Mums īsumā jāatgriežas pie kritikas, ar kādu saskārāmies, kad runājām par ticības realitāti. Balstot savu viedokli uz Freida kļūdainajiem pieņēmumiem, daži uzskata, ka ticība ir vēlamā uzdošana par esošo. Viņi uzstāj, ka cerība (vismaz tās patiesajā, neatšķaidītajā kristiešu izpratnē) ir līdzīga ticībai – tikai ilūzija un nekas vairāk. Tā varot apmuļķot daudzus cilvēkus, it īpaši tos, kas atrodas sociālās hierarhijas apakšgalā, un kam šī sapņainā ilūzija nepieciešama, lai turpinātu dzīvot, taču tas neiedveš uzticību! Viņi apgalvo, ka koncentrēšanās uz viņpasauli laupot cilvēkiem vēlmi iesaistīties tagadnes pasaulē.
1. Korintiešiem 13:13.
Un atkal jau atbilde šādai kritikai var būt: tas ir tikai viedoklis. Kritiķi nespēj pierādīt, ka kristieša cerība ir tikai svētulīgi vārdi bez reāla satura. Bet no otras puses – ticīgais spēj pārliecinoši argumentēt, ka, jums uzdrošinoties spert milzīgo ticības soli, dažādās „attaisnojamās ticības” visas savijas kopā smalki veidotā patiesības tīklā. Un kurš gan noliegs to, ka šodien cilvēku miljoniem visā pasaulē visvairāk ir nepieciešama cerība?
Pēc 11. septembra notikumiem Amerikā cerība ir piedzīvojusi krīzi. Kāda gan var būt cerība uz mierpilnu nākotni, ja teroristi spēj izraisīt pēkšņu nāvi, sarīkojot vilcienu un autobusu katastrofas, sagraujot teātrus un liekot komercpārvadājumu lidmašīnām ietriekties birojiem pilnajos debesskrāpjos? Kāda gan cerība ir valstīs, kurās brutāli pilsoņu kari gadu desmitiem ilgi nes nāvi un iznīcību, kur cilvēka dzīvībai vairs nav gandrīz nekādas vērtības? Par kādu cerību var būt runa, ja Āfrikas Dienvidsahāras reģionos lielās teritorijās badu izraisa periodiskas sausuma sezonas un siseņu mākoņi, dienā apēdot barības daudzumu, kas vairākas reizes pārsniedz to svaru? Kāda gan ir cerība miljoniem cilvēku, HIV un AIDS upuriem, jaunattīstības valstīs, tāpat visiem tiem, kuru dzīves bezjēdzīgi paiet cietumos? Kāda cerība ir tiem, kas cieš no Alcheimera slimības, kā arī no citām fiziski vai garīgi degradējošām slimībām? Kas atlicis lidmašīnas katastrofā vai cunami viļņa uzbrukumā savus mīļotos pazaudējušajiem? Kāda cerība palikusi tiem cilvēkiem, kuri tikko piedzīvojuši savas laulības iziršanu un izmisumu par savu bērnu zaudējumu cīņā ar narkotikām vai pat sliktāk?
Daudziem no mums, kas dzīvojam attīstītās pasaules apstākļos, kuri esam veseli, labās attiecībās ar citiem un kam ir plaukstošas karjeras, dzīve nepavisam nav grūta. Tā nav grūta arī privileģētās elites pārstāvjiem vai pat sabiedrības vidusslānim nedaudzajās attīstītajās valstīs. Taču lielākajam vairumam šīs planētas iedzīvotāju nav tā paveicies. Apmēram divi miljardi cilvēku dzīvo zem iztikas minimuma robežas, simtiem miljonu pieaugušu vīriešu un sieviešu neprot ne lasīt, ne rakstīt. Un vidējais dzīves ilgums pārējā pasaulē ir aptuveni par trīsdesmit gadiem mazāks nekā Rietumu pasaulē. Realitāte ir tāda, ka vairumam cilvēku mūsdienu pasaulē ir pavisam maz iemeslu uz kaut ko cerēt. Daudzu dzīves raksturo bailes un izmisums. Šī stindzinošā realitāte man atgādina par paredzējumu, ko varam izlasīt Jaunajā Derībā (Bībeles otrā lielā daļa), kur teikts, ka daudziem „sirds pamirs izbailēs”, redzot briesmīgos notikumus, kas norisinās apkārt. Šie vārdi noteikti šķiet piemēroti drūmajai situācijai, ar kādu šodien sastopas miljoniem cilvēku.
Un tomēr, pretstatā šai baiļu un nomāktības ainai, cerība ir. Kā lasām Bībelē, kristieši nedzīvo kā tādi cilvēki, kam nav cerības. Šī ir noteicošā atšķirība starp tiem, kam ir ticība Dievam, un tiem, kam tādas nav: cerības bezcerības vietā. Cerība katram no mums atsevišķi un cerība visai planētai „Zeme”. Tomēr mums jādefinē cerība pienācīgā veidā. Bibliskā ziņā tā nav sinonīms nereālai sapņošanai ar atvērtām acīm vai veiksmīgam gadījumam. Ja ceram valsts loterijā vinnēt miljonu vai uzvarēt vietējā skaistumkonkursā, mēs runājam par kaut ko tādu, kam nav itin nekāda sakara ar kristīgās ticības cerību.
Lūkas 21:26.
