Kristīgās ticības cerībai ir vairākas dimensijas. Tā saistīta ar atsevišķu cilvēku, kā arī attiecas uz visu cilvēci. Tā ir saistīta ar to, kas norisinās pasaulē šeit un tagad, bet kristīgā cerība iesniedzas arī nākotnē, pat aiz kapa malas. Tā nosaka, kā mēs uztveram sevi un cilvēkus sev apkārt un kā mēs uztveram pasauli. Kāds pamats ir tik tālejošai cerībai? Tam jābūt kādam ļoti nozīmīgam faktam vai notikumam, kas atļauj mums lolot šādu cerību. Kas tas ir?
Īsā atbilde uz šo jautājumu ietverta vien trīs vārdos: Dievs mūs mīl. Garākā atbildes versija, ko mēs apspriedīsim turpmākajās šīs nodaļas lappusēs, attieksies uz absolūtās patiesības pašu būtību. Šis ir pamats jebkuram citam doktrināram vai teoloģiskam paziņojumam. Tas ir visa kodols. Paņemiet nost šo pārliecību, un jums būs kristietība bez ticības un bez cerības.
Kristīgā cerība sakņojas Dievā un Viņa mīlestībā pret tādiem cilvēkiem kā jūs un es.
Te mēs nonākam pie jautājuma, uz kuru jau vairākkārt esam netieši norādījuši. Kāds ir mūsu Radītājs Dievs? Kāda ir Viņa daba, Viņa raksturs? Izpētot Bībeles tekstus unizanalizējot visas tiešās un netiešās Dieva īpašības, teologi piedāvājuši vairākus terminus, lai aprakstītu neaprakstāmo. Viņu vārdiem sakot, Dievs ir visspēcīgs jeb visvarens. Viņš var izdarīt visu, ko vēlas, tādēļ ka Viņš ir Dievs. (Protams, šāds paziņojums ir jāprecizē: Dievs var izdarīt visu, kas atbilst Viņa dabai.) Dievs ir visu zinošs. Tas nozīmē, ka, būdams Dievs, Viņš zina visu to, ko vien ir iespējams zināt par visu un visiem, un nav nekā, ko kāds varētu no Dieva noslēpt. Viņš tāpat ir arī visur esošs, jo tāpēc, ka Viņš ir Dievs, Viņu nespēj ierobežot kāda noteikta vieta, kā tas ir ar mums. Attālums viņam problēmas nesagādā. Teologi saka, ka Dievs ir mūžīgs un bezgalīgs. Tas nozīmē, ka Viņš vienmēr ir bijis un vienmēr būs. Un lai ko mēs par Viņu teiktu, vienmēr paliks kas nepateikts, jo Viņš ir daudz kas vairāk par visu to, ko mēs vispār spējam iedomāties. Kad Mozus, Izraēla tautas vadītājs apmēram 1400 gadus pirms Kristus, vēlējās uzzināt Dieva vārdu, viņš saņēma mulsinošu atbildi. Un tomēr tā izteica visu. Dievs sevi nosauca – „ES ESMU”. Tas nozīmē, ka Dievs ir it viss absolūti pilnīgā, bezgalīgā veidā. Mēs meklējam vārdus un zinām, ka tie nav adekvāti. Jo ko gan mēs, kas varam nodzīvot līdz 80 vai 90 gadu vecumam, varētu zināt par mūžību? Ko gan mēs – ierobežoti savās prasmēs un iespējās – varētu zināt par to, ko nozīmē būt visvarenam? Ko gan laikā un telpā ierobežotas būtnes varētu zināt par bezgalīgo? Cilvēciskie vārdi un jēdzieni nemūžam nebūs pietiekami, cenšoties aprakstīt Dievu, taču tie mums palīdz kaut ar acu kaktiņu apjaust patiesību, kāds ir Dievs.
2. Mozus 3:14.
Citi vārdi tiek izmantoti, lai aprakstītu Dieva raksturu. Viņš ir pacietīgs un saprotošs. Dievs ir taisnīgs un objektīvs, bet tai pašā laikā – pilns laipnības un žēlastības. Īsi sakot, Viņš ir mīlestības Dievs. Vislabāk zināmais teksts visā Bībelē pasvītro dievišķā būtību: „Dievs ir mīlestība.”
Savā ziņā tas viss šķiet ļoti vienkārši. Un tā tas patiešām ir, bet tai pašā laikā šie jēdzieni nepārtraukti nodarbina prātu un var kalpot par tēmu nebeidzamām meditācijām, jo tiem ir milzīgs potenciāls. Jo (un šeit man atkal ir jācitē Bībele) „tik ļoti Dievs pasauli mīlējis” (mani, tevi, ikvienu), „ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu” (Jēzu Kristu) šai pasaulē piepildīt kādu ļoti īpašu mērķi. Viņa Dēlam bija jākļūst par instrumentu, ar kura palīdzību jāatjauno attiecības starp mums un Dievu. Paskatīsimies, ko tas viss nozīmē (un vai mūsu sākotnējam lielajam ticības solim var sekot nākošie soļi).
