Realitāte ir tāda, ka lielākā daļa kristiešu ievēro svētdienu (pirmo nedēļas dienu) nevis sabatu (septīto dienu). Vai te ir būtiska atšķirība? Daudzi teiktu: „Protams, tur nav nekā nepareiza, ja vien mēs pieturamies pamatidejai un turam svētu vienu no septiņām dienām.” Atbildot uz šo, jāmin divas lietas. Pirmkārt, vairākums svētdienas turētāju neizturas pret savu atpūtas dienu tādā veidā, kas kaut attāli līdzinātos iepriekš raksturotajai sabata svētīšanai, un tādejādi pats šis fakts izslēdz sabata sniegto milzīgo labumu iegūšanu. Otrkārt, mums būtu „jāpiemin”, ka tā nebija pirmā nedēļas diena, bet septītā, kuru Dievs nolēma „iesvētīt”. Mēs patvaļīgi nevaram to izmainīt. Sacīt, ka Dieva laika grafikam nav nozīmes, ir, maigi izsakoties, iedomīgi.
Marva J. Dawn, citētajā darbā 138-139., 203.lpp.
„Sabats ir spēcīga Dieva suverenitātes liecība. Vienīgi Viņš spēj radīt un vienīgi Viņš kaut ko var darīt svētu. Lūk, kādēļ adventisti tik ļoti iebilst pret sabata nomaiņu uz svētdienu kā kristiešu atpūtas un pielūgsmes dienu. Bez skaidra pilnvarojuma šāda pārmaiņa ir nekas mazāk kā publisks Dieva apvainojums.”
Patiešām – starp mūsdienu kristiešiem Septītās dienas adventisti ar savu apņemšanos svētīt septītās dienas sabatu ir minoritāte. Gadsimtu gaitā tomēr ne tikai jūdi ievēroja Bībeles atpūtas dienu, bet arī dažādas kristiešu grupas. Pētnieki plaši atzinuši faktu, ka sabata kā atpūtas un pielūgsmes dienas nomaiņa uz svētdienu ir cilvēku pieņemts lēmums. Procesā, kas noveda līdz šai izmaiņai, bija iesaistīti dažādi faktori. Dažās valstīs šī pāreja notika baznīcas attīstības agrīnajos gadsimtos, kamēr citviet tās pilnīga norise prasīja vēl simtiem gadu. Viens no svarīgiem faktoriem bija antisemītisms un bailes līdzināties ebrejiem. Kad sešpadsmitajā gadsimtā baznīca sadalījās Romas katoļu atzarā un protestantisma atzarā, uzliesmoja debates par šo jautājumu un atsevišķas grupas no jauna izvēlējās sabatu. Šodien Septītās dienas adventisti ir lielākā, bet ne vienīgā kristiešu apvienība, kas uzsver šīs dienas īpašās svētības, dienas, kuru par svētu deklarēja Dievs nevis kāds cilvēks vai institūcija.
Richard Rice, The Reightn of God, Andrews University Press, Berrien Springs, MI, USA 1997. 403. lpp.
Viņi tomēr veido lielu un arvien augošu sabiedrību. Šobrīd visā pasaulē sevi par Septītās dienas adventistiem sauc apmēram 20-25 miljoni cilvēku, un viņu skaits strauji aug.
Informācijai par vēsturisko sabata pārcelšanu uz svētdienu skat. šādas grāmatas: K. A. Strand, The Sabbath in Scripture and History (Review and Herald Publishing House, Washington DC. 1982); R. Bruinsma, The Day God Created (Stanborough Press Ltd., Gtantham, UK. 1992).
Runājot par atpūtas dienu, adventistu uzmanības centrā nebūs tikai jautājums par to, vai tā ir pirmā vai septītā nedēļas diena. Tagad vairāk nekā jebkad agrāk ir pazaudēts pats priekšstats par „svēto” dienu kā „īpašu” un nošķirtu laiku no visa pārējā mūsu laika, un tāpēc tas no jauna jāatklāj cilvēkiem.
Mums patiešām nevajadzētu no redzesloka pazaudēt ceturtajā no desmit baušļiem aprakstītās septītās dienas specifiku. Kad Dievs sniedz vadlīnijas cilvēka laimei, runa nav par iespēju izvēlēties tīkamāko vai arī par šo vadlīniju piemērošanu mūsu individuālajām vēlmēm. Viens no apustuļiem, ko līdz šim neesam citējuši – Jēkabs – ir ļoti tiešs savos komentāros. Viņš saka: ja jūs neievērojat vienu no šiem principiem (no konteksta ir skaidri saprotams, ka runa iet par desmit baušļiem), tad jūs tikpat labi varat neievērot tos visus. Kaut kādā veidā septītās dienas sabats kļūst par pārbaudījumu, kas liecina, cik nopietni vai nenopietni mēs vēlamies dzīvot saskaņā ar Dieva nodomiem priekš mums un cik augstu vērtējam radīšanas plānu. Kad Dievs brīnumainā kārtā nodrošināja tautai pārtiku (kā mēs to redzējām iepriekšējā nodaļā), Viņš ļoti konkrēti norādīja uz tās parādīšanās laiku.Kungs teica: „Lai Es viņu pārbaudu, vai tā rīkosies pēc Manas pavēles vai ne.” Atsaucoties uz desmit baušļiem, Dievs caur pravieti Ecēhiēlu teica: „Es devu tiem arī savas svētās dienas, kas ir derības zīme starp Mani un viņiem, lai tie atzītu, ka Es esmu Tas Kungs, kas tos svētījis.” „Svēti” cilvēki – tie, kuri ir „nošķirti” un citādāki, jo izvēlējušies dzīvot pilnīgā atkarībā no sava Radītāja Dieva – tie turēs Dieva norādīto dienu „svētu” kā savas lojalitātes zīmi.
