Nāve ir un paliek noslēpums. Neviens mums nevar pastāstīt par to, ko piedzīvo savas zemes eksistences pašā pēdējā mirklī. Protams, ir cilvēki ar pieredzi, atrodoties uz „nāves sliekšņa”, kas ziņo par atrašanos garā tunelī ar spožu gaismu tā galā un satikšanos ar Tēlu, kam mugurā spožas drēbes, ko viņi identificē kā eņģeli vai Jēzu Kristu. Daži ap-galvo, ka redzējuši, kā atdalās no saviem ķermeņiem, kā ārsti pārliekušies pār viņiem drudžaini (un veiksmīgi) cenšas glābt viņu dzīvības. Taču pabūt uz „nāves sliekšņa” ir tikai tik un nekas vairāk. Cilvēki, kas to piedzīvojuši, nav pa īstam miruši, un šis tik tuvu nāvei atrašanās fenomens nevar tikt uzskatīts par pierādījumu tam, kas patiesībā notiek reālas nāves brīdī.
Zīmīgi, ka Bībele nesniedz skaidru nāves analīzi. Atkārtoti tiek izmantots vārds „miegs”, lai raksturotu šo pārejas fāzi starp dzīvi šeit, tagad un dzīvi mūžībā. Acīmredzot šis vārds netiek lietots tā ikdienišķajā nozīmē, bet kā labākais pieejamais vārds, lai norādītu, ka nāve (a) ir periods, kurā cilvēks atrodas bezapziņas stāvoklī, un (b) stāvoklis, no kura mēs varam atgriezties apziņas stāvoklī. Nāves brīdī laika apziņa pazaūd, un mūsu uztverē nāves brīdis sakritīs ar to brīdi, kad atgriezīsimies dzīvē. Tas ir vienīgais, kas mums jāzina. Visas pārējās spekulācijas par „nāves dabu” ir veltīgas. Tomēr – mēs varam būt droši par atgriešanos apziņas stāvoklī jeb „augšāmcelšanos”, un šis elements ir vitāla kristieša cerības sastāvdaļa. It īpaši tas norāda uz atšķirībām starp tiem, kuri tic, un tiem, kuri netic. „Mēs gribam, brāļi,” raksta viens no Bībeles autoriem, „lai jūs būtu skaidrībā par tiem, kas aizmiguši, un lai jūs nenodotos skumjām kā tie, kam nav cerības.” Ievērojiet, kā šis paziņojums atsaucas uz nāvi kā „miega” stāvokli. Tāpat pievērsiet uzmanību tam, ka nāve ir skumju avots. Tas ir tiesa – neatkarīgi no tā, vai jūs esat kristieši, vai nē. Tomēr ticīgā skumjām ir citāda daba, un tās nelīdzinās to cilvēku sērām, kam nav cerības. Lai kas arī nebūtu nāve, tā ir īslaicīga. Pēc šīs īsās, bieži vien nožēlojamās eksistēšanas uz zemes – ir dzīve.
Taču, kā tas tā var būt? Bērnībā es dzirdēju par „augšāmcelšanos” no nāves. Es reiz biju lielā Amsterdamas kapsētā, kurā bija apglabāti mani vecvecāki no tēva puses. Savā bērna iztēlē es iedomājos, kā smagie granīta bluķi lēnām tiek pavirzīti nost, atklājot pietiekami daudz vietas, pa kuru mans vectēvs un vecmamma varētu izkāpt no sava kapa, lai gan man nevajadzēja daudz laika saprašanai, ka tikai nedaudzu cilvēku ķermeņi saglabājušies gandrīz neskarti cauri gadsimtiem, bet vairākums ķermeņu gadu gaitā noārdās. Un tad es sapratu, ka daži ķermeņi tiek sadedzināti līdz pat pelniem, un citus apēd plēsīgi zvēri. Šī apjausma satricināja manus no saviem vecākiem gūtos uzskatus. Mani satrauca doma, ka mans mazais brālītis, kurš nomira 8 gadu vecumā, augšāmceltos kā bērns, bet tai pašā laikā mani vecvecāki atgrieztos kā astoņdesmitgadnieki. Vēlāk es uzzināju, ka mūsu ķermeņa šūnas regulāri iet bojā, un tās pastāvīgi tiek aizvietotas ar jaunām šūnām. Es vēl joprojām esmu tas pats cilvēks, kas biju pirms četrdesmit gadiem, bet visa tā materiālā substance, kas veidoja manu ķermeni pirms četrām desmitgadēm, ir gājusi bojā un izzudusi. Tātad, savā ziņā es jau esmu pārdzīvojis nāvi!
5.Mozus 31:16; 1. Ķēniņu 2:10; Ījaba 14:12; Daniela 12:2; Mateja 9:24; 27:51, 52; Jāņa 11:11; Apustuļu darbi 7:60; 1. Korintiešiem 15:18, 51; 1. Tesaloniķiešiem 4:13.
1.Tesaloniķiešiem 4:13.
Ir skaidrs, ka mūsu „augšāmcelšanās” nav atkarīga no mūsu pašreizējo fizisko ķermeņu saglabāšanas. Tā ir atkarīga no mūsu Radītāja Dieva spēka, kurš nosargās mūsu identitāti un radīs mūs no jauna noteiktā brīdī, dodot mums jaunu (ideālu) ķermeni, kam nekad nebūs nepieciešama plastiskā operācija. Man nav ne jausmas, kā Viņš to paveiks. Bet to cilvēku jaunradīšana, kuru identitāte ir tikusi saglabāta dievišķajā atmiņā, nesagādās vairāk problēmu par tām, ar kādām bija jāsastopas visa šobrīd dzīvojošā radīšanas procesā. Mūsu cerība nebalstās uz kaut ko tādu, ko mēs varam apstiprināt ar savu intelektu vai maņām, bet tā tiek pilnībā attaisnota brīdī, kad speram savu milzīgo ticības soli un uzdrošināmies pieņemt Bībeles sniegto informāciju kā patiesības avotu.
