Pravietis Jesaja sava laika cilvēkus mācīja sabata svētīšanu uztvert nopietni. Lūk, ko viņš teica:
„Kad tu atturi savu kāju no sabata pārkāpšanas un nedari Manā svētā dienā pēc savas patikas, bet nosauc dusas dienu par svētu prieku un par Tā Kunga svēto dienu un to turi godā, neizlietodams to saviem ceļiem, sava veikala nokārtošanai un tukšām valodām, tad Tas Kungs būs tavs prieks, Es tevi vadīšu zemes augstumos un tev došu tava tēva Jēkaba mantojumu.” (Jesajas 58:13,14)
Postmoderns cilvēks varētu iebilst, ka šim paziņojumam nepieciešama zināma veida „dekonstrukcija”. Patiešām – ko tas nozīmē mūsdienu valodā? Ko Jesaja domāja un ko tas varētu nozīmēt mums, lasot to 21. gadsimta sākumā? Es esmu slīprakstā iezīmējis dažus atslēgas vārdus. Acīmredzot pastāv iespēja „pārkāpt” sabatu, neievērojot to paredzētajā veidā. Uz to dažas rindiņas tālāk ir norādīts kā uz „tā izlietošanu saviem ceļiem”. Tas nozīmē sevis padarīšanu par šīs dienas centrālo personu, piemēram, pavadot šo dienu izpriecu parkā vai skaistumkopšanas salonā, vai arī – kad vissvarīgākais šai dienā ir tava pašsajūta un ieslēgšanās savā privātajā pasaulē. Patiesībā šīs dienas centrālā doma ir „turēšana godā”, atzīstot tās patieso vērtību, „pieminot” tās saikni ar visu Dieva radību un izraujoties no visa, kas ierobežo tavu iekšējo brīvību. Un ņemiet vērā: tas nepadara šo dienu par pelēku, ierobežojumiem pilnu dienu, bet gan par „svētu” dienu, kas atšķiras no visām pārējām dienām; tā kļūst par „baudu”, „prieku” un „svinībām”.
Jon Dibdhal, Exodus – The Abundant Life Bible Amplifier, Boise ID: Pacific Press Publishing Association, 1994, 186.lpp.
Jā, bet kā tas realizējams mūsu dzīvē? Vai pastāv kāds paraugs, kurš parādītu mums, kā šī diena var „darboties” mūsu labā? Es pazīstu ļaudis, kuri pēc labākās sirdsapziņas cenšas „turēt” sabatu svētu. Viņi sastādījuši sarakstu ar lietām, kuras, viņuprāt, piederas pie šīs dienas svētuma, un rūpīgi apdomājuši lietas, kas viņus varētu kavēt sargāt tās unikālo dabu. Iespējams, tikai iespējams, ka viņu dzīvē tas darbojas, bet es esmu pilnībā pārliecināts, ka šādi saraksti nevar būt apmierinošs paraugs citiem, nerunājot nemaz par šāda modeļa uzspiešanu citiem. Esmu pietiekami daudz ceļojis pa pasauli, lai saprastu, ka šādi noteikumi bieži vien atkarīgi vairāk no kultūras un tradīcijām nevis no patiesas Bībeles izpratnes.
Es skeptiski attiecos pret šādu specifisku darāmā un nedarāmā sarakstu veidošanu, jo tie novērš uzsvaru no attieksmes un motivācijas svarīguma. Aizvien pastāv reālas briesmas pieiet šai atpūtas dienai nedzīvi un „legālistiski”, reducējot svētās dienas prieku līdz mehānisku noteikumu un likumu apkopojumam. Šāda pieeja iznīcina kristīgās dzīves prieku, jo nemitīgi uztur bailes par kaut mazāko novirzīšanos no ideālā. Tā balstās uz kļūdainu pieņēmumu, ka mēs glābšanu varam nopelnīt ar labu uzvedību. Sabata „turēšana”, kuru motivē vēlēšanās nopelnīt papildus punktus ierakstīšanai mūsu mūžības bilances ienākumu ailītē, neizbēgami kļūs nevis par prieku un svētību, bet par nastu.
„Dievs – sabata Radītājs – nav untumains skolmeistars, kurš vienmēr kaut ko aizliedz, pieprasa paklausību un uzmana pinkšķošus subjektus, kas gļēvi piekāpjas. Sabata bausli sniedza laipns, gudrs Skolotājs, kam nepatīk redzēt mūs ciešam. „Ļaujiet Man to jums paskaidrot,” saka Dievs. „Dažas lietas var likties lietderīgas vai svarīgas, vai ienesīgas, tomēr, galu galā, tās nenesīs vairāk kā vien ciešanas. Ja visu nedēļu strādājat un aizmirstat atpūsties, jūs kļūsit īgni un nervozi, zaudēsit dārgo dzīves piepildījumu un prieku. Aizmirst par sabatu ir tikpat kā aizmirst izsaiņot visskaistāko dāvanu, kas nolikta zem jūsu eglītes.”
Acīmredzot, ja gribam izbaudīt sabata atpūtu, mums ar nodomu jānovērš jebkuri šķēršļi un jāpieņem apzināti lēmumi, kas mums palīdzēs vai traucēs saņemt Dieva sniegto atpūtu. Un tomēr – tā vietā, lai meklētu noteiktu modeli starp laikabiedriem, kuri atklājuši dievišķo sabata dāvanu, mums jāpaceļ skatiens uz Jēzus Kristus atstāto paraugu. Viņš strikti noraidīja formālismu, kas bija kļuvis par endēmisku problēmu starp viņa tautiešiem, un uzsvēra pamatprincipu: „Sabats ir celts cilvēka dēļ un ne cilvēks sabata dēļ.” Citiem vārdiem sakot, veidojot šo iknedēļas svētā laika iekārtojumu, cilvēka intereses tika nostādītas pirmajā vietā. Dievs nevēlas uzstādīt nosacījumu „dari tā, kā Es saku, vai arī...”, bet drīzāk norāda: „Lūdzu, dari tā, kā Es saku, un tu redzēsi, kā tava dzīve caur to tiks bagātināta.”
