Nav nejaušība, ka šajā tikko citētajā Bībeles pantā vēl joprojām spēkā esošais atpūtas piedāvājums ir saistīts ar sabata jēdzienu – vienu atpūtas dienu katrā septiņu dienu periodā. Mums kļuvis tik ļoti pierasts laika sadalījums gados, mēnešos, nedēļās un dienās, ka mēs pārāk reti apstājamies, lai padomātu, kādēļ tas tā ir. Protams, to darot, mēs saprastu, ka gada, mēneša un dienas ilgums balstīts uz Zemes kustību ap Sauli, Mēness kustību ap Zemi un Zemes kustību ap savu asi. Bet kā ir ar nedēļu? Tiek piedāvātas dažādas teorijas. Vēsturnieki uzskata, ka nedēļas ciklu varētu būt aizsākusi senajā pasaulē pastāvējusī tradīcija vienu reizi katrās septiņās dienās rīkot tirgus dienu, vai arī, ka nedēļas cikls ticis atvasināts no seno keniešu vai babiloniešu svētku dienu cikla, kas atkārtojās ik pēc septiņām dienām. Ir izvirzītas arī dažas citas hipotēzes, taču neviena no tām nav bijusi pilnīgi pārliecinoša. Daudz loģiskāk ir turēties pie Bībeles pirmajās lappusēs sniegtā skaidrojuma, kurā Dievs ir attēlots kā debesu un zemes Radītājs. Tad laiks tika sadalīts septiņu dienu nedēļas segmentos. Katrā nedēļā bija sešas dienas darbam un viena – septītā – atpūtai. Lūk, kā par to ir stāstīts: „Tā tika pabeigtas debesis un zeme un visi to pulki. Un Dievs pabeidza septītajā dienā savu darbu, ko Viņš bija darījis, un atdusējās septītajā dienā no visa sava darba, ko bija darījis. Un Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to, jo Viņš tanī atdusējās no visa sava darba, ko radīdams bija darījis.”
Mateja 11:28.
Ebrejiem 4:9.
Starp daudzajām nozīmīgajām vēstīm, kādas atrodam Bībeles pirmajās nodaļās, pastāv arī apgalvojums, ka divi institūti burtiskā nozīmē ir tikpat seni kā pati cilvēce. Tie ir – laulība un atpūta septītajā dienā. Acīmredzot tāds bija varenā Radītāja Dieva nodoms, ka šie divi iestādījumi tiktu ieausti cilvēces dzīves audumā. Meklējot Bībelē vairāk informācijas par viena no šiem diviem iestādījumiem – sabata – vēsturi, mēs atrodam interesantu stāstu otrajā Bībeles grāmatā – 2. Mozus 16. nodaļā. Šajā grāmatā, kā norāda tās nosaukums grieķu valodā Exodus jeb „iziešana”, tiek runāts par notikumiem, kas saistīti ar Ābrahāma pēcnācēju iziešanu no Ēģiptes zemes pēc tajā pavadītajiem četrsimt verdzības gadiem. Četrdesmit gadus ilgušā ceļojuma laikā pa Sinaja tuksnesi, kamēr viņi varēja ieiet tiem apsolītajā zemē, Dievs tautu brīnumainā kārtā nodrošināja ar pārtiku. To darot, ar pārtikas sniegšanas grafika palīdzību Dievs mācīja septītās dienas sabata ievērošanu. Ik dienas piecu dienu periodā viņiem tika sniegta vienai dienai nepieciešamā pārtikas deva, bet sestajā dienā tika dots divtik daudz, lai septītajā – atpūtas dienā – nevajadzētu nodarboties ar ēdamā vākšanu.
Skat. J. H. Meesters, Op Zoek naar de Oorsprong van de Sabbat, Assen: van Gorcum, 1966, dažādās vietās.
1. Mozus 2:1-3.
Kad Dievs deva Desmit baušļu likumus (2. Mozus 20:8), desmit cilvēka dzīves pamatprincipus, par kuriem mēs runājām jau iepriekšējā nodaļā, septītās dienas sabatam to vidū bija ierādīta prominenta vieta. Tas nebija negaidīts jaunums. Tā bija jau ilgi pastāvoša, bet cilvēku, kam tas bija jāpraktizē, diemžēl novārtā atstātā principa atkārtošana. Šis nožēlojamais fakts ir ietverts ceturtā baušļa pirmajos vārdos: piemini!
„Piemini sabata dienu, ka tu to svētī! Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet septītā diena ir sabats Tam Kungam, tavam Dievam, tad nebūs tev nekādu darbu darīt, nedz tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam kalpam, nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tam svešiniekam, kas ir tavos vārtos. Jo sešās dienās Tas Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur atrodams, un septītajā dienā Tas Kungs atdusējās; tāpēc Tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.”
Pētot vārdu „piemini”, kā tas izmantots Bībelē, atklājas, ka tas ir dziļas nozīmes pilns. „Pieminēšana” nav saistīta tikai ar mūsu atmiņas izmantošanu. Tieši šajā vēstījumā tas nozīmē, ka mums jākoncentrējas uz ārkārtīgi svarīgo paziņojumu, kas tam seko. To var izteikt arī ar vairākām izsaukuma zīmēm: Iegaumē!!! Tam, kas sekos, ir vislielākā nozīme!
Turi sabatu svētu! Padari šo dienu atšķirīgu no pārējām sešām; atšķirīgu un citādāku nekā pārējās nedēļas dienas! Nemēģini uzlabot jau perfektu sistēmu un nesagrozi to! Napoleona laikā to mēģināja izdarīt francūži, cenšoties izmainīt septiņu dienu nedēļu un aizvietot to ar desmit dienu nedēļu. Viņi pielika milzīgas pūles, lai iedzīvinātu šīs izmaiņas, tomēr neguva panākumus. Tas vienkārši nedarbojās, un pēc dažiem gadiem eksperimenti tika pārtraukti. Citu nopietnu mēģinājumu pārveidot nedēļu nav bijis, tomēr ir bijis daudz nemanāmāks veids, kā ticis izmainīts kalendārs. Daudzos kalendāros un piezīmju grāmatiņās tā, kas agrāk bija septītā diena, ir pārveidota par sesto. (Mēs redzēsim, ka šādas izmaiņas nav nemaz tik nekaitīgas, kā varētu likties.)
Bauslis saka – atceries turēt šo īpašo dienu svētu! Ir lietas, ko varam darīt, lai izpildītu šo bausli. Bet mēs to svētīt varam vienīgi tādēļ, ka tā ir svēta. Mēs nepadarām dienu svētu, bet vissvarīgākais ir atcerēties, ka to svētu ir padarījis Dievs.
