Atainojot cerību, kas dota ticīgajam, Bībele neaprobežojas tikai ar cerību indivīdam. Ir cerība arī visai pasaulei. Divējādā nozīmē: cerība šobrīd – globālas bezcerības laikā – un cerība uz citu pasauli, kam vēl tikai jānāk. Ticība Dievam, kurš kontrolē it visu, par spīti iespaidam, ka viss notiek gluži pretēji, ļauj mums iegūt cerību pat šajā pasaulē. Ticība atver mums acis, lai mēs ieraudzītu ko vairāk par haosu kara plosītās valstīs Āfrikā un nežēlību Tuvajos Austrumos. Tā liek mums saskatīt ko vairāk par etnisko naidu, reliģisko fanātismu un globālo alkatību, vairāk par nabadzību un badu. Un tuvāk mājām tā ļauj mums ieraudzīt ne tikai izpriecas meklējošu patērētāju kultūru, alkatīgu materiālismu, seklu egoismu un liekulību. Tā liek mums apzināties arī to skaistumu un labestību, kas šai pasaulē vēl joprojām atklājas neierobežotā daudzumā – daudzu lielisku vīru un sievu pazemīgajā kalpošanā, tajā mīlestībā un laipnībā, kas motivē daudzus cilvēkus dažādos zemes nostūros. Ticība vienmēr mūs mudinās uz tām pozitīvajām lietām, kas var notikt pat lielāko ciešanu un traģēdiju brīžos; uz tiem iedvesmojošajiem pašaizliedzības un pazemīguma piemēriem, kas sastopami varmācības un pagrimuma pilnā vidē. Ticība nekad neraugās uz pasauli bez cerības.
1.Jāņa 3:2. Filipiešiem 2:7.
Taču ticība ir arī reālistiska. Kad mēs lasām Bībeli un cenšamies atklāt, kāda būs nākotne, mēs redzam, ka tā bieži vien atsaucas uz šīs pasaules galu un jaunu sākumu. Par spīti visām tām brīnišķīgajām lietām, ko mēs caur ticību saskatām, un cerību, ko tā sniedz attiecībā uz šo pasauli, tā arī brīdina mūs par faktu, ka ilgtermiņā šo pasauli vairs nav iespējams izglābt. Postmodernisms nežēlīgi, bet pamatoti sagrāvis mītu par nepārtrauktu progresu. Pirmais pasaules karš, Krievijas revolūcija, trīsdesmito gadu Lielā depresija, Otrais pasaules karš, „aukstais karš”, Koreja un Vjetnama, Līča karš un militārie konflikti bijušajā Dienvidslāvijā, karš Irākā, nebeidzamās problēmas jaunattīstības valstīs, atkārtojošās enerģijas krīzes kā arī lēnām, bet noteikti bojā ejošā apkārtējā vide lielā mērā izpostīja iepriekšējo paaudžu loloto optimismu. Zemapziņā mēs pastāvīgi baidāmies par to, ka cilvēce var pati sevi iznīcināt, ka pārāk maz ir darīts un ir jau par vēlu, lai atrisinātu cilvēces gigantiskās problēmas.
Einšteina slavenā līdzstrādnieka Augusta Pikāra dēls Žaks Pikārs – pats būdams prominents zinātnieks, reiz kādā intervijā izteicās: „Es nākotnē saskatu tikai un vienīgi cilvēces pašnāvību.” Žans Pols Sartrs mums ieteica vērīgi palūkoties pašiem uz sevi un sev pavaicāt, vai mēs spējam paciest to, ko redzam. Rūpīgi papētot sevi pašus, mēs varam ieraudzīt progresējošu dehumanizāciju, mūsu cilvēcības „striptīzu”.