Kaut kas notika nepareizi. Cilvēki, ko Dievs tik rūpīgi bija radījis, krasi novērsās no Viņa. Viņi sadumpojās un Bībeles apraksti mums vēsta, ka tā rezultātā tika ietekmēta visa pasaule. Parādījās slimības un nāve, sevi pieteica karš un nežēlība. Pamazām vēlēšanās un spēja sazināties ar dievišķo būtiski vājinājās. Kā tas viss notika? Pētiet Bībeli līdz mūža galam un prātojiet par to līdz bezspēkā nogāžaties no krēsla, bet jūs nekad nesapratīsit, kas īsti notika. Tas mūsu cilvēciskajai izpratnei ir par daudz. Un tomēr mēs visapkārt sev redzam ļaunuma un netaisnības šausmīgo realitāti. Caur simboliem, ko izmantojuši vairāki Bībeles sarakstītāji, mēs varam uzzināt: lai arī cilvēcei ir jāuzņemas atbildība par to, kas notika nepareizi, iesaistīta bija arī pārcilvēciska dimensija – Ļaunums ar lielo burtu. Bībeles dotais apzīmējums pirmatnējam ļaunuma ierosinātājam ir Sātans. Un ja tā ir taisnība, ka eksistē pārdabiska ļaunuma dimensija, tad ir pamats uzskatīt, ka arī šī nesalīdzināmi nepatīkamā stāvokļa risinājumam tāpat jānāk no pārdabiska avota. Pieredze jau pietiekoši parādījusi, ka cilvēce nespēj pati sevi aiz kurpju šņorēm izvilkt no globālu ciešanu un aplamas rīcības plūstošajām smiltīm.
Jāņa 4:18. Jāņa 3:16.
Kristīgā vēsts savā būtībā pasaka to, ka ir dots risinājums (grieķu vārda „evaņģēlijs” tiešais tulkojums – „labās ziņas”). Jēzus Kristus, Dieva Dēls, pirms 2000 gadiem cilvēka izskatā nāca uz noteiktu vietu virs zemes, lai kļūtu par Risinājumu grēka problēmai. Viņš dzīvoja nekļūdīgu dzīvi un ar to aizkaitināja reliģisko un politisko iekārtu tik lielā mērā, ka tie meklēja veidu, kā Viņu iznīcināt. Galu galā Viņam tika izpildīts nāvessods pie krusta un Viņš mira. Viņa nāve, kā saka kristieši, nebija sods par to, ko Viņš pats būtu izdarījis. Tā kaut kādā veidā „izpirka” mūsu visu grēkus. Un labās ziņas turpinās. Pēc tam, kad bija guldīts kapā, Viņš trešajā dienā augšāmcēlās no nāves, un tad pēc četrdesmit dienām Viņš „pacēlās” Debesīs. Bet labās ziņas turpinās tālāk. Pēc savas atgriešanās Debesīs Viņš nav pārtraucis savu darbu, bet turpina cieši iesaistīties cilvēku dzīvēs. Un Viņš uz šo zemi atgriezīsies vēlreiz. Kaut kad pavisam drīz. Viņa otrā atnākšana izraisīs revolucionāras pārmaiņas. Šī pasaule tiks pārveidota par nevainojamu pasauli, tādu, kurā dzīvos „izglābtie” ļaudis – tie, kuri bija izdarījuši apzinātu izvēli ticēt Dievam. Mūžība var sākties.
Skat., piemēram, Atklāsmes 12:7 un turpmāk, kur iet runa par ‘karu debesīs’, kas ievadīs traģēdiju uz zemes. Divi citi ļoti simboliski fragmenti tāpat norāda, ka iesaistīts bija kas vairāk nekā tikai cilvēciskā dimensija – Jesajas 14:12-15; Ecehiela 28:11-19.
Protams, ja tā ir patiesība, tad patiešām ir pietiekams pamats cerēt.