Kad tiksim piecelti no nāves mūžīgai dzīvei, mēs sastapsimies kā ar nepārtrauktību, tā arī ar pārtrauktību (kontinuitāti un diskontinuitāti). Mums tiks atgriezta mūsu pagātne, bet ar fundamentālām izmaiņām un neatgriezeniskiem uzlabojumiem. Kaut kādā veidā Dievs savā Debesu datorā saglabā visu informāciju, kas mūs ikvienu padara par to unikālo būtni, kādas mēs esam. Augšāmceltais cilvēks nesastāv no tām pašām molekulām vai šūnām, kas veidoja viņa ķermeni dzīves laikā pirms nāves. Tas nav obligāts priekšnosacījums, lai garantētu, ka cilvēks ir tā pati unikālā būtne kā pirms, tā arī pēc nāves. Ja mēs iekāpjam upē divas dienas pēc kārtas, mēs nesaskaramies ar to pašu ūdeni, bet mēs iekāpjam tai pašā upē. Iestāde var pārcelties no vienas fiziskas atrašanās vietas uz citu un var nolīgt pilnīgi citus darbiniekus, tomēr tā būs tā pati iestāde. Mūsu augšāmcelšanās no nāves ir kas līdzīgs. Mūsu jaunie „pārveidotie” ķermeņi būs pavisam citādi nekā mūsu pašreizējie, tomēr mēs tik un tā paliksim tās pašas unikālās būtnes ar mūsu atmiņām, atpazīstamo identitāti un personību. Man ārkārtīgi patīk veids, kā adventistu teologs Džeks Provonša izsaka šo iedrošinošo labo ziņu aspektu: „Bībeles vēsts saka, ka es patiešām eksistēju. Pat nāvē es turpinu eksistēt Dieva prātā. ... Viņš nodrošina nepārtrauktību starp tagadni un nākotni. Viņš, kurš saskaita ikvienu matu uz jūsu galvas (kā Jēzus metaforā), saglabā (mūsu metaforā) ziņas par visu komplekso psihoneiroloģisko ķīmiju, DNS un visu, kas ar to saistās – atmiņām, personību, raksturu un uzvedības īpatnībām – it visu, kas palīdz izveidot ikkatru vērtīgo individuālo personu. Viņš atceras un no jauna rada to visu noteiktā brīdī – pie augšāmcelšanas.”
Mums nav jāuzdod zinātniski jautājumi, piemēram, kur paliek visas mūsu tagadējās ķermeņa molekulas. Svarīga ir mana identitāte un paliekošā manas dzīves un likteņa nozīme! „Dievs mīl kaut ko vairāk nekā tikai molekulas, kurām gadījies būt par mana ķermeņa daļu manas nāves brīdī,” saka Vilhelms Broinings, metodistu teologs. „Viņš mīl ķermeni, uz kura var redzēt tā nesto nastu spiestās zīmes, un tā svētceļojuma nebeidzamās ilgas, kas viņa svētceļojuma laikā atstājušas savas pēdas pasaulē, kas šo pēdu dēļ kļuvusi daudz cilvēcīgāka. … Ķermeņa augšāmcelšanās nozīmē, ka Dievs savas mīlestības dēļ nav pieļāvis, ka kaut kas tiktu pazaudēts. Viņš ir salasījis visus sapņus, un ne smaids nav pazudis nepamanīts. Ķermeņa augšāmcelšanās nozīmē, ka cilvēks ne tikai no jauna atklās savu pēdējo mirkli, bet arī visu savu vēsturi.”
Kaut kādā veidā Jēzus uzvara pār nāvi ir padarījusi iespējamu arī mūsu uzvaru pār nāvi. „Dievs ir To Kungu uzmodinājis, un Viņš uzmodinās arī mūs ar Savu spēku.” Mums nav dots saprast itin visu, ko ietver sevī šis pārsteidzošais fakts, taču apustulis Jānis norāda mums pareizo virzienu. „Mīļie,” viņš saka, „tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam [Kristum] līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir.”
Jack Provonsha, Dood: zinj of nietzijn (Uitgeverij Veritas: Alphen aan den Rijn, 1983. 70.lpp.
Hans Küng Eeuwig Leven, Hilversum: Gool en Sticht, 1983. 128. lpp.
1.Korintiešiem 6:14.
Kristus, kurš augšāmcēlās no mirušiem, bija tā pati Persona, kas dažas dienas agrāk nomira pie krusta. Viņš piecēlās ar jau „pārveidotu” ķermeni, kas vairs nebija pakļauts dabas likumiem tā, kā tas ir ar mūsu pašreizējiem mirstīgajiem ķermeņiem, bet kam tik un tā piemita tā pati „cilvēciskā forma” kā pirms nāves un augšāmcelšanās. Viņš bija tā pati Persona, atpazīstams pēc ārējā izskata, balss un žestiem. Tas mums dod pamatotu iemeslu secināt, ka mūsu „pārveidotajos ķermeņos” mūs tāpat varēs atpazīt tie, kurus mēs esam pazinuši šai dzīvē un ar kuriem kopā turpināsim priecāties par dzīvi mūžībā.
