Ir svarīgi šo visu apvienot ar Bībeles skatījumu uz cilvēku. Kad mums tiek atgādināts, ka grēka fenomena dēļ mēs pašos pamatos esam kļuvuši nepareizi, šo ainu līdzsvaro daži Bībeles paziņojumi, liecinot, ka vīrieši un sievietes sākotnēji tika radīti statusa ziņā gandrīz līdzvērtīgi eņģeļiem, ka mēs tikām radīti „pēc Dieva tēla”. Tas nenorāda, ka mēs ārēji līdzināmies Dievam vai ka Dievam ir fizisks ķermenis, līdzīgs mūsu ķermeņiem. Mēs ļoti nopietni pazeminātu Dieva mūžīgo dabu, ja salīdzinātu Viņu ar sevi fiziskā līmenī. Termins „Dieva tēls” drīzāk norāda uz spējām, kas (mūsu līmenī) zināmā mērā atgādina dažas no tām, kuras piemīt Dievam Viņa līmenī. Es domāju, tas ir saistīts ar Dieva kā Radītāja – Konstruktora mums piešķirto dāvanu būt radošiem, spējīgiem komunicēt un nodibināt mīlošas attiecības ar citiem.
Dažos Jaunās Derības fragmentos mēs sastopamies ar skaidru vēstījumu, ka piedevām mums visiem ir noteikti „talanti”. Nav tāda cilvēka, kuram nepiemistu itin neviens talants. Bieži vien vērojama tendence atsevišķus cilvēkus uzskatīt par bezcerīgiem gadījumiem. Mēs sliecamies viņus norakstīt, jo nesaskatām pilnveidošanās iespējas. Neredzam viņos īpašības, kas spētu atmaksāties, un padodamies. Tomēr tas nav veids, kā kristietība uzlūko cilvēkus. Ikvienā ir kaut kas pozitīvs, ikkatrā cilvēkā ielikts kaut kas no „Dieva tēla” un ikkatram ir kāda dāvana. Un – vēl kas. Vienmēr pastāv potenciāla iespēja iegūt jaunas prasmes, turpināt savu izglītību un personisko izaugsmi, tādēļ vienmēr pastāv cerība. Un nevienu cilvēcisku būtni nevajadzētu klasificēt kā bezcerīgu. Taču tas vēl nav viss. Ir lietas, ko mēs sevī nespējam izmainīt, it īpaši kas attiecas uz mūsu ārējo izskatu.
Ebrejiem 2:7.
1. Mozus 1:27.
Mateja 25:14-30; Lūkas 19:12-27.
Fundamentāla attieksmes maiņa, „ekstrēmas” uzvedības, perspektīvas un iekšējās motivācijas pārvērtības tomēr ir iespējamas. Ikvienam. Tā ir daļa no kristīgās cerības. Cilvēks var atrast vēlēšanos un iekšējo spēku, lai mainītu virzienu un no jauna sāktu visu no paša sākuma. Bībeles izmanto-tais termins šim procesam ir „atgriešanās”. Pareizais ceļš – ticība Dievam, sarunāšanās ar Dievu, personiskais lēmums mainīties. Meklēt tam spēku un būt neatlaidīgam. Dažiem tas var likties maz ticami, tomēr miljoniem cilvēku spēj liecināt, ka viņu dzīvēs kaut kādā veidā tas patiešām darbojies! Viņu dzīves virziens ir mainījies. No egocentriskām un bezjūtīgām būtnēm viņi transformējušies par laipniem un mīlošiem cilvēkiem. Atraduši spēku pārvarēt atkarības un nepatīkamus ieradumus. Viņiem vairs nav nepieciešamas nebeidzamas izpriecas laika piepildīšanai nedēļas nogalēs. Viņi gūst baudu un apmierinājumu mazajos dzīves priekos un ir atraduši mērķi savai dzīvei, lai gan agrāk domāja, ka tiem nav kā dēļ dzīvot.
Lūk, uz ko var cerēt cilvēki, kuriem piemīt ticība Dievam un Viņa spēkam. Protams, atsevišķas lietas mēs spējam izmainīt arī ar sava gribasspēka palīdzību. Vecgada vakarā varam apsolīt, ka atmetīsim smēķēšanu vai uzsāksim nopietnu diētu. Un mums tas var arī izdoties. Tomēr izmaiņas, ko piedzīvojam, mainot savas dzīves virzienu, ir pilnīgi citādas. Bībeles valodā to sauc par „jaunu sirdi” – te nav runa par tā orgāna aizvietošanu, kas fiziski sūknē asinis mūsu ķermenī, bet gan par iekšējās orientācijas atjaunotni, ko nevar aprakstīt ar cilvēciskiem vārdiem.
