„Nošķirt svēto sabatu nozīmē, ka mēs pārtraucam savu darbību un sasniegumus uz vienu dienu no katrām septiņām. Aizraujošākais šajā praksē – tā maina mūsu attieksmi uz visu atlikušo nedēļu. Tā mūs atbrīvo no raizēšanās par to, cik daudz mēs nedēļas citās dienās esam spējuši padarīt. Vēl vairāk, kad pārtraucam bezjēdzīgo dzīšanos pēc vēja, mēs patiesi varam atpūsties un iemācīties, kā gūt prieku jaunos veidos.”
Jāpiezīmē, ka starp pasaules radīšanu un sabatu pastāv tieša saistība. Ikkatru sabatu mēs pārtraucam savas drudžainās aktivitātes un pārslēdzam savu uzmanību uz to, ka Dievs ir visa Radītājs, un koncentrējamies uz to, ko šī būtiskā atklāsme sevī ietver. Atzīstot sevi par radītu būtni, mēs nonākam pie apziņas, ka mēs Radītājam esam parādā pielūgsmes pilnu attieksmi. Tā mūsos ļoti spēcīgā veidā pastiprina to radījumu absolūtās atkarības sajūtu no Radītāja, kuru mēs apspriedām tad, kad spērām pašus pirmos atklāsmju ceļojuma soļus. Tā mūsu dzīvēm sniedz tik ļoti kāroto jēgu, labojot uzpūtīgo un absolūti nepamatoto priekšstatu, ka cilvēks ir visu lietu mērs. Viņš tāds nav, jo Dievs kā Radītājs noliek mērauklu it visiem mūsu mērķiem un dziļākajiem motīviem.
Atzīstot, ka visu šai pasaulē ir radījis varenais Konstruktors un ka viss eksistē, pateicoties Viņam, mums ne tikai izmainās attiecības ar līdzcilvēkiem, bet arī mainās attieksme pret visu pārējo radību un mūsu zemes resursiem. Tā ir pretēja „modernajam” uzskatam, ka cilvēks var ekspluatēt planētu „Zeme”, kā vien viņam labpatīkas. Daudzos veidos šī savtīgā mūsu pasaules dārgumu ekspluatācija, kas bija dziļi iesakņojusies nepārtrauktam progresam ticošajā „modernajā” domāšanā, turpinās arī šodien (lielā mērā labumu sniedzot tieši bagātajām valstīm). Bet postmodernais cilvēks ir sapratis, ka šāda pieeja rezultātā novedīs pie globālas katastrofas, un aicina daudz rūpīgāk pārvaldīt izzūdošos resursus un atbildīgi izturēties pret trauslajām ekosistēmām. Tas lielā mērā saskan ar biblisko ideju, ka mums kā radītām būtnēm atbildīgi jāizturas pret citiem Dieva radības elementiem. Galu galā viss eksistējošais ir Viņa. Mēs esam tikai un vienīgi aprūpētāji, kam jārīkojas Dieva interesēs. Uz šī fona septītās dienas sabats, kas norāda uz radīšanu, ir spēcīgs iknedēļas atgādinājums mūsu patiesajam statusam un fundamentālajām attiecībām ar apkārtējo pasauli.
Marva J. Dawn, Keeping the Sabbath Wholly, Grand Rapids, William B. Eerdmans Publishing Company, 1996, 19. lpp.
Pēc tikko teiktā mums jāapskata arī cits aspekts, kāds piemīt sabata kā svētās dienas „pieminēšanai”. Diskutējot par sabata bausli, mēs parasti atsaucamies uz versiju, kādu to atrodam 2. Mozus 20:8 – gluži kā to darījām pirms brīža. Taču ir arī mazliet citāda Desmit baušļu versija 5. Mozus grāmatā. Tur mēs rodam papildus motivāciju turēt sabata dienu „svētu”. Iknedēļas sabats tāpat ir arī piemiņas diena Izraēla atsvabināšanai no ēģiptiešu gūsta un tādejādi arī no ikkatras verdzības formas, no kuras Dieva žēlastība darījusi brīvus mūs.
Verdzībai mūsdienās ir dažādas formas. Viena no postošākajām mūsdienu verdzības formām ir pulksteņa un kalendāra verdzība. Daudzi no mums kļuvuši par vergiem tādām lietām kā datori un mobilie telefoni. Mēs bieži vien atskārstam, ka ārkārtīgi grūti ir nodalīt darba laiku no brīvā laika. Šķiet, ka modernais dzīves veids pieprasa, lai mēs jebkurā brīdī pārslēgtos uz darba režīmu. Sabats ir perfekts pretlīdzeklis šāda veida važām, kas apdraud ikvienu patiesas atpūtas veidu – kā fizisku, tā arī garīgu. Vecās Derības pētnieka Džona Dibdāla vārdi skan tik patiesi: „Ja ir kāda pavēle, kas steidzīgajiem un pārlieku rosīgajiem modernajiem cilvēkiem patiešām nepieciešama, tad tā ir – sabats. Pūloties radīt jēgu savam laikam un kalpošanai sev pašiem, mēs esam tik aizņemti, ka aizmirstam – Dievs ir vienīgais, kurš var piešķirt jēgu mūsu dzīvei.
Mēs savu „atpūtu” Viņā parādam, atpūšoties Viņa norādītajā dienā.”
