Pajautājiet cilvēkiem uz ielas, kā viņi domā, ko nozīmē termins „baznīca”! Visticamāk viņi norādīs uz celtni vai organizāciju. Parīzes Dievmātes katedrāle, Vestminsteras abatija Londonā un Nacionālā katedrāle Vašingtonā ir „baznīcas”. Romas katoļu baznīca, baptistu baznīca un luterāņu baznīca arī ir „baznīcas”. Nav šaubu, ka šīs vārda „baznīca” nozīmes ir ienākušas valodā, pateicoties gadsimtiem ilgām tradīcijām. Mēs šo vārdu lietojam, lai atšķirtu „sekulāras” ēkas, kā arī mošejas un sinagogas no celtnēm, kurās pielūdz kristieši. Šis termins ir arī noderīgs, kad tiek nošķirti daudzie kristīgās ticības atzarojumi. Pastāv tūkstošiem dažādu kristiešu denomināciju – un neviens nezina, tieši cik daudz to ir – un uz tām parasti attiecina vārdus baznīca, draudze vai sekta, lai gan termins „sekta” ir vairāk negatīvs apzīmējums lielai vai mazai cilvēku grupai, kura sliecas būt ekstrēma savos uzskatos un uzvedībā. Šis uzskats varētu būt diezgan subjektīvs, tomēr šķiet, ka vairums kristiešu konfesiju vēlas, lai tās uzskatītu par „baznīcām”.
Richard Rice, The Reign of God. Andrews University Press, Berrien Springs, MI, ASV. 1997. 209.lpp.
Mēs gan velti varam meklēt mūsdienu terminam „baznīca” jeb „draudze” skaidrojumu Bībelē. Bībelē lietotajam grieķu vārdam „ekklesia” nav itin nekāda sakara ar ķieģeļiem vai juridiskām organizācijām, bet gan ar cilvēkiem. Tas ir veidojies no diviem grieķu vārdiem – ek un kalein, kurus var tulkot kā „ārā no” un „aicināt”. Vārds „baznīca” jeb „ draudze” un arī tam līdzīgie vārdi daudzās citās valodās, piemēram, iglesia (spāņu), chiesa (itāļu), kirche (vācu), kirke (skotu, dāņu, norvēģu), kyrka (zviedru), kerk (holandiešu), utt., burtiski nozīmē: tie, kuri ir „izaicināti ārā”. „Baznīca” jeb „draudze” ir apzīmējums cilvēkiem, kuri „ izaicināti no pasaules” (t.i. no dzīves bez ticības Kristum), lai piederētu dzīvai kopībai, kurā vienojušies tie, kas tic Kristum. Tā ir konkrētajā vietā to cilvēku kopība, kas atzīst sevi par Dieva „aicinātiem”. Apbrīnojami, bet dažu desmitu gadu laikā pēc Kristus nāves un augšāmcelšanās jaunas draudzes (t.i. cilvēku grupas, kas sajuta šo dievišķo aicinājumu un atsaucās tam) izveidojās visā tā laika Tuvo Austrumu reģionā. Jānis pēdējo Bībeles grāmatu jau varēja veltīt septiņām šādām draudzēm, kuras atradās mūsdienu Turcijas teritorijā. Tādēļ iegaumēsim: lai kādas nozīmes ieguvis vārds „baznīca” jeb „draudze”, vispirms tas ir saistīts ar cilvēkiem!
