Pirms mēģinām detalizētāk definēt, ko īsti domājam, lietojot vārdu „baznīca”, mums jāaplūko dažas vairāk vispārējas, bet tomēr fundamentālas šķautnes. Analizējot mūsdienu cilvēku sociālo uzvedību, iegūstam mulsinošu un diezgan paradoksālu ainu. No vienas puses, ievērojama tendence atsvešināties un izolēties. Liels skaits cilvēku dod priekšroku dzīvot vienatnē. Tīšuprāt. Mēs tiekam pārliecināti nejust pret viņiem žēlumu, jo tas ir tieši tas, ko viņi vēlējušies. Šie cilvēki dara visu, lai aizsargātu savas personiskās dzīves privātumu. Laba nedēļas nogale nozīmē četrdesmit astoņas stundas pavadītas iekštelpās, izguļoties, pasūtot picu, skatoties filmas, klausoties mūziku un sērfojot internetā. Bet tai pašā laikā, šķiet, eksistē visaptveroša un gandrīz universāla nepieciešamība būt saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Telekomunikāciju kompānijas pelna miljardus, jo cilvēki pļāpā stundām ilgi, izmanto savus mobilos telefonus, lai kur arī neatrastos, un sūta neskaitāmas īsziņas. Viņiem patīk iejukt pūlī rokkoncerta vai karnevāla laikā un atrasties kopā ar simtiem, tūkstošiem citu cilvēku diskotēkās vai sporta arēnās. Personīgi man vairākums no šīm lietām nešķiet īpaši pievilcīgas. Tomēr jāatzīst, ka, dzīvojot Lielbritānijā, man zināmā mērā pielipa tā īpašā atmosfēra, kas valda Promenādes galā vakarā , ko parasti rīko pārpildītajā un krāšņajā Karaliskajā Alberta zālē Londonā. Kad es dzīvoju Rietumāfrikā, tikšanās ar maniem tautiešiem, holandiešu emigrantiem, karalienes dzimšanas dienai veltītajā pasākumā vēstniecībā, kopīga mūsu himnas dziedāšana bija kas tāds, ko nevēlējos palaist garām.
Mike Regele, Mark Schulz, Death of the Church. Zondervan Publishing House, Grand Rapids, MI, ASV. 1995. 51.lpp.
Lai gan no vienas puses mums visiem piemīt nepieciešamība pēc savas telpas un laika, ko veltām vienīgi sev – vienatnē, prom no visiem un visa, tomēr ir skaidrs, ka eksistē neatliekama vajadzība būt kopā ar citiem cilvēkiem, dalīties ar viņiem mūsu priekā un bēdās. Vīrieši un sievietes 21. gadsimta Rietumu pasaulē turpina būt sociālas būtnes, gluži tāpat kā reiz viņu vecāki un vecvecāki. Cilvēki dibina kontaktus vairāk nekā jebkad agrāk, viņi turpina ilgoties pēc draudzības un attiecībām. Cilvēkiem gribas svinēt kopā. Viņi vēlas sērot kopā. Vairums no mums jūt līdzi „vientuļniekiem”, kas nespēj iejusties sabiedrībā un iepazīt jaunus draugus. Intuīcija saka priekšā, ka mūsu bērniem pietrūkst kaut kā ļoti nozīmīga, ja viņi lielāko daļu sava laika pavada vienatnē, spēlējot datorspēles vai sērfojot internetā, un neatrodas kopā ar citiem bērniem. Mēs tāpat apzināmies, ka mums parasti ir nepieciešams citu cilvēku atbalsts, ja vēlamies sasniegt nozīmīgus mērķus. Vairums cilvēku, kuri cieš no smagas psihiskas atpalicības vai cīnās ar nejaukiem ieradumiem, atkarībām, gūst labumu saskarsmē ar citiem cilvēkiem, kam līdzīgas problēmas. Šis fenomens izskaidro tādas organizācijas kā Anonīmie alkoholiķi, Svara vērotāji, kā arī ārkārtīgi plašo ieinteresētību daudzajās atbalsta grupās cilvēkiem ar Alcheimera slimību, diabētu, vēzi un tā tālāk.
Astoņas nedēļas ilguša klasiskās mūzikas koncertu sērijas noslēguma pasākums (tulk.piez.).
Kādēļ gan lai būtu citādi, kad runa iet par garīgo dzīvi? Protams, ir mūsu iekšējās dzīves aspekti, kam jāpaliek „iekšā”. Ir domas, kurās dalāmies tikai ar mūsu Radītāju. Ir reizes, kad mums nav nepieciešama vai nav vēlama citu klātbūtne, bet mēs dodam priekšroku mieram un klusumam mājās vai kādas nelielas kapelas rāmumam. Mēs augstu vērtējam tos negaidītos momentus, kad īpašā un nepastarpinātā veidā sajūtam pilnīgu atkarību no Tā, kas ir pārāks par mums, kad aptveram sevi kā daļiņu no kaut kā lielāka, nekā mēs paši.
Taču tas pieder pie pašas ticības būtības – to piedzīvotkopā ar citiem, kad ticīgie atbalsta cits citu viņu atklājumu ceļojumā, kā arī dalās savā ticībā cits ar citu un apkārtējo pasauli. Tiesa, vienmēr būs kāds, kurš dzīvos viens, pilnīgā izolācijā no citiem, tomēr paliekot uzticīgs savai ticībai. Gadsimtu gaitā tūkstošiem cilvēku, meklējot lūgšanu un pārdomu dzīvi, stājušies klosteros tālu prom no ikdienas dzīves kņadas. Vairākumā gadījumu šie cilvēki meklēja īpaša veida kopienu, lai gan daži izvēlējās pilnīgu nošķirtību. Lai cik liela cieņa izjūtama pret šādu nodošanos savam ideālam, tomēr diez vai var apgalvot, ka Kristus saviem sekotājiem būtu rādījis šādas dzīves piemēru. Jā, Viņš devās uz tuksnesi, lai tur vienatnē pavadītu četrdesmit dienas, un ik pa laikam vēlējās pavadīt īsus laika brīžus vientulībā , bet savas dzīves pārējo daļu Viņš atradās savu sekotāju vidū, kopā ar draugiem un bieži vien lielām ļaužu grupām.