Šī cerība sniedzas daudz tālāk mūsu dzīvēs – ne tikai tagadnē un arī ne tikai tajos gadu desmitos, kas varbūt mūs vēl šķir no nāves, jo par vienu lietu mēs varam būt absolūti pārliecināti: kādu dienu – agrāk vai vēlāk, bet neizbēgami – mūs paņems nāve. Tā var lēnām pielavīties vecumā vai arī notvert mūs daudz agrāk pilnīgi negaidīti, bet tā tomēr pienāks. Un ko tad? Vai pastāv cerība pēc nāves? Nu, iespējams, ne tā, kā vairākums to domā. Reinkarnācija ir kļuvusi par ļoti populāru uzskatu, un ne tikai starp hinduistiem. Tas ir uzskats, ka dzīve turpinās nepārtrauktā ciklā, ka pirms mūsu dzimšanas esam jau kaut kādā veidolā dzīvojuši, iespējams, kā dzīvnieki – vai kā cits cilvēks. Iespējams, mums pat paveiktos atklāt kādus savu iepriekšējo dzīvju aspektus. Un mēs turpinātu pārdzimt tādā vai citādā formā. Šādai cerībai nav pamatojuma ne Bībelē, ne praktiskajā pieredzē, un jāšaubās, vai to vispār var nosaukt par „cerību”.
Kristīgā ticība stingri balstās uz nesatricināmiem uzskatiem, ka cerība pastāv arī aiz kapa. Varbūt ir kādi „progresīvie” vai „ liberālie” teologi, kuri labprātāk paliek neitrāli jautājumā par to, vai pēc nāves kaut kas vēl iespējams. Nevienam nevajadzētu šiem teologiem liegt tiesības uz savu viedokli; savukārt viņiem nevajadzētu šo jautājumu sarežģīt, dēvējot savu viedokli par kristieša viedokli. Ja nebūs nelokāmas pārliecības, ka Kristus uzvarēja nāvi un dāvāja iespēju iegūt pilnvērtīgu dzīvību ikvienam, kurš ir gatavs to pieņemt, tad kristīgā vēsts izšķīdīs cilvēciskajās filosofijās. Izlasiet no Bībeles šos vārdus! Tiem ir tik liela nozīme, ka es tos citēšu: „Ja tad par Kristu sludina, ka Viņš ir augšāmcēlies no miroņiem, kā tad daži jūsu starpā saka, ka neesot miroņu augšāmcelšanās? Ja nav miroņu augšāmcelšanās, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība. Tad jau mēs būtu Dieva viltus liecinieki, jo mēs esam liecinājuši pret Dievu, ka Viņš Kristu ir uzmodinājis, bet Viņš to nebūtu uzmodinājis, ja jau nav miroņu augšāmcelšanās. Jo, ja mirušie netop uzmodināti, tad arī Kristus nav uzmodināts. Un, ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība, tad jūs vēl esat savos grēkos. Tad arī tie ir pazuduši, kas Kristū aizmiguši. Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki.”
Kā mums būtu jāuztver šī dzīve pēc nāves? Starp kristiešiem, kuri tic dzīvei pēc nāves, ir plaši izplatīta un dziļi iesakņojusies ideja, ka eksistē kaut kas neredzams un nemateriāls, saukts par „dvēseli”, kas ir implantēts mūsu ķermeņos un tiek atbrīvots tai mirklī, kad mēs izdvešam savu pēdējo elpu. Šis striktais nodalījums starp ķermeni un dvēseli pēdējā laikā zaudējis lielu daļu savu atbalstītāju kristiešu auditorijā, jo daudzi ir sākuši saprast, ka šī koncepcija vairāk balstīta uz grieķu filosofiju, bet ne uz Bībeles mācībām. Baznīcas vēstures students drīz vien atklās, ka daudzi viduslaiku un vēlākie pētnieki ļoti lielā mērā savus kristīgās ticības skaidrojumus balstīja uz tādu vīru kā Platona un Aristoteļa idejām. Platona filosofija par mūžīgo dvēseli, kas īslaicīgi iesprostota mirstīgā ķermenī, no kura tā tiek atbrīvota nāves brīdī, kļuva ļoti ietekmīga, un daudzi kristiešu ticīgie atstāja novārtā jautājumu par to, vai šī ideja vispār pamatota Bībelē.
1. Korintiešiem 15:12-19.
Bībeles skatījums uz cilvēka dabu ir holistisks: mēs esam kas vairāk kā tikai no ķīmiskiem elementiem veidoti fiziski ķermeņi. Mūsu spēja atsaukties dievišķajam, mūsu pieķeršanās, mūsu griba un mūsu reliģiskā pieredze nevar tikt reducēta līdz neiroloģiskiem vai bioloģiskiem procesiem, lai cik lielā mērā tie būtu iesaistīti. Mūsu identitāte ir kas vairāk par mūsu DNS, pat ja mēs apzināmies, ka mūsu DNS ir unikāls un padara mūs ikvienu atšķirīgu no visiem pārējiem. Kas tad notiek, kad cilvēks nomirst? Ja itin nekas nav nemirstīgs, kas tiek atbrīvots nāves brīdī? Kā gan jūsu nāve lai atšķirtos no jūsu kaķa vai suņa nāves?
