Ticība ir uzticēšanās. Tās ir attiecības. Bet ticība tāpat piedāvā saturu. Tā daudzējādā ziņā līdzinās attiecībām starp diviem tuviem cilvēkiem. Kad jūs domājat, ka esat satikuši savu dzīvesdraugu, jūs iemīlaties. Pakāpeniski attīstās patiesas un paļāvības pilnas attiecības, un jūs gribat uzzināt visu par cilvēku, kuru mīlat. Par viņa izcelsmi un ģimeni, bet jo vairāk par to, kāds šis cilvēks patiesībā ir – kādas lietas viņam ir tīkamas, kādas – ne? Kāda gaume viņam vai viņai piemīt? Kādi ir šī cilvēka ideāli? Hobiji? Un ko gan šis cilvēks varētu sagaidīt no jums? Vai jūs spējat būt viss un sniegt visu to, ko otrs no jums varētu vēlēties? Dabiski, tie, kuri tic Dievam, tāpat vēlas par Viņu uzzināt pēc iespējas vairāk – par to, kas Dievs ir un ko Viņš dara, ko Viņš varētu sagaidīt no mums kā partneriem attiecībās?
Sistemātisku Dieva personības izpēti sauc par teoloģiju.
Un paziņojumi, kas summē teologu izdarītos secinājumus, tiek saukti par doktrīnām. Termins „kredo” (atvasināts no latīņu val. credo – nozīmē „es ticu”) tiek izmantots, runājot par tiem doktrinārajiem paziņojumiem, kurus pieņem lielākā daļa kristiešu draudžu, kā arī tiem specifiskajiem oficiālajiem konfesionālajiem paziņojumiem, kurus sniedz atsevišķas draudzes vai konfesijas.
Bieži vien šie kredo vai doktrinārie paziņojumi iegūst tik milzīgu ietekmi, ka kļūst gandrīz neiespējami tajos izmainīt kaut vienu teikumu vai pat vārdu. Protams, tie ir ilgu un intensīvu kopēju pārdomu rezultāts, un tādēļ ir pelnījuši, lai tos uztvertu ar cieņu. Taču mēs nedrīkstētu aizmirst, ka galu galā šādi kredo ir un paliek cilvēku formulēti paziņojumi. Cilvēki neizbēgami lieto vārdus, kas attiecīgajā laika posmā bijuši saprotami un plaši sastopami, bet tie var būt diezgan miglaini mūsu laika lasītājam, it īpaši, ja šie lasītāji nav uzauguši reliģiozā vidē. Ir tikai dabiski, ka tajos atrodama attiecīgā laika filosofija. Tāpat šie formulējumi izdara spriedumus par to, kam ir lielāka vai mazāka nozīme, un mūsdienu domāšanas veids ne vienmēr sakritīs ar gadsimtiem senu spriedumu. Ir draudzes, kuras apgalvo, ka atsakās saistīt sevi ar dažādiem ticības kredo vai citādiem formāliem paziņojumiem, tomēr realitātē vairākumam no tām ir grūti izturēt savu locekļu radīto iekšējo spiedienu, kas tēmēts uz vēlmi skaidri definēt baznīcas pozīciju dažādos teoloģiskos jautājumos.
Es esmu pārliecināts, ka ticīgo kopienai ir nepieciešams nonākt pie vienprātības par to, kur viņi saskata savu kristīgās ticības būtību. Tūdaļ pat gan jāatzīst, ka jebkuram šādam paziņojumam jābūt provizoriskam, un tie ik pa laikam jāpārskata. Laiki mainās, un līdz ar tiem mainās arī veidi, kā mēs saprotam un piemērojam bibliskās atklāsmes. Ir vajadzīgas ticības saturu definējošas doktrīnas. Tās var pielīdzināt gramatikas funkcijām: valodu nevar reducēt līdz gramatikai. Kad mēs runājam vai rakstām, mēs vēlamies nodot konkrētu vēsti. Šīs vēsts saņēmējam ir jāuztver un jāsaprot tās nosūtītāja domātais saturs. Tomēr nekāda lielā saruna nesanāktu, ja vispār notiktu, vārdus vienkārši savirknējot bez noteiktas struktūras. Vēsts vispār netiktu uztverta.
