1997. gada jūlijā es devos savā kārtējā braucienā no Apvienotās Karalistes uz Savienotajām Valstīm. Esmu aizmirsis, vai tas notika turpceļā vai atpakaļceļā, taču atceros, ka salonā rādītā filma bija neinteresanta, bet spiegu romānu, kas atradās manā rokas bagāžā, tikko biju beidzis lasīt. Tādēļ, tīri garlaicības mākts, es paņēmu rokās lidsabiedrības žurnālu, kuru lasu ļoti reti. Taču toreiz manu uzmanību piesaistīja kāds raksts ar intriģējošu nosaukumu – „Senā gudrība”. Ievadā bija minēts, ka autore ir Nena Čeiza, daudzu „ Washington Post” publikāciju autore. Sākot lasīt, sev par pārsteigumu atklāju, ka raksts ir par milzīgo labumu, kādu dod sestdienas sabats. Es turpināju lasīt, jo šis ir viens no tiem tematiem, kas man šķiet ārkārtīgi interesanti. Arī pats piederu vienai no nedaudzajām kristīgajām denominācijām, kas par iknedēļas atpūtas un pielūgsmes dienu izvēlējušās sestdienu nevis svētdienu. Lūk, ko viņa rakstīja: „Ne tik sen arī es biju viena no tām nomocītajām strādājošajām mammām, kas ik dienu pavadīja steigā ar vienu vienīgu domu prātā – kādēļ nekam nepietiek laika? Tad kādā dievišķas iedvesmas brīdī es pret savu kosmiskā laikmeta nomāktību nolēmu izmēģināt vecmodīgu līdzekli.
To sauc par sabatu, un tas ir garīgās veselības instruments, kas šodien darbojas tikpat labi kā pirms 3200 gadiem, kad iknedēļas atpūtas diena ienāca ebreju likumu kodeksā kā ceturtais bauslis…
Mana personiskā, profesionālā un ģimenes dzīve ir uzlabojusies, un es esmu nolēmusi turpināt svinēt sabatu. Visspēcīgākais un visvairāk apgaismojošais atklājums man pašai, iespējams, bija sapratne, kā senam ediktam var būt tik ļoti atbilstošs pielietojums arī mūsdienās. Sabata svinēšana iesākās pirms tūkstošiem gadu kā atbilde uz nepārtrauktā un smagā fiziskā darba slogu. ... [Šodien] mūsu problēmas ne ar ko daudz neatšķiras. ... Es gaidu savu iknedēļas brīvdienu. Katru piektdienas vakaru, norietot saulei, es noņemu savu rokas pulksteni, un uz diennakti laiks apstājas.”
Paņemiet jebkuru postmodernisma grāmatu, un jūs atklāsit, ka viena no primārajām postmoderna cilvēka attieksmēm pret reliģiju, ir to vēlme uzzināt, ko reliģija var priekš viņiem izdarīt. Šis jautājums viņus interesē krietni vairāk nekā tas, vai konkrētās doktrīnas ir patiesas un „pierādāmas” ar Bībeles palīdzību. Pieredze viņu vērtību skalā ir krietni augstāk par reliģijas teoriju. Ja viņos pamodusies interese par reliģiju (un daudziem tā tas ir), viņi meklē būtisko. Ja kristīgajā ticībā ir kāda iezīme, kas ir būtiska vēl joprojām – vai pat šobrīd būtiskāka nekā jebkad – tad tā ir Bībelē noteiktā iknedēļas atpūtas diena. Dzīve divdesmit pirmajā gadsimtā pieprasa, lai mums regulāri būtu īpaši atvēlēts brīvs brīdis, ja vēlamies izdzīvot, saglabājot neskartu savu cilvēcību.
Nan Chase, raksts Ancient Wisdom žurnālā Hemispheres, United Airlines lidsabiedrības žurnāls, 1997. jūlijs.
Jon Dibdhal, Exodus – The Abundant Life Bible Amplifier, Boise ID: Pacific Press Publishing Association, 1994, 186. lpp.
