Atgriezīsimies pie jautājuma, kur un kā rodas ticība. Vai jūs varat tā vienkārši izvēlēties – ticēt, vai arī neticēt? Vai daži no mums piedzimst ar īpašām spējām ticēt jeb tā galvenokārt ir audzināšanas un apkārtējās vides problēma? Kādēļ dažiem cilvēkiem tik ļoti gribas aizbēgt no savas ticības, bet viņiem nekādi neizdodas to iznīdēt, lai gan tai pašā laikā ir cilvēki, kas saka, ka apskauž tos, kas spēj ticēt, tomēr apgalvojot, ka nezina, kādā veidā pašiem iegūt šādu ticību? Tie nebūt nav vienkārši jautājumi. Bet mēģināsim uz kādu brīdi atlikt savu spriedumu, kamēr es lielos vilcienos ieskicēšu Bībeles un to dažu cilvēku sniegtās atbildes, kas Bībeli lasījuši un no lasītā sev izdarījuši secinājumus. Tad, lūk, Dievs mūs radījis ar spēju ticēt. Mūsos mīt kas tāds, kas ļauj atzīt, ka Viņš ir pieejams un vēlas mūs aizsniegt – vēlas ar mums sarunāties. Sauciet to par sesto vai septīto maņu, vai arī nosauciet to latīniskā vārdā kā sešpadsmitā gadsimta baznīcas reformators Džons Kelvins, vai arī raksturojiet to kā iekšēju pārliecību par Dievu, kurš ne tikai eksistē, bet kuram jūs rūpat – vienalga kā jūs to nosauktu, tas pastāv.
Par nožēlošanu jāatzīst, ka laika gaitā šī maņa daudzos no mums ir kļuvusi trulāka vai arī pavisam pazudusi. Kādēļ gan tā? Iemesls meklējams tajā, kas sabojājis cilvēci, un Bībelē tā apzīmēšanai lietotais vārds ir – „grēks”. Mēs pie tā detalizētāk atgriezīsimies piektajā nodaļā, taču šajā sakarībā mums tas nedaudz jāpiemin. Iespējams, esat dzirdējuši kristiešus runājam par sākotnējo jeb „iedzimto grēku”. Šis termins attiecas uz izpratni par sen cilvēces vēsturē ar cilvēkiem notikušo nelaimi, kuras rezultātā cilvēkiem piemīt iedzimtas nepilnības. Mēs bieži vien tiecamies darīt to, ko mūsu sirdsapziņa norāda kā sliktu. (Lielākā daļa no mums atzīs, ka ir kāda iekšēja „balss”, kas vairāk vai mazāk skaidri norāda mums uz atšķirību starp pareizo un nepareizo, labo un ļauno. To mēs saucam par „sirdsapziņu”.) Kāds Bībeles fragments kodolīgi parāda traģisko realitāti: „Jo es pats nesaprotu, ko daru; jo nevis to, ko gribu, es daru, bet, ko ienīstu, to es daru.” Pazīstamais autors G. K. Čestertons (1874-1936), kurš vēlāk pievērsās kristietībai, reiz piezīmēja, ka – ja arī pastāv jebkāds empīriski apstiprināms teoloģisks jēdziens, tad tas ir „iedzimtā grēka” jēdziens. Čestertona vārdiem sakot, tas pietiekoši traģiskā veidā vēstures gaitā apstiprinājies caur kariem, nežēlību un naidu. Nelaimes traģiskās sekas ir cilvēku pretestība Dievam (vēl viens veids jēdziena „grēks” raksturošanai) un, šķiet, ka tā ir iespaidojusi cilvēku spēju „sazināties” ar Viņu, negatīvi ietekmējusi spējas, ar kurām Dievs bija apveltījis savu radīto būtni. Dievs un cilvēks vairs nespēja komunicēt kā agrāk – vienādā frekvencē, nedz arī – un tas, iespējams, ir izšķirošais iemesls – daudzi vīrieši un sievietes šo iespēju vairs nav izmantojuši tik dedzīgi un intensīvi, kā Dievs bija paredzējis.
Džons Kelvins, viens no 16. gadsimta protestantisma līderiem, izmantoja terminu sensus divinatis, t.i., iekšēja dievišķās klātbūtnes apzināšanās.
