Šajā nodaļā es uzdrošināšos apgalvot, ka baznīcas apmeklēšana un piederēšana pie draudzes kopības pavisam noteikti ir pozitīva doma. Esmu pārliecināts, ka vismaz daži lasītāji iebildīs: „Pagaidi! Kur tu esi bijis pēdējo divdesmit gadu laikā? Ja būtu pievērsis uzmanību, tad noteikti pamanītu, ka baznīca Rietumu pasaulē pārstājusi būt par ejošu mantu. Baznīcai ir pamatīgas problēmas. Bieži vien šķiet, ka tā pati nezina, kam tic. To ir apēnojuši pretīgi morāli skandāli. Tai vairs nepiemīt kādreizējā finansiālā un politiskā ietekme. Ir daudz grūtāk atrast cilvēkus, kuri sajustu aicinājumu kļūt par mācītājiem vai priesteriem. Un baznīcas apmeklējumu rādītāji iet vienā virzienā: zemāk un zemāk uz leju.”
Es to dzirdu pastāvīgi. Es neesmu akls un zinu, kas notiek. Mēs redzēsim, ka šāds attēlojums nav precīzs un nav ne daļēji tik satraucošs, kā tas tiek pasniegts. Protams, nav šaubu par to, ka institucionālo baznīcu skārušas vairāk nekā tikai dažas nelielas vētras. Un tas nav palicis nepamanīts tiem, kas pēta eklektiskas tendences. Divus plauktus manā pieticīgajā bibliotēkā aizņem grāmatas, kurās runāts par nožēlojamo „baznīcas stāvokli” un nepieciešamību veikt kaut kādas izmaiņas, lai tā spētu izdzīvot. Vairums šo grāmatu liek saviem lasītājiem vienīgi prātot – kurš gan būs tas vīrs (vai, ticamāk, sieviete), kurš, pēdējais aizejot no baznīcas, izdzēsīs gaismu? Rakstot par „baznīcas nāvi”, Maiks Regele saka: „Mēs nedrīkstam izslēgt iespēju, ka mūsu cilvēciskās struktūras vai cilvēku veidotās institūcijas izgaist pagātnē.” „Ja nebūs kardinālas pārmaiņas,” viņš turpina, „baznīca, kādu mēs to esam līdz šim pazinuši, sagrūs mūsu dzīves skarošo bangojošo izmaiņu seismiskajos viļņos.”
Es esmu pārliecināts, ka par spīti visiem pretējā rakstura pareģojumiem, baznīcai tomēr ir nākotne. Nākotnes baznīca, iespējams, daudzējādā ziņā atšķirsies no tradicionālā veida baznīcas, kādu mēs to esam pieraduši redzēt, bet tā būs. Kāpēc es esmu tik drošs? Tāpēc, ka baznīcu [draudzi] neizdomāja cilvēks. Daudzas no tās tradicionālajām struktūrām un izgreznojumiem ir laicīgas dabas, bet pats jēdziens par ticīgo kopību – redzamu cilvēku apvienību, kam visiem raksturīga kopēja pārliecība un ideāli – tas nepazudīs.