Par laimi, mūsu cerība sniedzas tālāk par pasauli, kāda tā ir šobrīd. Mēs jau citējām šos vārdus: „Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki.” Viņa atnākšana bija paredzēta jau ilgu laiku pirms Kristus nāca uz šo zemi. Attaisnojot šos apsolījumus, Viņš patiešām atnāca. Dažādi solījumi paredz arī Viņa otro atnākšanu. Viņš pats tā teica: „Es nākšu atkal!” Šis solījums ir atkārtots arī pēdējā Bībeles lappusē: „Tiešām, Es nāku drīz.” Lūk, šī ir tā cerība, kas vieno visus kristiešu ticīgos. Tā ir – un es atkal citēšu Bībeli – „gaidīdami svētlaimību, uz kuru ceram, un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu”. Atnākot Viņam, šī pasaule sagaidīs savu lielo finālu. Vārdi nespēj pilnībā izteikt labās ziņas: „pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi”, un to aizstās „jaunas debesis un jauna zeme”.
Intervija Time, 1967. gada 24. novembrī.
Os Guiness, The Dust of Death, Leicester: InterVarsity Press, 1973. 13. lpp.
1.Korintiešiem 15:19. Jāņa 14:3.
Atklāsmes 22:20. Titam 2:13. Atklāsmes 21:1.
Ja jūsu ziņkāre ir pamodusies, paņemiet savu Bībeli un izlasiet par to, ko mums ir sagatavojis Dievs. Un sameklējiet labas grāmatas, kas palīdzēs jums dziļāk izprast, ko nozīmē jūsu lasītais. Taču pat tad daudzas lietas paliks noslēpumā – vismaz pagaidām. Kādi mēs būsim? Un kāda būs „jaunā” pasaule? Lai gan Jānis – viens no Kristus pirmajiem mācekļiem – liecina, ka mēs būsim līdzīgi Kristum, viņš turpat tālāk piebilst, ka „vēl nav atklājies, kas mēs būsim”.
Bībeles pēdējās nodaļās mēs atrodam īpaši daudz informācijas par „jauno pasauli”. Daudz kas rakstīts ar dažādiem simboliem piesātinātā valodā. Patiesībā, ir vieglāk saprast, kuras lietas vairs nebūs daļa no mūsu nākotnes pieredzes, nekā saprast, kuras būs. Dievs „nožāvēs visas asaras no viņu [mūsu] acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs.” Šie vārdi gadsimtu gaitā ir turpinājuši sniegt mierinājumu, un tie iedrošina arī mūs šodien. Nebūs vairs nāves! Vairs nebūs ķermeņu, kas lēnām noārdās, nebūs sirdstrieku, nebūs poliomielīta, nebūs malārijas, AIDS, nebūs vēža, pat ne klepus vai gripas. Vairs nekādu skumju, atvadu un vilšanās!
Un labās ziņas vēl nav izsīkušas. „Bet bailīgajiem, neticīgajiem, apgānītājiem, slepkavām, netikļiem, burvjiem, elku kalpiem un visiem melkuļiem” tur vietas nebūs. Vienkārši mēģiniet iedomāties, ko tas nozīmē: nav vairs negodīguma, nav vairs cilvēku, kam nevari uzticēties, nav vairs asinsgrēka un viltus, vairs nav atkarību, nav okultu rituālu, nav cilvēku, kuri redz tikai paši sevi. Visas tās lietas, kas mūs šodienas pasaulē biedē, brīnumainā kārtā ir pazudušas. Nav vairs kara instrumentu: atombumbu, masu iznīcināšanas ieroču; ozona slānī nav caurumu; apkārtējā vide nav piesārņota; vairs nerada draudus tuksnesis un cunami; nav Talibu kaujinieku vai Al Qaeda; nav nepieciešams politiskais patvērums; nav bada; nav bezpajumtnieku. It viss izskausts, kas spēj apdraudēt mūsu laimi jebkādā veidā. Cilvēces nākotne ir droša. To visu ietver kristiešu cerība.
Jāņa 3:2. Atklāsmes 21:4. Atklāsmes 21:8.
Vai tas izklausās pārāk labi, lai būtu patiesība? Tā būtu, ja nebūtu Dieva, kurš reiz mūs radīja un nu turpina par mums rūpēties. Jāatzīst, ka nav citu tiešu pierādījumu, kā tikai dziļā pārliecība, kādu radījis mūsu spertais ticības solis! Taču šādiem uzskatiem ir lieliska jēga, un tie ir patiešām „attaisnojami” jeb pamatoti tiklīdz mēs pieņemam Dieva realitāti un esam labprātīgi ieklausīties Viņa teiktajā.