Jēkaba 2:10.
Bībeles pēdējā grāmatā, Atklāsmes grāmatā, tiek parādīta labā un ļaunā cīņa cauri gadsimtiem. Tēmas izklāsts pārslēdzas starp dažādajiem notikumiem, kas aprakstīti simboliem piesātinātā valodā, bet vienmēr atgriežas pie galīgās labā uzvaras pār ļaunumu. Pēdējā zemes vēstures fāze būs izaicinājumiem pilns laiks tiem, kuri vēlas atklāti ticēt Dievam. Kas raksturos šos ļaudis, kuri par spīti spiedienam uzgriezt muguru Dievam, tomēr pieķersies savai ticībai? Pēdējā Bībeles grāmata uzsver to, ka šī minoritāte turpinās balstīt savu dzīves jēgu uz ticību Dievam un turēsies pie mūžīgajiem desmit baušļu principiem.
Pievēršot tam mazliet vairāk uzmanības, šķiet loģiski, ka ceturtais bauslis turpinās kalpot par pārbaudījumu līdzīgi, kā tas notika Vecās Derības laikā. Vienā no savām pēdējām grāmatām, kurā viņš skaidro Bībeles teikto par vēstures posmu tieši pirms Jēzus Kristus atgriešanās, Džons Paulīns norāda uz to, cik lielā mērā visi desmit baušļi „ir saprātīgi un pat satur zināmu devu paša cilvēka [savtīgas] ieinteresētības”.
2.Mozus 16:4. Ecēhiēla 20:12, 20. Atklāsmes 12:17.
Tad viņš izsaka šādu apgalvojumu: „Vienīgā daļa no desmit baušļiem, kura nav „loģiska”, ir pavēle pielūgt sestdienā nevis kādā citā nedēļas dienā. Šādai pavēlei tik lielā mērā pietrūkst loģikas un cilvēka [savtīgas] ieinteresētības, ka sekulāriem cilvēkiem to ir ļoti viegli ignorēt. Galu galā, nevienam nav izdevies zinātniskā ceļā nodemonstrēt būtisku atšķirību starp sestdienu un jebkuru citu nedēļas dienu. Saule spīd un lietus līst tāpat kā parasti. Zeme turpina griezties un riņķot ap Sauli. Vienīgā atšķirība starp sestdienu un citām dienām ir tāda, ka Dievs pats to nošķīra no pārējām. Ievērot sabatu nozīmē turēt Dievu pie Viņa vārda par spīti faktam, ka mūsu piecas maņas nespēj uztvert pierādījumus šādas rīcības saprātīgumam. Tieši šis „nesvarīgums” sabatu padara par ideālu uzticības pārbaudi gala laikā.”
Šajā nodaļā nav nepieciešams spert tikpat milzīgus ticības soļus, kā tas bija iepriekšējās nodaļās. Šī nodaļa stāsta kaut ko tādu, ko visā nopietnībā cilvēks var pamēģināt šeit un tagad, gūstot reālu pieredzi. Neskatoties uz visām izlasītajām grāmatām par laika menedžmentu un daudzajiem šai tēmai veltītajiem semināriem, ko mēs varbūt esam apmeklējuši, „daudziem no mums pietrūkst īsti kristīgas perspektīvas mūsu attieksmē pret laiku un tā izmantošanu.” Rezultātā mēs pazaudējam tādu atpūtu, kas spēj dramatiski izmainīt veidu, kā dzīvojam, kā arī mūsu ticības un mūsu attiecību pieredzi. Mēs varam to darīt vienatnē vai kopā ar citiem. Pievienojoties citiem, mēs gūsim aizvien vairāk svētību. Ja vēlaties uzzināt kaut ko vairāk, vienkārši turpiniet lasīt.
Jon Paulien, What the Bible Says about the Endtime. Review and Herald Publishing House, Hagerstown, MD. 1994. 127.lpp.
Robert Banks, Redeeming the Routines: Bringing Theology to Life. Baker Academic, Grand Rapids, MI, ASV. 1993. 73.lpp.