Šī izpratne ir vitāli nepieciešama, kad jautājam sev, cik svarīgi piederēt pie kādas draudzei. Viens no visslavenākajiem un visbiežāk atkārtotajiem viduslaiku katoļu baznīcas paziņojumiem, kas tika kodificēts 1215. gadā svarīgas sanāksmes (IV Laterāna koncila) laikā, skan – Extra ecclesiam nulla salus. Šī latīņu valodas frāze apgalvo, ka ārpus baznīcas nav glābšanas. Tikai nedaudz ticīgo, un tas attiecas arī uz lielu daļu mūsdienu Romas katoļu, piekristu apgalvojumā ietvertajai pamatdomai, ka Dievs nepieņems nevienu, ja vien šis cilvēks netop kristīts Romas katoļu baznīcā. Šāda veida pieņēmumam Bībelē nav pamatojuma, un tas attiecas arī uz jebkuru citu organizāciju. Lai arī es esmu pieņēmis apzinātu izvēli piederēt pie noteiktas konfesijas (Septītās dienas adventistu Baznīcai, kuras mācība, pēc manām domām, ir vistuvāk Bībelei), es nekad nepiekristu nevienam ticīgajam, kurš apgalvotu, ka vienīgais ceļš uz mūžību ir caur Adventistu Baznīcas durvīm.
Tomēr citā nozīmē šis klasiskais apgalvojums par draudzes nozīmi mūsu glābšanā nav tālu no patiesības. Piederēt pie draudzes – būt daļai no Dieva ļaudīm – tam ir izšķiroša nozīme mūsu garīgajā ceļojumā, un tas nav tikai viens no daudziem variantiem, kā rūpēties par savu garīgo pasauli. Iespējams, mums ir grūti ieraudzīt skaidras robežas starp „draudzi” („baznīcu”) un „pasauli” tajā ziņā, ka mēs bieživien nespējam noteikt, vai cilvēks patiešām pieder pie Dieva ļaudīm. Tomēr tam nav primāras nozīmes. Kamēr vien Dievs zina, kurš pieder Viņam, problēmu nav. Reizēm mēs varam prātot, vai draudze ir pietiekami „laba”, lai tiktu kvalificēta kā „Dieva ļaudis”. Atbilde ir tāda, ka mums būs vien jāsamierinās ar paradoksu, ka draudze ir gan „svēto” (cilvēku, kuri ir pieņēmuši apzinātu lēmumu un ir „nošķirti”) kopība un plašākā nozīmē daudzu šādu kopību brālība, gan arī tajā pašā laikā tā paliek kā skola grēciniekiem! Ja šaubāties, ka draudzē ir grēcinieki, kuri, par spīti tam, tomēr tiek dēvēti par svētajiem, tad izlasiet Pāvila raksturojumu dažiem draudzes locekļiem Grieķijas pilsētā Korintā.
Fakts, ka Jēzus radītā kustība tik ātri transformējās kristiešu draudzē, nav vēstures nejaušība. Daudzi vēsturiski notikumi patiešām rodas nejaušu apstākļu sakritības rezultātā, kad kāds gadās kādā noteiktā vietā un pasaka vai izdara kaut ko pareizajā vai nepareizajā brīdī. Taču draudze neizveidojās šādā veidā. Tāpat tā nebija apustuļu Pētera un Pāvila, nedz arī vēlāko pāvestu vai draudžu vadītāju, piemēram, Mārtiņa Lutera, Džona Kalvina, Čārlza Veslija, Menno Simonsa vai Elēnas G.Vaitas rūpīgas stratēģiskas plānošanas nestie augļi. Draudze ir Jēzus Kristus draudze tādēļ, ka Viņš ir tās Iniciators un Aizsācējs. Kad, tuvojoties Jēzus zemes dzīves laika noslēgumam, Pēteris apliecināja ticību savam Meistaram, Jēzus, atbildot uz to, deklarēja šo ticību par pamatu, uz kura Viņš uzcels Savu draudzi!
1.Korintiešiem 1:1-3; 3; 6. Mateja 16:16-20.
