Iepriekšējās nodaļās tika runāts par labo vēsti, ka Dievs eksistē un ir atklājis mums darāmo, lai ar vairāku ticības soļu palīdzību atrastu savas dzīves jēgu. Taču atklāsmju ceļojums turpinās. Dievs zina, ka vairākums no mums ilgojas pēc sabiedrības, jo tādus Viņš mūs ir izveidojis. Jau sākumā Radītājs izlēma, ka „nav labi cilvēkam būt vienam.” Viņš zināja, ka cilvēkiem būs nepieciešams baudīt vienam otra sabiedrību, tādēļ radīja mūs par vīriešiem un sievietēm, dāvājot mums iespēju radīt pēcnācējus. Un tādēļ vēlāk cilvēces vēsturē Viņš radīja Izraēla tautu, kam senajā pasaulē bija uzticēta misija. Viņu uzdevums – pārliecināt citas tautas, ar kurām tie sastapās, ka dzīvais Radītājs Dievs – visa Autors – ir nebeidzami pārāks par tiem nedzīvajiem artefaktiem, kas tika pielūgti kā „dievi”. Izraēla tautai bija svētnīca – vieta, kur viņi ik pēc zināma laika sapulcējās, lai pielūgtu, svinētu savus svētkus un izpaustu ticību Dievam, kurš tik skaidri bija parādījis savu darbību kā viņu personīgajā, tā arī korporatīvajā vēsturē.
Mateja 4:1-11; Marka 1:35.
1. Mozus 2:18.
Kristiešiem ir bijuši dažādi uzskati attiecībā uz Izraēla lomu Dieva plānā pēc kristīgās draudzes izveidošanas. Apustuļu darbu grāmatas pirmajās nodaļās mēs redzam pirmos kristiešus sludinām Kristus augšāmcelšanos jūdiem kā „bauslības un praviešu” piepildījumu, bet tai pašā laikā turpinām ierasto kalpošanu templī un sinagogā. Apustulis Pāvils māca par Dieva nerimstošajām pūlēm glābt Izraēlu, taču ir skaidrs arī tas, ka Jēzus iesāka kaut ko pavisam jaunu. Piemēram, ieturot kopā ar saviem mācekļiem pēdējo maltīti, Jēzus nodibināja „jaunu derību”, kas balstījās uz Viņa nāvi. Tāpat skaidrs, ka Viņš izvēlējās un apmācīja savu sekotāju grupu, kurai uzticēja misiju pasaulē.
Atskatoties pagātnē, mēs varam vien pārsteigti uzlūkot to vienkāršo cilvēku mazo grupiņu, kura spēja kļūt par kodolu spēcīgai kustībai. Tā drīz vien sasniedza visas Vidusjūras zemes un pat aizsniedzās tālu aiz to robežām ar vēsti par Kādu, Kurš bija piecēlies no kapa. Tagadējās Palestīnas, Sīrijas, Libānas, Grieķijas, Kipras, Maltas, Ziemeļāfrikas un pat Indijas teritorijā un daudzviet citur dzīvojoši cilvēki apvienojās grupās. Labu laiku viņi pulcējās privātās mājās un publiskās vietās, līdz tika uzceltas baznīcu ēkas ar baptistērijiem [kristību baseiniem – tulk.piez.], kuros tika pagremdēti jaunie draudzes locekļi, tādejādi publiski apliecinot apņemšanos pievienoties draudzei.
Romiešiem 10., 11. nodaļa.
Lūkas 22:20.
Mateja 28:16-20; Apustuļu darbi 1:8.
Jau no paša sākuma šīs ticīgo grupiņas bija organizētas. Drīz vien viņi vienojās par tēzēm, kurās summēja galvenos savas ticības principus. Viņi pulcējās, lai lūgtu, lasītu Bībeli (Veco Derību un jaunos rakstus, kas drīz vien nonāca apritē un kam bija jāpārtop par Jauno Derību). Tika iedibināti vairāki rituāli. Pakāpeniski jaunā kustība nonāca pie savas identitātes un tās locekļi vēlējās tikt atpazīti kā „kristieši”. Laika gaitā tā pārstāja būt jūdaistu sekta.
Baznīcas vēstures visagrāko periodu var iepazīt Bībeles grāmatā, kas nosaukta par Apustuļu darbiem. Šīs divdesmit astoņas nodaļas jūs izlasīsiet dažu stundu laikā. Tas ir fascinējošs pārskats, kas jūs aizvedīs no Jeruzalemes uz Romu un pāri visai senajai pasaulei. Ja jūsu Bībeles beigās ir ievietotas kartes, aplūkojiet tās un īpaši pievērsiet uzmanību apustuļa Pāvila misijas ceļojumiem. Sākot lasīt, pievērsiet īpašu uzmanību otrajai nodaļai, kur atradīsit apbrīnojamo stāstu par notikumiem Jeruzalemē tikai piecdesmit dienas pēc Kristus augšāmcelšanās un desmit dienas pēc tam, kad Viņš bija atstājis šo zemi. Svētceļnieki no tuvām un tālām vietām bija pulcējušies Jeruzalemē uz Vasarsvētkiem, kas bija vieni no lielajiem ikgadējiem jūdu svētkiem. Viņi runāja daudz dažādās valodās, tā sagādājot ārkārtīgi lielas problēmas tiem Jēzus sekotājiem, kuri vēlējās pastāstīt, kas noticis ar viņu Skolotāju. Tad kaut kādā veidā Dievs atrisināja komunikācijas krīzi un padarīja iespējamu ikvienam sadzirdēt apustuļu teikto savā valodā vai dialektā. Profesora Ričarda Raisa komentārs ir ļoti atbilstošs: „Vasarsvētku stāsts pasvītro faktu, ka draudze nav cilvēku veidojums, bet tai par savu eksistenci jāpateicas Dieva spēkam.” Tas noved pie nākošā secinājuma, kuram es piekrītu no visas sirds: „Draudze ir kopība, kādu cilvēki nespēj radīt. Tas, kas norisinās draudzes locekļu starpā, sadraudzības gars, kuru tie bauda, izskaidrojams vienīgi ar Dieva unikālo klātbūtni.” Paraudzīsimies uz to detalizētāk!
Apustuļu darbi 11:26.
