Mēģināsim ar šo visu tikt lielākā skaidrībā. Iestājas milzīgs atvieglojums, saprotot, ka dzīve nav jādzīvo, līdzi nesot savu vainas nastu. Kad Dievs risina grēka problēmu, Viņš neatstāj lietas pusdarītas. Kad Viņš saka – „Ir nokārtots”, tad par visu, ko jūs jebkad būtu izdarījuši (tāpat par ikvienu slikto darbu, kuru izdarīsit jebkad nākotnē), Viņš ir jau pilnībā parūpējies. Tā nav poētiska hiperbola, bet gan brīnišķīgas realitātes ainojums. „Kur ir tāds Dievs, kā Tu esi,” jautā pravietis Miha, „kas piedod grēkus un neatmaksā Savas tautas atlikušajiem viņu noziegumus, kas mūžīgi netur dusmas? … Visus mūsu grēku darbus tu liec iemest jūras dziļumos.”
Mihas 7:18,19.
Dievam ir selektīva atmiņa. Atkal un atkal mums tiek teikts, ka Viņš mūs neaizmirsīs. Viņš atceras mūs kā personas, cilvēkus, kas pieder Viņam (ja mēs to vēlamies)! Bet tiklīdz kā mēs esam lūguši Viņam piedot mūsu grēkus, Viņš tā arī dara, jo ir ticis ar tiem galā reizi par visām reizēm. Un pēc tam Viņš neatceras šos mūsu grēkus. Runājot par senā Izraēla dumpīgo uzvedību, Dievs deva solījumu, kas tikpat lielā mērā attiecas arī uz visiem mums šodien – vai mēs būtu amerikāņi, vācieši, dāņi vai filipīnieši: „Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!”
Kāda ir noteicošā atšķirība starp mums un Dievu? Mēs ļoti ātri aizmirstam, ka cilvēkiem ap mums varētu būt nepieciešamas mūsu rūpes, bet mums mēdz piemist biedējošas spējas atcerēties, kā citi ir mūs pievīluši. Ja kāds pret mums izturējies nelaipni vai nav bijis godīgs pateiktajā vai izdarītajā, mēs to parasti atceramies, dažreiz pat līdz mūža galam. Taču Dievs tā nedara. Viņš atceras mūs kā personības, kā tādus, kas Viņam dārgi. Mēs uz mūžīgiem laikiem esam droši noglabāti Viņa atmiņā, bet Dievs nekad otrreiz nepieminēs mūsu nožēlotos grēkus. Tie ir piedoti! Par visu, ko sliktu jebkad esam izdarījuši vai jebkad izdarīsim, Dievs parūpējās tai brīdī, kad Jēzus Kristus nomira pie krusta, un šī „žēlastības mistērija” nodrošina mūsu mūžīgo labklājību.
Varbūt daži, lasot šo tekstu, domā: „Tas ir pārāk labi, lai būtu patiesība.” Iespējams, viņi domā, ka to dzīve ir tāda, ka tajā nevar darboties žēlastības „noslēpums” (vai drīzāk vajadzētu teikt – žēlastības brīnums). Ja jūs tā jūtaties – apstājieties šeit, izņemiet no plaukta Bībeli un atrodiet tajā tekstu, kas apzīmēts kā Lūkas 15:11-31! (Un pat, ja jūs sevi nepieskaitāt šai kategorijai, tik un tā izlasiet minēto fragmentu, jo tas palīdzēs stiprināt jūsu ticību „žēlastības noslēpumam”. Tas ir viens no aizkustinošākajiem stāstiem Bībelē). Izlasiet to un jūs sapratīsit manu domu!
Jeremijas 31:34.
Es agrāk pieminēju saistības. Gribētu to paskaidrot. Piedošanas saņemšanai no Dieva jātiek papildinātai ar gatavību no mūsu puses piedot citiem cilvēkiem. Tas ir būtisks nosacījums arī parauglūgšanā, kuru Jēzus reiz mācīja saviem mācekļiem: „Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Tas var nenākties viegli, bet to apiet nav iespējams. Pilnībā bez maksas mums piedāvātā dievišķā piedošana prasa mūsu labprātību piedot mūsu līdzcilvēkiem. Ne vienreiz vai divreiz, bet neierobežoti. Kad reiz kāds jautāja Jēzum, vai pietiek piedot septiņas reizes, Viņš atbildēja: septiņdesmit reiz septiņas! Lūk, kādas ir šeit ietvertās saistības!
Mums ir vajadzīga Dieva piedošana, bet mūsu līdzcilvēkiem arī vajag, lai mēs piedotu viņiem. Filips Jensijs, populārs kristiešu autors, kam izdevies sarežģītus jautājumus izskaidrot pilnībā saprotami, savā grāmatā „Kas žēlastībā ir tik pārsteidzošs?” apraksta reiz Hemingveja stāstītu gadījumu. Stāsts ir par kādu vīru Spānijā, kam jau ilgu laiku pārtrūkušas attiecības ar paša dēlu. Sākusi mocīt vainas sajūta par to, kā kādreiz izturējies pret dēlu, un viņš vēlējies atjaunot sakarus. Dēla atrašanai vīrs ievietojis Madrides avīzē sludinājumu: „Pako, itin viss ir piedots. Satiksimies nākamajā otrdienā viesnīcā Montana, pulksten 12 dienā.” Kad tēvs ieradās viesnīcā, tur bija arī viņa dēls, bet sludinājumam atsaukušies – vēl 800 jaunu cilvēku, kam vārdā – Pako! Jā, daudz cilvēku meklē piedošanu!
Mateja 6:12.
Mateja 18:21.
Ne vienmēr ir viegli piedot vai arī lūgt piedošanu. „Aci par aci” pieeja bieži vien mums šķiet dabiskāka. Cilvēka daba tiecas domāt par atriebību, atspēlēšanos vai vismaz kompensāciju, bet tas nav Dieva izvēlētais veids, un tiklīdz mēs esam ieraudzījuši kaut nedaudz no „Dieva žēlastības brīnuma”, tas vairs nevar būt pieņemams arī mums.
Philip Yancey, What’s So Amazing About Grace? Grand Rapids, MI: Zondervan Publishing House, 1997. 37.-38. lpp.
