Par termina „izdegšana” patieso nozīmi man bija visumā vājš priekšstats līdz pat kādam brīdim aptuveni pirms viena gada. Es nekad neko tādu nebiju piedzīvojis, un ceru, ka nekas tāds neatkārtosies. Kad laiku pa laikam dzirdēju par cilvēkiem, kuriem diagnosticēta šī problēma, sliecos domāt, ka viss ar to saistītais ir kaut kādas nelielas grūtības. Man šķita, ka cilvēkiem vajadzētu beigt pārspīlēt un saņemt sevi rokās. Galu galā, kurš gan reizēm nejūtas izsmelts? Mazliet pozitīvās domāšanas, dažas garākas pastaigas pa mežu vai pludmali, nedēļa Kanāriju salās vai Bermudu salās – manā skatījumā tas likās pietiekami, lai visu sakārtotu. Tā tas bija līdz brīdim, kad atvēlēju sev laiku izlasīt grāmatu, kurā detalizēti aprakstīts kāda nelielas Nīderlandes lauku draudzes mācītāja „izdegšanas” gadījums. Es šo valsts daļu pazīstu samērā labi, un man šķita neticami, ka šādā vietā kāds varētu sastapties ar tik lielu stresu. Bet šī „izdegušā” mācītāja autobiogrāfija lika man saprast, cik nopietna šāda situācija var būt, kā tā var izveidoties un kādus postījumus pašam cilvēkam un viņa ģimenei tā var nodarīt.
Izdegšana ir tikai viens no daudzajiem veidiem, kā mūsu superstraujā eksistence var noiet no sliedēm. Stress ir normāla parādība, un neliels tā daudzums mums pat nāk par labu.
Adrian Verbree, Eclipse – Verslag van een Burnout, Barneveld, the Netherlands; Plateau, 2003.
Taču nav normāli kļūt tik ļoti stresa pārņemtam, ka pilnībā zūd dzīvesprieks un tu jūti, ka nepārtraukti dzenies pēc kaut kā tāda, ko itin nekādi nespēj sasniegt. Nav pieņemams, ka tu pastāvīgi jūti tādu darāmo darbu spiedienu, kuru kļūst arvien vairāk un kuri jāpaveic arvien labāk. Pat bērni cieš no stresa – un bieži vien savu vecāku nereālo prasību un gaidu dēļ. Viņiem pēc skolas jāsteidzas uz mūzikas stundām, no tām uz sporta klubu, tad uz mājām gatavot mājas darbus skolai un nākošajā dienā atkal uz skolu. Viņiem jābūt pievilcīgiem un gudriem. Neskaitāmas sievietes pārdzīvo stresu, censdamās apvienot pilnas slodzes darbu ar pienākumiem mājās, jo pat vēl mūsdienās, kad pastāv dzimumu līdztiesība, joprojām ēst gatavošana, apģērba mazgāšana, gludināšana un mājokļa uzkopšana tiek uzskatītas par sieviešu „privilēģijām”. Sirdsslimības kādreiz bija vīriešu problēma, taču dzimumu līdztiesība ir ienākusi arī šajā dzīves (un nāves) sfērā.
Vīriešu vidū stress nav rezervēts tikai biznesa pasaules haizivīm. Arī augstākā un vidējā ranga menedžmenta pēdējā laika tendence ir klēpjdatora ceļošana no darba vietas līdzi uz mājām, bet elektroniskā pasta vēstules turpina pienākt arī pēc biroja slēgšanas piektdienas vakarā. Mobilais telefons paliek ieslēgts arī vakaros un nedēļas nogalēs, un „tabu” – neielaist darba lietas privātās dzīves robežās – daudzos uzņēmumos jau sen vairs netiek ņemts vērā. Patiesībā, daudzās kompānijās ir nerakstīti likumi, ka zināma ranga darbiniekiem jābūt pieejamiem gandrīz jebkurā laikā. Stress, hronisks nogurums, pārdegšana, augsts asins spiediens un kuņģa čūla ir kļuvuši par mūsdienu dzīves ierastu realitāti.
Daudzi uzskata, ka darbaholisms ir klaja muļķība, tomēr neskaitāmiem citiem – cena, ko viņi gatavi maksāt, lai izsistos uz augšu savā karjeras kāpumā.
Lai cik savādi tas nebūtu, bet Rietumu pasaules dzīves ritms dažās pēdējās desmitgadēs ir pastāvīgi pieaudzis. Es atceros pareģojumus, ka mūsu darba nedēļa turpinās sarukt, kad arvien vairāk mūsu pienākumu veiks datori un roboti. Kādu laiku šķita, ka šis optimistiskais redzējums piepildīsies. Ikgadējās brīvdienas kļuva garākas, vairākums cilvēku pārgāja uz piecu dienu darba nedēļu, daudzās nozarēs darba nedēļa samazinājās apmēram līdz četrdesmit stundām. Eiropā it īpaši pieauga to cilvēku skaits, kuri izmantoja iespēju priekšlaicīgi doties pensijā. Dažās valstīs cilvēki pārtrauca strādāt jau 58 gadu vecumā, bet tagad tas viss mainās; daļēji – saistībā ar šī brīža ekonomisko situāciju. Daudzās „bagātās” valstīs darbaspēka izmaksas tikušas samazinātas, lai saglabātu konkurētspēju. Un viens no veidiem, kā to panākt, ir mazāks skaits darbinieku, kuri strādā vairāk stundu, bet par to pašu naudu. Tāpat – pieejams mazāk naudas, lai liels skaits cilvēku agrāk dotos pensijā. Tomēr ir arī citi faktori.
