Kādas ir dažas no šīm metaforām vai simboliem, un ko tās mums stāsta? Pie kādas teorijas mēs nonāksim atkarīgs no tā, kādas metaforas uzsvērsim. Aprakstot, ko nozīmē Jēzus nāve, Bībeles autori bieži vien lietoja valodu, kas tika izmantota Izraēla svētnīcās īstenotā upuru kalpošanā Vecās Derības laikos. Kad Jānis Kristītājs ļaužu pūli iepazīstināja ar savu mazliet jaunāko brālēnu Jēzu, viņš sacīja vārdus „Redzi, Dieva Jērs, kurš nes pasaules grēkus”. Mēs to sapratīsim labāk, ja atcerēsimies, kas norisinājās senā Izraēla svētnīcās – vispirms pārvietojamā teltī, bet vēlāk ārkārtīgi skaistajā pastāvīgajā svētnīcas kompleksā Jeruzalemē. Rituāli, kuru detalizētu aprakstu var atrast 3. Mozus grāmatā – viņu ikdienas un gadskārtējie upuri – nebija vienkārši sistēma, kuru Izraēla pārņēmusi no saviem kaimiņiem Tuvajos Austrumos. Tā bija pastāvīgs un dzīvs atgādinājums visai nācijai, ka attiecību atjaunošanai starp Dievu un Viņa radībām nepieciešams kaut kas „no ārpuses”. Viss, kas notika šajās ceremonijās, bija meistarīgs tableau vivant – dramatiska ilustrācija tam, kā Dievs galu galā rīkosies ar grēku. Izlietajām dzīvnieku asinīm pašām par sevi nebija nekādu nopelnu, bet tās simbolizēja Personas asinis, kura nāks uz šo zemi „no augšas,” dzīvos absolūti pareizu dzīvi un beigās tiks upurēta. Tas bija Dieva nodoms, lai senā Izraēla tauta sāktu saprast, ka grēka problēmas risinājums prasa ārkārtīgi dārgu samaksu. Tas ir dzīvības un nāves jautājums.
Richard Rice, The Reign of God. Berrien Springs, MI: Andrews University Press, 1997. 191. lpp.
Jau pēc Jēzus zemes dzīves un krusta nāves sarakstīto Bībeles grāmatu autori saprata šo saistību. Apustulis Jānis par Jēzu teica: „Viņš ir mūsu grēku izpircējs, ne tikai mūsu vien, bet visas pasaules grēku.” Lūk, ko domā kristieši, kad, citējot Bībeles tekstu, viņi dzied par glābšanu caur „šī bezvainīgā un nevainojamā Jēra dārgajām asinīm” .
Jāņa 1:29.
tableau vivant – no franču val. ‘dzīvais attēls’ (tulk. piez.)
Vēl citas metaforas norāda uz zināma veida tiesisku regulējumu. Bija radies parāds (to veidoja cilvēces sakrātie grēki), kuru vajadzēja samaksāt. Jēzus dzīve bija tas augstākais nepieciešamais maksājums, lai izpirktu mūs no ļaunuma „gūsta”. Te mēs arī ieraugām motīvu, kura izcelsme meklējama Izraēla pagātnē. Kad Dievs darīja zināmus savus likumus Ābrahāma pēcnācējiem, pirms viņi gatavojās ieiet zemē, kuru Dievs bija tiem novēlējis, viņi saņēma virkni noteikumu. Desmit baušļi bija to galvenā sastāvdaļa, tomēr bez tiem pastāvēja arī plašs likumu krājums, kas regulēja iknedēļas, ikmēneša un ikgadējās svētās dienas, svētnīcā noturamos rituālus un to cilvēku dzīves veidu, kam bija lemts šos rituālus vadīt. Citi likumi attiecās uz jautājumiem, kurus šodien saucam par „civilajiem”, bet bija arī noteikumi, kuri attiecās uz veselības aprūpi un pat diētu. Starp tiem – arī likums, kura mērķis bija novērst situāciju, ka visas bagātības nonāk atsevišķu cilvēku rokās. Ja kādam nācās pārdot savu īpašumu, lai izdzīvotu, tad pastāvēja iespēja noteiktos apstākļos šo īpašumu atgūt (atpirkt). Kāds no radiniekiem varēja samaksāt „izpirkumu”, lai īpašums atgrieztos tā agrākā īpašnieka rokās. Šādu valodu lietoja pirmie kristieši, mēģinot atrast piemērotus vārdus „žēlastības noslēpumam”. Viņi teica: mums ir „pestīšana Viņa asinīs”. „Jo jūs esat dārgi atpirkti,” rakstīts citur. Tas viss bija pilnīgā saskaņā ar to, ko sacīja Kristus pats. Viņam bija jānāk, lai „Savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem”.