Wayne Muller, Sabbath: Finding Rest, Renewal and Delight in our Busy Lives. Bantam Books, New York, 2000. 31., 32. lpp.
Daļa no veida, kā Jēzus izbaudīja sabatu, bija Viņa saskarsme ar citiem vietējā sinagogā (lielos vilcienos – jūdu ekvivalents tam, ko kristieši sauc par baznīcu). Tas bija Viņa „ieradums”. Iespēja būt kopā ar citiem ticīgajiem vietā, kur varam pielūgt, lasīt Bībeli, saņemt reliģiskas pamācības un gremdēties pārdomās, palīdz mums koncentrēties uz savām attiecībām ar Dievu, spēcināt savu absolūtās atkarības sajūtu un stiprināt tos ticības soļus, par kuriem jau runājām. Bet Jēzus visu sabata dienu nepavadīja sinagogā. Aicinu jūs sameklēt un izlasīt tos fragmentus stāstā par Jēzus dzīvi, kas norisinājās nedēļas septītajā dienā. Jūs atradīsit, ka Jēzus pastaigājās brīvā dabā. Jūs atradīsit, ka Viņš pavadīja laiku kopā ar saviem draugiem. Un jūs atradīsit, ka Viņš iesaistījās dažādās aktivitātēs, lai palīdzētu trūkumā un ciešanās esošajiem. Jūs arī atklāsit, ka Viņš atteicās ievērot sīkmanīgos noteikumus, kādus citi vēlējās Viņam uztiept. Vēl vairāk – tā nav sagadīšanās, ka viņš mira tieši piektdienā (sestajā dienā) un augšāmcēlās svētdienā (pirmajā nedēļas dienā), bet kapā „atdusējās” sabatā (septītajā dienā). Savā dzīvē un nāvē Viņš bija vispilnīgākais Paraugs, kurš mūs vēl joprojām turpina iedvesmot mūsu patiesas atpūtas meklējumos.
Marka 2:27.
Lūkas 4:16.
Mateja 9:14-17; Marka 2:18-3:6; 3:1-4; 7:1-7; 15:2; Lūkas 5:33-39; 6:1-11; 14:1-6; 23:54-24:1.
Jāņa 5:6-8; Mateja 19:16,17.
Šajā sabata atpūtā noteikti iekļauta arī fiziska atpūta. Pagulēt dažas stundas ilgāk no rīta atpūtas dienā nav grēks. Patiesībā, varētu būt labi pārdomāt draudzes sanāksmju sākuma laikus, lai cilvēki varētu bez steigas sagatavoties doties uz baznīcu. (Galu galā – tradicionālais laiks (pulksten 10) aizsākās, kad lopu īpašniekiem pirms došanās uz dievnamu bija jāizslauc govis, un šis laiks nepavisam nav balstīts uz kādu cēlu Bībeles principu.) Jāatzīst, greznību stundu nosnausties sabata pēcpusdienā izbaudu ar patiesu prieku. Protams, ir arī daudzi citi veidi, kas var prasīt vairāk fiziskās enerģijas, bet noteikti palīdz mums gūt mieru.
Tomēr fiziska atpūta ir tikai daļa no sabata komplekta. Tāpat tas ļoti lielā mērā paredz atpūtu no ikdienas dzīves raizēm, no grūtu jautājumu risināšanas un cīņām, un es noteikti ieteiktu arī uz 24 stundām apzināti attālināt sevi no informācijas, ar kuru mūs nemitīgi bombardē pasaules mediji. Tas ir laiks, kā šīs nodaļas sākumā uzsvēra Nena Čeiza, lai noņemtu savu rokas pulksteni un ļautu laikam apstāties! Atļaujiet man vēlreiz citēt Mārva Dona grāmatu iepriekš teiktā svarīguma uzsvēršanai: „Iespējams, ka sabata vissvarīgākais aspekts, kas milzīgā mērā ietekmē cilvēka eksistences pilnīgumu, ir kārtības dominante. Mēs tiecamies pēc kārtības, kas mums sniegtu sajūtu, ka lietas tiek kontrolētas, ka mēs spējam tikt galā ar jebko, kas varētu notikt, jo tas iederas lielākā plānā. Tādēļ ir tik svarīgi pieņemt sabata ritmu: sakārtotais sešu darba dienu un vienas atpūtas un Dieva sniegto vērtību pieņemšanas dienas cikls saskan ar mūsu radīšanas ritmu, kuru Dievs mums ir atklājis Rakstos…
Pieņemt sabatu nozīmē lolot, godāt šo dienu kā visu dienu ķēniņieni un būt vienotībā ar Universa Ķēniņu. Lai izveidotu ieradumu svētīt sabatu, nepieciešama piespiešanās no mūsu puses, tomēr beidzot mēs tiekam atbrīvoti no jebkāda veida formālisma. Sabata kārtība dara mūs brīvus būt radošiem. Sabata sniegtais pārtraukums dod iespēju atpūsties. Tā svinēšana sniedz mums iespēju tikt atjaunotiem.”