Es ticu, ka tā ir patiesība. Tas viss ietverts milzīgajā ticības solī, ko aicinu jūs spert, ja jūs to jau neesat paguvuši izdarīt. Es nesagaidu, ka jūs tūdaļ pat aptversit visus iepriekšējo divu rindkopu aspektus. Esmu teoloģiju studējis vairāk nekā četrdesmit gadu un izlasījis Bībeli daudz reižu, tāpat arī esmu izlasījis daudzus simtus teoloģisku grāmatu, bet man ir jāatzīst, ka vēl joprojām man pašam rodas daudz jautājumu par to, kā saprast zināmus šīs „labās vēsts” elementus. Mums ir jāapzinās, ka cilvēka leksikā pietrūkst vārdu, lai spētu pilnībā aprakstīt visus tos jēdzienus, ar kuriem sas-karamies. Kad piemērojam Dievam tādus vārdus kā „Persona”, „Personība”, mēs to darām tādēļ, ka tie ir vienīgie mūsu rīcībā esošie vārdi Dieva raksturošanai. „Personība” – pats mazākais, ko varam teikt par Viņu. Dievs ir daudz vairāk par to, kādi esam mēs, tādēļ „Personība” (tikai daudz ideālākā un bezgalīgā veidā) ir pats mazākais, ko mēs varētu par Viņu pateikt. Ja mēs pasekojam Bībelē izmantotajai valodai un Jēzu saucam par Dieva Tēva Dēlu, mēs nedomājam par bioloģisku saikni vai dzimuma precizēšanu. Šie vārdi tiek lietoti, jo tie palīdz mums kaut nelielā mērā aptvert to attiecību tuvumu, kāds ir starp Dievības „locekļiem”.
Kad runājam par „debesīm”, mēs neesam pārliecināti, par ko tieši runājam. Vai tā ir vieta, kur Dievs „dzīvo”? Iespējams, tas ir pārāk vienkāršots uzskats, jo Dievs tiek raksturots arī kā Gars, kurš atrodas it visur. (Es speciāli tik daudzus vārdus lieku pēdiņās. Tās norāda, ka šie vārdi netiek izmantoti parastajā nozīmē, bet lietoti cilvēka valodas ierobežoto iespēju dēļ, kad runa iet par dievišķā sfēru. Taču tas nenozīmē, ka tiem nav komunikatīvas vērtības. Tie patiešām palīdz mums iepazīt Dievu, lai varētu pret Viņu attiekties ar izpratni.)
Netrūkst vēsturisku liecību par to, ka Palestīnā kristietības ēras pirmajās desmitgadēs patiešām dzīvoja ievērojams jūdu rabīns vārdā Jēzus. Tomēr nav faktu, kas tieši apstiprinātu Bībelē izklāstīto viņa dzimšanas stāstu. Mēs uzzinām, ka jaunai sievietei, ko sauca Marija, iestājās grūtniecība bez intīmām attiecībām ar vīrieti. Daudziem šī doma par „dzimšanu no jaunavas” liekas absurda, un, jāatzīst, daudzi teoloģijas zinātnieki arī uzskata šo stāstu par svētulīgu mītu. Arī mani mulsina doma, kā varēja notikt kaut kas tik ārkārtējs, tomēr savukārt apmierina doma, ka mēs taču sagaidītu ko pilnīgi neordināru, ja runa būtu par dievišķā nolaišanos līdz cilvēciskā līmenim. Vai tas būtu pārāk daudz – sagaidīt kaut ko pilnīgi unikālu un neordināru, kad Dievs ir nolēmis nākt un dzīvot mūsu vidū apmēram trīsdesmit trīs gadus Jēzus Kristus personā?
Vēsturiskās liecības par faktu, ka šis Jēzus nomira un tad, pēc trīs dienām, atgriezās no nāves, ir lielākoties gadījuma rakstura, tomēr iespaidīgas. Parasti kustības ātri vien sairst, ja to līderi iet bojā. Ja Jēzus nāve romiešu inkvizitoru rokās būtu bijusi arī viņa dzīves stāsta beigas, tad Jēzus piekritēju nepietiktu ilgam laikam. Ilgākais – dažu gadu laikā viņi būtu izklīduši kur kurais. Bet acīmredzot notika kas pilnīgi negaidīts, kaut kas tāds, kas nedaudzo Jēzus sekotāju vadītāju grupiņai lika neļauties nomāktībai un pilnīgam izmisumam, bet radīja drosmes pilnu iesaistīšanos arvien augošā, starptautiski plaukstošā kustībā visas dzīves garumā. Pirmatnējās kristiešu draudzes apbrīnojamo izaugsmi nevar izskaidrot bez kāda pārdabiska notikuma iejaukšanās. Šis notikums ir Jēzus Kristus augšāmcelšanās. Cilvēki, kuri zināja par Viņa nāvi, redzēja neapgāžamus Viņa augšāmcelšanās pierādījumus un no tā smēlās ticību un drosmi iziet pasaulē un sludināt vēsti par cerību.
Jāņa 4:24.
Nākošajā nodaļā es detalizētāk runāšu par Jēzus nāves un atgriešanās dzīvē nozīmi, it īpaši par jautājumu – kāpēc Viņš mira. Vēlos šeit pasvītrot uzskatu, ka kristiešu cerība balstās uz neparastām lietām. Ja mēs varam uzticēties Bībeles „labajām ziņām” un varam ticēt, ka šīs lietas, lai cik dīvainas un brīnumainas arī nebūtu, ir patiesas, tad mūsu cerībai ir patiešām drošs pamats.