Ja Kristus vēlējās draudzi, tad kas gan esam mēs, lai strīdētos par to, ir vai nav svarīgi būt daļai no tās – piederēt pie Dieva ļaudīm? Kristus vēlējās draudzi, kas būtu Viņa ļaudis, un tieši tas ir būtiskais. Vienalga, vai mēs gribam piederēt pie Dieva tautas vai nē, Dievs vēlas tautu, Viņam ir tauta, un Viņš šo tautu izglābs. (Jautājums ir: vai mēs varam bez tā iztikt?) Apustuļi kļuva par Dieva tautas vadības kodolu. Ne tādēļ, ka viņiem no dabas piemita kādas ārkārtīgas līderu spējas, bet tādēļ, ka viņi bija „aicināti” un pārdabiskā veidā darīti spējīgi vadīt Viņa (ne viņu) draudzi.
Lasot par draudzes jeb baznīcas agrīno vēsturi Apustuļu darbos un vēstulēs, kuras apustuļi rakstīja vietējām pirmā gadsimta kristiešu kopienām, tāpat kā citos agrīnos kristiešu dokumentos, kuri netika iekļauti Bībelē, mēs atrodam, ka no tās sākuma brīža draudze bija ieinteresēta savā efektivitātē. Jau kopš paša sākuma tā sevi uztvēra kā organizāciju. Nebija vajadzīgs ilgs laiks, kamēr dažādo vietējo kopienu locekļi iecēla vadītājus. Viņi ievēlēja vīrus (un, iespējams, arī sievas ) diakonu, vecāko un citu vadītāju amatos. Vienojoties par amata aprakstu, apustuļi viņiem sniedza pamata vadlīnijas kritērijiem, kuri noteica vietējās vadības darbību. Laiku pa laikam draudžu pārstāvji sapulcējās, lai apspriestu kopīgas problēmas. Apustuļu darbu grāmatas piecpadsmitajā nodaļā pirmo reizi minēta šāda „sapulce”.
Jautājums par to, vai un cik lielā mērā pirmajās kristiešu apvienībās bija vadītājas sievietes, vēl joprojām ir diskutabls jautājums. Skat. Robert M. Johnson, ‘Ministry in the New Testament and in the Early Church’, Nancy Vyhmeister, Women in Ministry – Biblical and Historical Perspectives. Andrews University Press, Berrien Springs, MI, ASV. 1998. 51. lpp. un tālāk.
Tomēr šajā draudzes aprakstā bibliskais uzsvars nav uz organizatorisko kārtību. Bībele nerunā par to, ka draudze būtu pieņēmusi konstitūciju un virkni to pavadošo likumu, tāpēc būtu pārspīlēti apgalvot, ka Jaunā Derība sniegusi mums embrionālu Draudzes Rokasgrāmatu. Jaunās Derības autori daudz vairāk uzmanību pievērš draudzes dabai. Draudze nav tikai viena no daudzām organizācijām. Tā ir unikāla. Kā bieži vien jau iepriekš, arī šajā gadījumā Bībele izmanto simbolus vai metaforas, lai pastāstītu par patiesību tā, kā ikdienišķi vārdi nespēj. Pirmais šāds simbols ir sievas tēls. Tam nav nekāda sakara ar faktu, ka vīrieši ir tendēti mazāk apmeklēt baznīcu vai kļūt par draudzes locekļiem nekā sievietes. Šeit tiek sniegta gluži citāda vēsts. Sievas – vīra un kāzu tēli norāda uz tuvajām attiecībām, kādas ir Jēzum Kristum ar savu draudzi. Vairākas reizes Kristus tiek attēlots kā Līgavainis, kurš nepacietīgi gaida savu Līgavu (draudzi), kamēr tā gatavojas Debesu kāzām. Kādu gan simboliku varētu atrast, kas izteiktu vēl lielāku tuvību un intimitāti? Saistībā ar šo „līgavas” metaforu, Kristus sekotāji kolektīvā veidā tiek attēloti arī kā „sieva”. Šī sieva, kas simbolizē visus Dieva ļaudis, ir „saulē tērpta”, bet tos, kuri atsakās identificēties ar Dieva ļaudīm, arī simbolizē „sieva”. Taču sieva, kas simbolizē Dieva noliegšanu un sacelšanos pret Viņu, ir tērpta „purpurā”, un viņas tālākais apraksts sniedz pietiekami daudz vielas fantāzijai.