Tas, ko cilvēki sauc par cerību un kas tiek attiecināts uz progresu, bieži vien ir vienkāršas materiālistiskas vēlmes. Viņi cer, ka FTSE 500, Dow Jones un NASDAQ indeksi turpinās kāpt un viņu īpašumu vērtība pastāvīgi palielināsies. Viņi cer, ka nākošgad spēs nopirkt vai līzingā paņemt lielāku un prestižāku automašīnu. Par laimi, ne visi savas cerības iekrāso šādos materiālistiskos toņos. Daži patiesi cer, ka aiza starp bagātajiem un nabagajiem beidzot pakāpeniski aizvērsies; ka kari Āfrikā mitēsies; ka arvien vairāk cilvēku visā pasaulē izvēlēsies veselīgu dzīvesveidu; ka cilvēce darīs visu iespējamo, lai aizsargātu dabu; ka bagātās valstis padalīsies savos resursos, lai izskaustu badu un plašo analfabētismu pārējā pasaules daļā. Un tomēr – tas ir vēl tālu no patiesās kristīgās ticības cerības.
Mums ir skaidri jāapzinās, ka cerību nedrīkst jaukt ar optimismu. Man patīk optimistiski ļaudis. Es pats cenšos tāds būt, taču bieži vien par to dārgi maksāju, ja savus lēmumus pieņemu, balstoties uz visoptimistiskākajām prognozēm, un esmu pārāk dāsns, novērtējot savus ienākumus, bet neesmu reāli skatījies uz faktiem, prognozējot izdevumus. Rudolfs V. Džuliani, Ņujorkas mērs, 11. septembra notikumu laikā sarakstīja grāmatu par saviem vadības principiem. Viens no tiem ir: „Apsoli mazāk, izdari vairāk.” Viņš bija guvis savu mācību no pārāk liela optimisma slēptajiem riskiem! Cilvēku viegli var iesprostot nereālu gaidu nebeidzamais loks. Visbūtiskākā atšķirība starp optimismu un cerību ir sekojoša. Optimisms balstās uz man redzamo vai arī uz iedomām par redzamo, bet kristīga cerība – gluži kā ticība – balstās uz neredzamu realitāti. Bībele to definē šādi: „Bet tas, kas jau redzams, nav vairs cerība. Jo, ja kāds jau ko redz, vai tam uz to vēl jācer?”
1. Tesaloniķiešiem 4:13.
Optimisms un ticība progresam primāri balstās uz cilvēciskiem sasniegumiem. Tas bija prominents modernās Apgaismības domāšanas aspekts, kas neredzēja robežas sasniegumu iespējām. Cilvēku tehnoloģijas Žila Verna stilā pārspētu komunikācijas un ceļošanas ierobežojumus; jauni medikamenti apstādinātu tādas nāvējošas slimības kā spāņu gripa vai bakas. Jaunas mašīnas atbrīvotu mūs no nogurdinošās rutīnas, un lielāka bagātība dzīvi darītu daudz patīkamāku. Mūsu postmodernajā ērā mēs tikai tagad esam secinājuši, ka optimisms lielā mērā ir nevietā. Pasaule nav kļuvusi par to mierpilno un plaukstošo paradīzi, kādai tai bija jābūt. Realitāte ir tā, ka mēs dabu esam nevis apguvuši, bet gan lielā mērā iznīcinājuši. Mēs neesam rūpējušies par zemi, bet gan ekspluatējuši tās resursus tuvredzīgā un patmīlīgā veidā. Mēs neesam kļuvuši par vienu lielu cilvēcisku ģimeni, bet esam radījuši gandrīz nepārvaramu spriedzi starp bagātajiem un nabagajiem, starp Ziemeļiem un Dienvidiem, starp kristiešiem un musulmaņiem, starp baltajiem un melnajiem. Šīs pasaules drūmā realitāte nedod iemeslus optimismam. Bet neskatoties uz to – ir cerība.
Rudolph W. Giuliani, Ken Kurson, Leadership, London: TimeWarner, 2002. 155. lpp.
Romiešiem 8:24.
Kādēļ mēs ceram it kā par spīti tam juceklim, ko bieži vien radām savās dzīvēs, un korporatīvajam juceklim, ko esam radījuši visā pasaulē? Mūsu cerība nebalstās uz tehnoloģijām. Es gan negribētu iztikt bez daudzām no tām lietām, kas radītas tehnoloģisko izgudrojumu un attīstības rezultātā. Esmu laimīgs, ka rakstīt varu ar klēpjdatora un daudzu parocīgu programmu palīdzību, kā arī novērtēju to, ka man ir satelītantena uz garāžas jumta, sniedzot iespēju skatīties simtiem vietējo un nacionālo kanālu, tāpat arī CNN un Skynews. Taču tehnoloģijas nesniedz galīgās atbildes uz šodienas problēmām, bet tās ir radījušas viltīgas sprāgstvielas un spēju realizēt gaisa uzbrukumus, tāpat arī teroristiem spēlēt savas nāvējošās spēles ar nevainīgām dzīvībām.
Īsta cerība šī vārda patiesajā nozīmē nav radusies, pateicoties politiķu, Apvienoto Nāciju vai arī Eiropas Savienības pūliņiem. Mums ir nepieciešami godīgi un drosmīgi politiķi un starptautiskās organizācijas, kam pietiek dūšas un līdzekļu nest mieru mūsu planētas kara plosītajās vietās. Bet ja vēsture mums kaut ko ir iemācījusi, tad vismaz būtu jābūt skaidram, ka politika biežāk gan ir pati problēma, nevis tās risinājums.
Tāpat cerību nevaram balstīt uz ticību evolūcijai. Pat ja evolūcijas teorija būtu patiesa, tas būtu tik lēns process, kas man nedotu iemeslu tajā meklēt cerību sev. Pat ja evolūciju varētu pierādīt, ņemot vērā tās nebeidzamo primāro cīņu par izdzīvošanu, kuras rezultātā izdzīvo stiprākais, tā sniegtu pārāk maz iemeslu reālai cerībai.