1. Jāņa 2:2.
2. Pētera 1:18, 19.
Viens no Bībeles rakstniekiem, apustulis Pāvils, vairāk nekā citi ir teoretizējis par to, ko nozīmē Kristus nāve. Viņš bieži izmantoja juridisko terminoloģiju, kas nospēlējusi nozīmīgu lomu kristietības vēsturē – slavenajā ceturtajā gadsimtā, kad dzīvoja zinātnieks un draudzes vadītājs Augustīns, bet jo īpaši kopš no Romas katoļu baznīcas sešpadsmitā gadsimta sākumā atdalījās protestantisms. Viņš runāja par taisnošanu ticībā, t.i., ka mēs tiekam pasludināti par „taisniem” (pilnīgiem, bezgrēcīgiem) ne tādēļ, ka mums izdevies nokratīt grēka važas no sevis, atklājot gudru pašpalīdzības metodi – savu raksturu pilnveidošanu līdz tādam stāvoklim, ka Dievs mūs vairs neuzlūko kā grēcīgus, bet gan tādēļ, ka Jēzus ieņēma mūsu vietu. Mums būtu jācieš grēka sekas: mūžīga nāve un nebūtība. Ja tāds būtu mūsu liktenis, mums nebūtu pamatota iemesla sūdzībām. Taču patiesībā notikušais bija Jēzus Kristus iejaukšanās. Viņš, ja tā varētu teikt, kļuva mūsu „Aizvietotājs”. Pāvila argumenti Vēstulē romiešiem – tiem, kuri tikko sākuši lasīt Bībeli varētu likties grūti izsekojami, bet tomēr pamēģiniet, pat ja sajutīsities kā skolas solā. Jūs varat izlaist tās detaļas, kuras vēl grūti saprast, tomēr pamatdomai būtu jābūt skaidrai: Kristus mira mūsu vietā. Mēs (t.i. visi cilvēki kopā) neesam spējuši nekādā veidā attaisnot dievišķo ideālu; mēs esam pret to sacēlušies, un tādēļ pelnījuši sodu. Šis sods būtu mūžīga nāve, jo tas ir neizbēgams rezultāts atsvešinātībai no Dieva, dzīvības Avota. Taču šeit Dievs pārņem iniciatīvu. Jēzus Kristus nāca uz šo pasauli un saņēma sodu, kas, ja vien Viņš nebūtu iejaucies, pienāktos mums.
Efeziešiem 1:7.
1. Korintiešiem 6:20. Marka 10:45.
Kad teologi mēģina izskaidrot, ko tas nozīmē, viņi lieto tādus vārdus kā „samierināšana”, „aizvietošana”. Tā viegli var rasties iespaids par saistību ar bezjūtīgu kriminālistiku. Neiekritīsim slazdā, noreducējot „žēlastības noslēpumu” līdz debeta un kredīta attiecībām, kur mūsu grēku nasta tiek svērta, tai pretī liekot Kristus nevainību! Patiešām – šeit ir atrodams svarīgs aizvietošanas un apmierināšanas elements, taču tas nepavisam nav viss. Kristus izdarītais nebija kas tāds, ko pieprasītu dusmīgs Dievs Viņa taisnīguma izjūtas apmierināšanai, bet gan kas tāds, ko sniedza mīlošs Dievs.
Vienā no visskaistākajām Bībeles nodaļām mēs atrodam aizkustinošu poēmu par „cietēju Dieva kalpu”. Tā vienmēr tikusi izprasta kā tāda, kas savā astoņus gadsimtus pirms Kristus dzimšanas izpratnē tēlaini norāda uz Mesijas ciešanām un nāvi – Mesijas, kuru Izraels jau gadsimtiem ilgi bija gaidījis. Lai gan uz viņu norādīts kā uz „cilvēku”, šis „cietējs kalps” tiek vests uz nokaušanu kā „jērs”, jo „nesa visas pasaules grēkus”. Šeit patiešām parādīts visaizkustinošākais tās Personas portrets, kuru kristieši sauc par savu Glābēju: „Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs viņā būtu atraduši ko patīkamu.
