Kas ir dzīve bez cerības? Kāda gan patiesa jēga tai var būt, pat ja ir Dievs, bet nav cerības nākotnei šajā dzīvē un pēc šīs dzīves? Tas varētu nelikties nemaz tik slikti tiem, kuriem visa kā ir vairāk nekā nepieciešams, kuri ir veseli un veiksmīgi, tomēr lielākajai daļai no mums dzīvē ir savi pacēlumi un kritumi. Diemžēl daudziem – kritumu vairāk nekā pacēlumu. Bez cerības dzīve ātri vien pārvēršas nožēlojamā eksistencē.
Cerības jēdziens ir cieši saistīts ar ticības nozīmi. Cerība pastiprina dzīves jēgu. Tā iedvesmo un palīdz mums palikt pozitīvi noskaņotiem un aktīviem, palīdz noturēt savu skatienu koncentrētu uz saviem mērķiem, rodot prieku dzīvot mērķtiecīgi un izmantot visu mūsu potenciālu. Ticība un cerība nav pilnībā sinonīmi, tomēr – ļoti tuvi jēdzieni. Iegūt ticību nozīmē iegūt cerību.
Kādēļ mēs uzdrīkstamies cerēt? Lūk, kā kristieši atbildētu uz šo jautājumu: jo mēs ticam Dievam, kurš mūs ir radījis un veidojis, kurš vēlas sarunāties ar mums un kurš vēlas par mums rūpēties. Viņi sacīs, ka tiem pieder cerība, jo ir Dievs, kurš mūs mīl. Ticība, cerība un mīlestība ir jēdzieni, kas nesaraujami vienoti savā starpā. Nekur citur tas nav tik skaidri paskaidrots, kā tajā slavenajā Bībeles nodaļā, kuru es ieteiktu lasīt vēl un vēl: 13. nodaļu no pirmās vēstules, kuru apustulis Pāvils uzrakstīja draudzei Grieķijas pilsētā Korintā. Viņš sniedz ārkārtīgi precīzu īstas mīlestības raksturojumu – raksturojumu, kurš šobrīd ir tikpat izaicinošs kā laikā, kad tika rakstīti šie vārdi. Šīs brīnišķīgās nodaļas beigās viņš secina, ka pastāv trīs galvenie kristieša dzīves jēdzieni: ticība, cerība un mīlestība.
Kādēļ gan iesākt ar ticību (trešā nodaļa) un turpināt ar cerību (šī nodaļa), nevis iesākt ar mīlestību? Jāatzīst, es būtu varējis izmantot citādāku pieeju, bet uzskatu, ka secība, kādā risinu šos trīs jēdzienus, pati par sevi ir daudz saistošāka. Jo ticība ved pie cerības; cerība veidojas uz tās pamata, smeļoties tajā savu ticamību. Un tomēr – mums nekavējoši ir jānorāda arī uz Dieva mīlestību. Mēs varam iegūt cerību, tiklīdz esam atraduši iemeslu ticēt Dievam. Tas, ko par Viņu atklājam laika gaitā, sniedz mums arvien lielāku cerību, tādēļ mēs šo nodaļu varam rezumēt tikai dažos vārdos: tiem, kas tic mūs mīlošam Dievam, ir cerība.