Datoriem mūsu dzīvi vajadzēja atvieglot. Daudzējādā ziņā tas tā ir, taču jaunās tehnoloģijas radījušas arī strauji augošu pieprasījumu pēc lielāka informācijas apjoma un detalizētākām atskaitēm. Tās tāpat ir mainījušas darba veikšanas veidus. Bija laiks, kad es savas vēstules nodiktēju sekretārei, kura tās no stenogrāfijas piezīmēm pārrakstīja tīrrakstā, un man atlika vien tās parakstīt. Vēlāk sāku izmantot diktofonu. Mana sekretāre katru dienu saņēma vairākas mazās kasetes, no kurām pārrakstīja vēstules, un es tās tikai parakstīju. Šodien es pats rakstu lielāko daļu savu elektronisko vēstuļu, bet, kad nolemju uzrakstīt kādu „īstu” vēstuli, tad datorā sagatavoju melnrakstu, ko digitālā formā nosūtu savai sekretārei. Pirms kāda laika beidzot iemācījos lietot prezentāciju programmu PowerPoint. Tā patiešām palīdz veiksmīgāk tikt galā ar manām prezentācijām, bet prasa ievērojamu daudzumu papildus laika. Tāpat cenšos pats rezervēt ceļojumu biļetes caur internetu, lai gan agrāk ar ceļojumu aģentu palīdzību to nokārtoja mana sekretāre. Un ceļojot, es vairs nepiezvanu uz biroju, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā, bet gan ar e-pasta palīdzību sekoju visam līdz. Nu jau pirmā lieta, ko izdaru, ienākot kārtējā viesnīcas numurā, nav gultas mīkstuma pārbaude, bet gan sameklēt iespēju pieslēgties savam e-pastam un internetam. Šādi dzīve kļūst arvien aizņemtāka.
Uzlabojoties mūsu dzīves standartiem, audzis arī pašu rokām padarīto darbu apjoms. Vienmēr ir kas maināms vai pielabojams kaut kur dārzā vai mājās. Mums it kā vajadzētu būt vairāk laikam, ko veltīt saviem hobijiem un citām atpūtas lietām, nekā tas bija mūsu vecākiem viņu laikā. Bet kaut kādā veidā lietas kļuvušas daudz sarežģītākas un daudzi šīs „brīvā” laika aktivitātes uztver ar tādu entuziasmu, kas vairāk līdzinās smagam darbam. Un, lai gan daudzi cilvēki mums novēl „jauku nedēļas nogali” jau ceturtdienas pēcpusdienā, šķiet, ka daudz lielākam skaitam nedēļas nogalēs ir pavisam maz laika reālai atpūtai.
Protams, ir arī daudzi citi izmaiņu vēstneši, kas virmo gaisā, un tam ir tieša saistība ar postmodernā cilvēka domāšanas veidu. Ir sākusi mainīties attieksme pret darbu. Arvien pieaug to, galvenokārt, jaunu cilvēku, skaits, kuri sāk saprast, ka dzīve ir kas vairāk nekā tikai darbs. Viņi nevēlas nest darbu līdzi uz mājām un domāt par to nedēļas nogalēs. Daudzi apzināti izvēlas atteikties no paaugstinājuma amatā un lielākas algas, lai izvairītos no atbildības nastas, kādu viņi nevēlas, tā protestējot pret dzīvi, kas sastāv tikai no darba. Arvien vairāk pāru izvēlas nepilnas darba dienas amatus, pat ja tas nozīmē, ka viņi nevarēs atļauties iegādāties māju visdārgākajā pilsētas rajonā. Tā vietā viņiem būs daudz vairāk laika, ko iespējams pilnvērtīgi pavadīt kopā vai darot lietas, kas viņiem ir pa īstam nozīmīgas.
Pēdējo gadu laikā tirdzniecībā nonāk liels daudzums dažādu grāmatu un tiek piedāvāti semināri, kas uzsver nepieciešamību salīdzināt steigas iespējamos ieguvumus ar tām priekšrocībām, kādas sniedz piebremzēšana. Šīs grāmatas un semināri sniedz detalizētas instrukcijas, kā to panākt. Arī liela daļa kompāniju un iestāžu arvien vairāk apzinās nepieciešamību saviem darbiniekiem nodrošināt atpūtas laiku – dažus mēnešus ik pēc dažiem gadiem, kuros darbinieki var no jauna uzlādēt savas baterijas, dodoties ceļojumā vai piedaloties mācībās, vai arī strādājot pie kāda īpaša projekta. Un arvien pieaug to cilvēku skaits, kuri pamet darbu uz laiku no sešiem mēnešiem līdz gadam, lai dotos uz kādu attālu vietu vai darītu ko pavisam atšķirīgu nekā līdz šim un pēc tam no jauna atgrieztos pie jauniem uzdevumiem ar atjaunotu garu, motivāciju un enerģiju.
Cilvēki arvien vairāk saprot, ka viņiem nepieciešama atpūta, ka dzīvē eksistē kas vairāk, nekā tikai darbs, karjera, nauda, statuss un ambīcijas. Bet, lai cik tas nebūtu skumji, bieži vien viņiem neizdodas piekļūt tās atpūtas avotam, kuru nekas nevar pārspēt vēriena un efektivitātes ziņā. Tā, pirmkārt, jau ir garīga savā būtībā. „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt!” Šos vārdus teica Jēzus Kristus. Un lai gan tie tika izrunāti gandrīz pirms diviem tūkstošiem gadu, tas nebija īstermiņa piedāvājums. Vēl viens Jaunās Derības paziņojums pasvītro to, ka šis atpūtas piedāvājums nekad nav ticis atsaukts: „Tātad vēl atliek svēta dusa Dieva tautai.”
