēki, kas pelnījuši mūsu apbrīnu un uzticību.
Un tomēr, apspriežot reliģisko ticību, mums „ticības” definīcija ir krietni jāpaplašina. Atļaujiet man piedāvāt divas definīcijas! Viena ir Vācijā dzimuša amerikāņu teologa – filosofa J. P. Tilliha piedāvātā. Viņš plaši aprakstīja reliģijas un psiholoģijas attiecības. Viņš reliģisko ticību definēja šādi: „Ticība ir stāvoklis, kad esam pilnībā ieinteresēti: ticības dinamika ir cilvēka absolūtas ieinteresētības dinamika.” Izklausās mazliet filosofiski, taču labāku definējumu būtu grūti atrast. Un tomēr, iespējams, ka atrodas vēl labāka definīcija, kuru sniedzis viens no Bībeles grāmatu sarakstītājiem – vienīgā tiešā ticības definīcija, kādu ir iespējams atrast visā Bībelē: „Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.”
Šīm abām definīcijām ir kopīga viena galvenā īpatnība. Tās neskaidro ticību, balstoties uz kādiem intelektuāliem argumentiem. Kā šķiet, ticība nerodas – vismaz sākotnēji ne – no intelektuālas noteiktu loģisku argumentu vai zināmu neapšaubāmu spriedumu, vai pat „attaisnojamu ticību” virknes satura pieņemšanas. Kā rāda abas definīcijas, ticība ir cita veida noteiktība. Tā pārvar mūsu prāta ierobežojumus, lai cik ļoti attīstītas arī nebūtu mūsu prāta spējas. Tā pārspēj jebkādu normālu saprāta uztveri. Mēs esam pārliecināti nevis par to, ko redzam, jo galu galā redzamais var izrādīties tikai ilūzija, bet par to, ko mēs nevaram redzēt! Lai kas arī būtu reliģiskā ticība, tai ir sakars ar realitāti, ar pārliecību par neredzētām lietām, kas mūs skar eksistenciālā un absolūtā veidā.
P. Tillich, Dynamics of Faith, New York, 1957, 1. lpp.
Vēstule Ebrejiem 11:1.
Šis apgalvojums, šķiet, dara mūs neaizsargātus pret kritiku, kura cilvēku – labprātīgu definēt ticību pēc šiem nosacījumiem – apsūdzēs prāta un inteliģences zaudēšanā. Viņi mums atgādinās Marka Tvena reiz teikto: „Ticība ir pārliecība par to, kas tavuprāt nav patiess!”
Skeptiķi un agnostiķi, protams, strīdēsies, ka ticībai jābalstās uz stipriem pierādījumiem, ko iespējams empīriski pārbaudīt, t.i., uz liecībām, kuras pārbaudāmas, izmantojot mūsu maņas. (Lai gan – jums būtu jāapzinās fatāla skeptiķa apsvērumu un darbību nekonsekvence: skeptiķis, kas uzskata, ka neparko nav iespējams būt pārliecinātam, konkrētās situācijās vienmēr atkāpsies no sava skepticisma. Kad māja būs liesmās, viņš neapšaubīs realitāti, bet piezvanīs glābšanas dienestiem, paķers dažas vērtīgas lietas un pametīs degošo māju. Tāpat svarīgi saprast, ka skeptiķis ir pilnīgi nekonsekvents pat savas filosofijas argumentācijā – viņš paļaujas uz savām prāta spējām, lai secinātu, ka šīs spējas nav uzticamas!)
Dabiski, saprāts ir svarīgs, un ticību nevajag sajaukt ar vienkāršu fideismu, t.i., uzskatiem, kas vienkārši nolemj ticēt bez jebkādas atsauces vismaz uz dažu „attaisnojamu ticību” veidotu „tīklu” (skat. iepriekšējo nodaļu). Bet kāds pamatots iemesls mums ir vairāk uzticēties kādām vienām, noteiktām spējām, ar kurām esam apveltīti, bet citām mūsu spējām mazāk? Kādēļ mums būtu, piemēram, jāuzticas saprātam vairāk nekā uztverei? Vai arī intuīcijai? Šāda izvēle uzskatāma par patvaļīgu.
Tiksim skaidrībā ar to, kas nav ticība. No vienas puses, tā nav tikai ar prātu pieņemti dažādi filosofiski vai teoloģiski spriedumi. No otras puses, nav jāatsakās no prāta izmantošanas un jādodas maģijas un zinātniskās fantastikas pasaulē, kurā iespējams it viss. Ļaujiet man šeit un nedaudz arī turpmāk tekstā atsaukties uz Hansa Kinga teikto! „Ticība,” apgalvo Kings, „būtu vien puse no esošā, ja tā uzrunātu tikai mūsu izpratni un prātu, bet ne visu cilvēku kopumā, ieskaitot mūsu sirdi.” Tā nav primāri saistīta ar teoloģiskiem paziņojumiem un doktrīnām, kā tās definē baznīca, vai intelektuāliem argumentiem un racionālu diskursu, bet daudz lielākā mērā – ar mūsu iztēli un emocijām.
Kad sakām, ka ticam Dievam, mēs neapgalvojam, ka precīzi zinām, Kurš un Kas šis Dievs ir. „Pēc definīcijas Dievs ir tāds, kuru nav iespējams definēt, kuru nav iespējams ierobežot: burtiski neredzama, nesataustāma, neaptverama, bezgalīga realitāte.” Dieva eksistence daudziem, kuri nopietni par to domājuši, ir „attaisnojama ticība”, bet – kā jau mēs to agrāk redzējām – Dieva eksistenci pilnībā nevar nodemonstrēt ar loģiskiem argumentiem vai zinātnisku eksperimentu. Kā jau Kings pasteidzās piemetināt, līdz šim neviens nav spējis pierādīt to, ka Dievs neeksistē. Ticība Dievam ir visa cilvēka, ne tikai viņa prāta un sirds veikums – „saprātīgas uzticības akts, kam var nebūt noteikti pierādījumi, bet kam ir dibināti iemesli. … Tā nav vienkārši pieķeršanās apgalvojumu pat iesumam, bet gan visas personas nodošanās – nevis kādiem specifiskiem paziņojumiem, bet pašai Dieva realitātei.”
Plantinga, citētajā darbā, 217-222. lpp.
Küng, citētajā darbā, 7-11. lpp.
Vienam jautājumam ir tik izšķiroša nozīme, ka to nav iespējams pārspīlēt. Kristīgā ticība vispirms saistīta ar uzticību „Personai”. Daži kļūdaini koncentrē savu ticību uz Bībeli. Daudzi protestantu kristieši ir pieļāvuši šo kļūdu. Daudzi no viņiem pielūdz grāmatu nevis Personu. Viņi savu ticību balsta uz dokumentu nevis uz to Vienu, par ko šajā dokumentā iet runa. Daudzi Romas katoļi pieļauj kļūdu, par savas ticības centru padarot baznīcu nevis to Vienu, kuru pasludināt baznīca aicināta. Daudzi pareizticīgo konfesijas draudžu locekļi mēdz jaukt ticību ar tradīcijām, aizmirstot, ka ticība saistās ar to Vienu, Kuru tradīcijas pasniedz. Ticība ir attiecības personai ar Personu. Viss pārējais – otršķirīgs.