Vēstule Romiešiem 7:15
Kad cilvēki pierada neieklausīties dievišķajā klātbūtnē, viņu antenas sarūsēja un vairs nespēja uztvert dievišķos signālus. Patiesībā – daudzi tā arī nekad nav iemācījušies izmantot savas antenas, lai uztvertu signāla Avotu – tādēļ mūsu Radītāja Dieva signāla uztveršana un atbildēšana tam ir palikusi viņu pasaulei nezināma un sveša. Plantinga apgalvo, ka šo „dabisko Dieva pazīšanu grēks un tā sekas ir novājinājuši, samazinājuši, pārklājuši vai aizkavējuši.” Tā rezultātā „spēja sajust dievišķo” tās apjomā tikusi samazināta un daļēji nomākta. Turpinājumā viņš saka, ka daudz prātīgāk būtu uzskatīt ticības trūkumu vai tās neesamību par disfunkciju vai pat slimību, nevis piekrist Marksam un viņa sekotājiem, ka ticība ir garīga disfunkcija vai bīstams opiāts, kas noved pie traģiskas atkarības.
Plantinga, citētajā darbā, 207. lpp.
K. Rimke (1893-1967), viens no prominentākajiem divdesmitā gadsimta holandiešu psihiatriem, savā klasiskajā grāmatā par raksturu un dispozīciju attiecībā pret ticību un neticību, pamatoti aizstāvēja reliģisko ticību kā normālu. Viņš apstiprina mūsu iepriekš izteikto apgalvojumu. Ja mēs definējam ticību kā uzticēšanos, ka kaut kas ir patiess, un rīkojamies, balstoties uz to, nepieprasot pilnīgus intelektuālus pierādījumus, tad mums ir jāsecina, ka nav tādu cilvēku, kam ticība nepiemīt. Pilnīgi visa mūsu eksistence ir balstīta uz šāda veida paļāvīgu ticību, kas nav pielīdzināma instinktam vai intuīcijai. Ikvienai cilvēciskai būtnei piemīt ticība daudzās dzīves sfērās. Izteikums, ka šāda ticība ir pierādījums mentālai disfunkcijai vai brieduma trūkumam, liecina par nesaprātīgiem aizspriedumiem.
Es domāju, ka spēja saņemt un sniegt mīlestību līdzinās spējai ticēt. Vairākumam cilvēku mīlestība ir kaut kas dabisks. No savas dzīves pirmajiem mirkļiem, pat pirms prasmes staigāt un runāt, viņi spēj atsaukties savas mātes mīlestības signāliem. Mēs nespējam izskaidrot šo apbrīnojamo mīlestības mehānismu, bet tas pastāv. Ja vien negadās kādi personības traucējumi vai arī mūsu bērnības gados neatgadās kas ārkārtīgi slikts, mēs uzaugam ar noslēpumainu spēju atpazīt mīlestību, saņemt un dāvāt to. Varētu pat teikt, ka mīlestība ir mums pasniegta dāvana. Tā nav atkarīga no prāta apsvērumiem, lai arī mēs zinām, ka mums nevajadzētu mīlēt, neizmantojot savas smadzenes. Tomēr cilvēkiem spēja saņemt un sniegt mīlestību nepiemīt vienādā daudzumā. Šķiet, ka dažiem cilvēkiem ir pazudusi antena, ar kuras palīdzību var saņemt mīlestības signālus no citiem, un viņi nespēj atsaukties uz šiem signāliem. Taču tas neliek mums apšaubīt mīlestības reālumu un eksistenci.
Turpat, 184. un turpmākās lpp.
2003. C. Rümke, Karakter en Aanleg in Verband met net Ongeloof, Kampen: Kok Agora, 2003.g. izd.
Turpat, 29-34. lpp.
Ticība – spēja ticēt un uzticēties Dievam visā pilnībā, milzīga vēlēšanās iepazīt viņu vairāk un vairāk uzzināt par to, ko Viņš ir vēlējies priekš mums un no mums – arī tā ir dāvana. Visi cilvēki lielākā vai mazākā mērā ir saņēmuši šo dāvanu. Pāvils – viens no Bībeles autoriem, kurš sarakstīja sēriju vēstuļu dažām no pirmā gadsimta vidū dzīvojošajām kristiešu draudzēm – saka, ka Dievs jau no paša sākuma cilvēku prātos ir ielicis pamatzināšanas par sevi. Viņš īpaši norāda uz dabu kā Dieva apzināšanās avotu: „Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties.” Šī dievišķā apzināšanās nerodas kā dziļu pārdomu rezultāts vai arī pēc sarežģītu filosofisku grāmatu izlasīšanas, un pat ne pēc rūpīgas Bībeles izlasīšanas, lai gan ikvienai no šīm lietām ir sava vieta. Tā ir dāvana, kas mums vienkārši tiek dota. Tas pats tikko citētais autors citai vietējai draudzei rakstīja par žēlastības un ticības jēdzieniem, norādot uz tiem kā uz Dieva dotām dāvanām. Protams, ja tiktāl mūsu apsvērumi bijuši „attaisnoti’, mēs tieši tādā pašā veidā esam vairāk nekā „attaisnoti” ticēt, ka Radītājs Dievs izveidoja mūs ar iebūvētu spēju reaģēt uz Viņa esamību vēstošiem signāliem, klātbūtni un iesaistīšanos mūsu dzīvēs.