Mateja 25:1-13; Atklāsmes 21:2.
Skat. Atklāsmes 12.
Atklāsmes 17.
Otrs, arī ļoti spēcīgs draudzes simbols ir cilvēka ķermenis. Kristus tiek atainots kā Galva, un mēs visi esam pārējie ķermeņa locekļi – ikkatram no mums ir sava specifiska funkcija. Ķermenis – orgānu konglomerāts. Visi ir svarīgi, un visi ir nepieciešami, lai ķermenis varētu būt veselīgs, pilnībā funkcionējošs, auglīgs un produktīvs. Ja kāds no orgāniem pārtrauc darboties, visa ķermeņa darbība sajūk. Tas kļūst darboties nespējīgs vai pat tā rezultātā mirst. Iespējams, dažiem draudzes locekļiem ir pārlieku liela savas vērtības izjūta, un pavisam viegli atsevišķus prominentus vai talantīgākus locekļus uztvert kā svarīgākus par vecajām dāmām vai kādiem tikko atbraukušiem imigrantiem, kas apsēdušies baznīcas zāles pēdējos solos. Tomēr tas nav veids, kā Dievs uzlūko savu ķermeni. Pirms kāda laika, kad – kā citi teica – es zināmā mērā biju darbaholiķis, bija brīži, kad man šķita: sava dzīves ritma dēļ piedzīvošu infarktu. Pēc žultspūšļa operācijas, prostatas vēža ārstēšanas un citu medicīniska rakstura izbaiļu piedzīvošanas es šobrīd ļoti skaidri apzinos, ka manā ķermenī ir arī daudzi citi orgāni, tikpat svarīgi kā sirds. Tas man ir sniedzis pāris mācībstundas par iespaidīgo draudzes salīdzinājumu ar ķermeni jeb organismu.
Ķermeņa metafora saka, ka mēs nedrīkstam nožēlot draudzes locekļu daudzējādā ziņā atšķirību vienam no otra, jo tieši tāds arī ir Dieva nodoms. Ikvienam izpildāma sava loma – saskaņā ar dāvanām, kas tam dotas. Ir vieta profesionāļiem. Ir nepieciešami cilvēki, kuri spēj nostāties vadībā un kuriem
1.Korintiešiem 12:12-31.
1.Korintiešiem 12:1-11.
pienākas atbilstoša cieņa. Bet par spīti šādām funkcionālām atšķirībām – un tieši šī ir tā unikālā un brīnišķīgā atšķirība no pārējām organizācijām – visiem locekļiem ir pilnīgi vienāds statuss. Bez izņēmumiem! Teologi šo aspektu sauc par „visu ticīgo priesterību”. Daži varētu jums sacīt, ka draudzē nepieciešama garīdzniecības hierarhija, kas ir augstāka par ierindas draudzes locekļiem. Viņi pilnīgi, galīgi, absolūti un par visiem divsimt procentiem kļūdās! Nav tādas atšķirības statusā. Pāvesta, Billija Grehema vai arī manas draudzes prezidenta lūgšanai nav lielākas vērtības, kā manai vai kāda cita draudzes locekļa lūgšanai. Mums visiem ir vienāds statuss Dieva priekšā! Ikviens ticīgais ir savā ziņā „kalpotājs” jeb garīdznieks, jo kalpo par saskarsmes līdzekli kā „priesteris”, darot visu viņa spēkos esošo, lai vestu neticīgos tuvāk Dievam – viņu Radītājam. Kopā apvienojot visus mūsu talantus un dāvanas, enerģiju un resursus, mēs dzīvojam kā Kristus ķermenis šajā pasaulē.