Lasiet Romiešiem 2-6. nodaļas.
Taisni otrādi, viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās...
Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu.
Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.
Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam.
Kad viņš tika sodīts un spīdzināts, viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti.
Kapu viņam ierādīja ar bezdievjiem, bet savā nāvē viņš bija ar bagāto, kaut gan nekādu netaisnību viņš nebija darījis un viltības nebija viņa mutē...
...viņš nodeva savu dzīvību nāvē un tika pieskaitīts ļaundariem, kaut gan viņš nesa daudzu grēkus un aizlūdza par ļaundariem.”
Kā jau agrāk sacīju, Bībele nepiedāvā vienu pilnīgu teoriju par grēku izpirkšanu, bet sniedz vairākas pārsteidzošas vārdu gleznas, kas rada lielāku skaidrību, nekā to spētu bieza grāmata par teoloģiju. Šīs metaforas viena otru papildina, spēcīgi stimulējot mūsu apceri, taču tās nevajadzētu pētīt atsevišķi vienu no otras, pārvērtējot ilustratīvo nolūku. Mēs nespēsim pienācīgi novērtēt „žēlastības noslēpumu”, ja mēģināsim visu reducēt līdz racionālām formulām. Neviena abstrahēta teorija nespēj raksturot visu patiesību – teorijas parasti uzsver tikai vienu no aspektiem. Tās pārāk bieži Dieva mīlestību paceļ pāri vai nostāda pret Viņa taisnīgumu, it kā Dievam būtu mainīgs garastāvoklis un Viņu vajadzētu pārliecināt būt žēlsirdīgam. Tādēļ Bībele lieto šīs vārdiskās ainas, kas visas apraksta kādu daļu no varenajām, bet neizsakāmi labajām ziņām, ka attiecības starp Dievu un Viņa radībām ir atkal sakārtotas. Es pilnībā pievienojos adventistu teologa Ričarda Raisa teiktajam: „Iespējams, mums nepieciešami dažādi viedokļi par Kristus darbu. Tāds varens dabas brīnums kā Himalaju Lielais kanjons (Yarlung Zangbo) aicina paskatīties uz to no dažādiem skatu punktiem. Tas nebeidz mūs pārsteigt. Ne no vienas perspektīvas nav iespējams aptvert tā varenumu. Daudz lielākā mērā Kristus sasniegumi pārsniedz mūsu spējas tos aprakstīt. Jo vairāk mēs domājam par krusta nozīmi, jo apbrīnojamāka tā kļūst. Dieva žēlastība, pieņemot cilvēci, un Viņa noslēpumainā labprātība uzņemties grēka sekas izaicinās mūsu prātus un saviļņos mūsu emocijas uz mūžiem. Ar mūžību nepietiks, lai pilnībā izprastu Golgātā parādītās mīlestības dziļumu.”
Skat. Jesajas 53:2-12.
Šeit tomēr ir vēl kāds pasvītrojams aspekts. Šāds „žēlastības mistērijas” apraksts šķiet pārāk vienkāršs. Notika kaut kas ļoti slikts: pasaulē ienāca grēks. Un tas ir skāris mūs visus. Mēs šai pasaulē ienākam jau ar noteiktu iedzimtu nastu uz saviem pleciem un nožēlojamām īpašībām, kuras varam saskatīt arī savos senčos. Un tomēr lielākajai daļai no mums nesagādās grūtības saprast, ka bieži vien mēs no savas brīvas gribas pasakām un izdarām lietas, par kurām zinām, ka tas nav pareizi. Mūsu iekšējā balss teica mums priekšā, kas jādara, bet mēs apzināti rīkojāmies pretēji vai arī apzināti izvēlējāmies dzīvot pretēji tam, kā mums būtu jādzīvo. Un tāpēc, lai arī vēl joprojām ir daudz neatbildētu jautājumu, mēs tomēr nevaram tā vienkārši aizbildināties, ka velns man tā lika darīt, vai arī – diemžēl, tas rakstīts manis mantotajos gēnos. Neviens nevar apgalvot, ka viņam nav jāuzņemas itin nekāda atbildība par saviem grēkiem.