Gramatikas likumi mūsu valodai sniedz struktūru, palīdzēdami nodot vēsti tālāk, bet tos nevajag sajaukt ar pašu vēsti. Šis salīdzinājums nebūs izmantojams it visiem aspektiem, tomēr tas palīdz izskaidrot doktrīnas lomu. Ir svarīgi saprast, ka ticība ir kas vairāk par kredo paziņojumiem un doktrīnām. Bet, kā norādīja pazīstamais viduslaiku teologs Anselms (apm. 1033-1109), ticība tiecas pati sevi izprast. Un lai to spētu, tai noteikti jēdzieni un „mācības” jāformulē. Doktrīnas palīdz mums, runājot par Dievu un atverot Dieva atklāsmes dziļumus, kā arī sakārtojot mūsu pašu ieskatus un līdzdalību.
Ne visas doktrīnas ir vienlīdz svarīgas. Roberts K. Grīrs savā grāmatā par kristiešu iespējām postmodernisma ērā rosina atšķirt dažādos doktrināro paziņojumu līmeņus. Pirmkārt, pamatdoktrīnas, kas vienādas lielākajai daļai kristīgo konfesiju, piemēram, Apustuliskajā ticības apliecībā – dokumentā, kurš datējams ar trešo gadsimtu pēc Kristus dzimšanas – minētās. Tās summē dažus pamata jēdzienus par Dievu, Jēzu, Svēto Garu, glābšanu, nākotnes dzīvi un draudzi. Ir arī doktrīnas, kuras nav pieņēmuši visi kristieši, tomēr tās pastāv kā daļa no atsevišķu konfesiju reliģiskā mantojuma (piemēram, kristīšana pagremdējot, iknedēļas atpūtas diena u.c.). Visbeidzot – pastāv arī noteiktu sabiedrisko kopu domas par visu veidu reliģiskiem un ētiskiem jautājumiem, kas kļuvuši nozīmīgi attiecīgās ticīgo kopienas locekļiem. Šīs pēdējās kategorijas jautājumi nepieder pie konfesijas pamatdoktrīnām, un locekļiem var būt atšķirīgi un pat pretēji uzskati par tiem. Grāmatā mēs lielākā mērā sastapsimies ar pirmajiem diviem doktrīnu līmeņiem. Es pieskaršos galvenajām vispārīgajām kristietības doktrīnām un arī visbūtiskākajām Septītās dienas adventistu Baznīcas, pie kuras piederu arī es pats, doktrīnām. Es to nedarīšu tādā secībā, kā šīs mācības ir sarindotas tradicionālajos kristiešu postulātos vai kādā manas draudzes dokumentā, bet atsaukšos uz tām tādā secībā, kādā tās loģiski iekļaujas mūsu desmit soļu atklāsmju ceļojumā.
Robert C. Greer, Mapping Postmodernism: A Survey of Christian Options, Downers
Grove, IL: InterVarsity Press, 2003; 172. un turpmākās lpp.
Tagad spersim lielu ticības soli. Atveriet savu iekšējo būtību iespējai ticēt Tam, Kurš jūs ir konstruējis! Un ja jūs to nekad iepriekš neesat darījuši, sāciet sarunāties ar Viņu un cilvēkiem, kuri atraduši ticību. Ja kāds uzaicina jūs doties līdz uz savu baznīcu vai kādu citu vietu, kur cilvēki „izpauž” savu ticību, vienkārši pamēģiniet to. Ko jūs varētu zaudēt? Un sāciet lasīt Bībeles tulkojumu mūsdienu valodā! Nepadodieties tik viegli! Ticība ir dāvana, taču jums ir jāpasniedzas, lai to saņemtu. Un jūs sapratīsit, ka ticība nav domāta tikai „mazizglītotiem” ļaudīm. Es atkal citēšu Alvina Plantingas sacīto, un ļaujiet viņam jums pateikt to, ko es vēlējos uzsvērt šīs nodaļas nobeigumā.
„Mans mērķis ir parādīt, kā tas nākas, ka kristieši var būt pamatoti, racionāli ... un droši uzturēt pilnasinīgu kristīgo ticību – ne tikai neizglītoti fundamentālisti, bet pieredzējuši, apzinīgi, izglītoti gadu tūkstošu mijas cilvēki, kas lasījuši Freidu un Nīči, viņu Hjumu un Mekiju, viņu Denetu un Dokinsu.”
Var paiet laiks, kamēr jūsu agrāko neticību un šaubas pilnībā nomainīs ticība. Ja tā, atkārtojiet kāda vīra reiz teiktos vārdus, kad viņš nāca pie Jēzus, izsacīdams savu vienkāršo lūgšanu: „Es ticu, palīdzi manai neticībai!”
Plantinga, citētajā darbā, 200. lpp.
Marka 9:24.