Vēstule Romiešiem 1:20
Vēstule Efeziešiem 2:8
Ticība Dievam nerodas no pārliecinošiem argumentiem. Cilvēki, kuri nonākuši līdz ticībai, jums stāstīs dažādus stāstus par to, kā viņi ieguva savu ticību. Daži teiks, ka dziļi iekšā tā tur vienmēr ir bijusi. Citi spēs norādīt precīzu brīdi, kurā pirmoreiz to piedzīvojuši, bet ir vēl citi, kas nespēj precīzi pastāstīt, kādā veidā sākuši ticēt. Taču cilvēki, kuri jums stāsta sava ticības ceļa vēsturi, parasti neatsaucas uz intelektuāliem argumentiem, lai gan tie viņu ticībai piešķirtu lielāku dziļumu. Norādot uz momentu, kad un kur tā iesākās, viņi runā gandrīz vai sajūtu uztveres valodā, apliecinot, ka apjautuši dievišķu klātbūtni, nakts laikā aizgrābti skatoties uz zvaigžņu pulkiem skaidrajās debesīs. Viņi runā par sajūsmu, par viņu iekšējās būtības aizkustinājumu. Pēkšņi viņi sajutuši nepieciešamību lūgt un tāpat arī sapratuši, ka viņu lūgšanas ir sadzirdētas. Nav šaubu, ka ticībai piemīt spēcīgs pieredzes elements. Tā iesniedzas mūsu prātā un noteikti arī mūsu emocijās. Taču nepieļausim kļūdu: ticība nesākas no pārdomām, bet tiklīdz radusies, tā noteikti noved pie pārdomām. Ja jūs sākat apzināties to Kādu, ko mēs saucam par Dievu, jūtat fundamentālu atkarību un dziļu iekšēju uzticēšanos šim Kādam, jūs sapratīsit, ka uzticēšanās var pieaugt vienīgi līdz ar labāku Viņa iepazīšanu. Ticība nav tikai sajūta, bet tai piemīt arīdzan struktūra un saturs. Un tomēr adventistu teologa Frica Gaja teiktajam ir pilnīga taisnība: „Ticības saturs ir eksistenciāli nozīmīgs vienīgi saistībā ar uzticēšanos; tas ir personīgo uzskatu saturs.”
Un kā ar mūsu gribas aspektu? Vai mēs varam izlemt, ka ticēsim, un vai mēs varam atteikties ticēt? Vai mēs varam izlemt, kādu jautājumu paketei mēs gribam ticēt un kādus kristiešu mācību elementus neņemsim vērā? Ļaujiet man vēlreiz citēt Rimki: „Es nekad neesmu novērojis gadījumu, kad kāds pie ticības būtu nonācis caur domāšanu vai gribēšanu. Kad mēs raugāmies uz tiem, kuri apgalvo, ka nonākuši pie ticības ar racionālu argumentu palīdzību, mēs vienmēr atklājam, ka termins „racionāls” ņemams vērā ļoti minimāli. Tālākās diskusijās viņi bieži vien piekritīs, ka domu procesam piemita vairākas saiknes, kas ir identiskas ticēšanai, uzticībai.”
„Pētot tos, kuri apgalvo, ka ticību ieguvuši, pateicoties savai gribai, es bieži vien esmu atklājis, ka viņu ticība nav bijusi patiesa, vai arī – viņu vēlēšanās ticēt patiesībā jau bija kaut kādā veidā attīstījušās ticības forma.”
„Es nevaru pilnībā izslēgt gadījumu iespējamību, kad prāts un griba ir veduši pie ticības. Vienīgi pats šādus gadījumus nekad neesmu redzējis. Tomēr es patiešām domāju, ka „domāšana” un „gribēšana” var spēlēt būtisku lomu mūsu ar reliģiju saistītās pieredzes gūšanas iekšējos procesos.”
