Un tomēr es saprotu, ka daudziem reāli pievienoties draudzei būs grūti. Vai pievienošanās kādai organizācijai neierobežo mūsu brīvību? Un vai baznīcai patiešām ir tāda reputācija, kas mūs iedrošinātu tai pievienoties? Vēl vairāk – ja jūs meklējat draudzi, kurai pievienoties, kā zināt, kura no visām ir īstā? Šie ir jautājumi vietā.
Nevar noliegt, ka baznīcai pastāv arī tās tumšā puse. Ātrs baznīcas vēstures pārskats dod garu sarakstu ar notikumiem baismīgā pretstatā piemēram, kādu rādīja Tas, Kurš draudzi izveidoja. Viņa vārdā attaisnoti un reizēm pat veicināti visļaunākie un pazemojošākie darbi. Pārāk bieži izpaudusies baznīcas vadītāju lielā varas un naudas kāre, viņu koncentrēšanās uz sava statusa un autoritātes nostabilizēšanu tā vietā, lai kalpotu savam Kungam pienācīgā pazemībā. Un tas nav tikai tālā pagātnē. Pietiekoši biežie incidenti arī mūsdienu kristietībā stāsta par nekristīgiem motīviem un mahinācijām no to puses, kuriem būtu neviltoti un godīgi jākalpo pasaulei. Prātā nāk nerimstošie dažādu televīzijas sludinātāju izraisītie skandāli, gadījumi, kad garīdznieki ļaunprātīgi izmantojuši pusaudžus, kā arī daudzas citas nožēlojamas situācijas. Ļaujiet man būt tiešam: šādām lietām nav nekāda attaisnojuma!
Bet par laimi, tā ir tikai daļa no pilnās ainas. Lai arī nav ideālas ticīgo kopienas, ir daudzas vietas, kurās cilvēki atraduši sev drošu garīgo pajumti patvērumam – vietu, kur jūtas gaidīti un kur viņi „iederas”, kur sajūt atbalstu un rūpes. Personiski es esmu saticis tik daudz kristiešu vīrus un sievas, kas apliecināja savu ticību un dzīvoja tik apbrīnojamā veidā, ka bieži vien man atlika tikai uz viņiem noraudzīties pazemīgā bijībā. Es daudz esmu lasījis baznīcas vēstures annāles, un bieži mani dziļi iespaidojuši stāsti par varonīgajiem mocekļiem un nerimstošu apņēmību, pat sastopoties ar lielām grūtībām. Esmu strādājis kopā ar kolēģiem, kurus vēl joprojām apbrīnoju par viņu nodošanos, disciplīnu un kalpojoša vadītāja spējām.
Nebūs daudz apgalvojumu par šo draudzes paradoksālo realitāti, tās tumšo un gaišo pusi, kas savā trāpīgumā līdzinātos Elenas G. Vaitas, deviņpadsmitajā gadsimtā dzīvojušas sievietes, kura pēc sevis atstāja desmitiem tūkstošu lappušu literāro mantojumu, teiktajam. Viņa rakstīja, ka „Kristus draudze, vāja un nepilnīga, kāda tā var būt, ir vienīgais objekts virs zemes, kuram Viņš veltī savu augstāko uzmanību.” Arī senatnē Dievs darbojās nepavisam ne ar ideāliem cilvēkiem. Kristus šādus neperfektus cilvēkus izvēlējās par savas jaunizveidotās kustības kodolu. Un šodien nekas nav mainījies. Draudze ir un paliek Dieva draudze par spīti visām cilvēciskajām kļūdām un pretrunām. „Draudze ir tāda, kāda ir, tā dēļ, kas ir Jēzus, nevis tā dēļ, kas ir tās locekļi.”
Pievienošanās draudzei ir svarīga mūsu garīgajai dzīvei. Mums un mūsu iekšējai dzīvei labumu dod regulāras tikšanās ar citiem cilvēkiem, kuriem līdzīgi mērķi un ideāli, kuri cīnās ar līdzīgiem jautājumiem un problēmām. Tā ir vieta, kurā augstāk aprakstītie rituāli, valodas, arhitektūras un mūzikas skaistums bagātina mūsu smadzeņu labo puslodi. Tur mūsu smadzeņu kreisā puslode iesaistās aktivitātēs, lai iegūtu dziļāku izpratni par ticību un tās sniegumu mūsu ikdienas dzīvei. Tā ir vieta, kurā dzimums, rase, vecums un profesija zaudē savu nozīmi, jo mēs zinām, ka visi esam brāļi un māsas – viena un tā paša Debesu Tēva bērni un Kristus ir mūsu „Vecākais Brālis”.
1923 G. Vaita Liecības sludinātājiem. Pacific Press Publising Association, Mountain View, CA, ASV. 1923., 15. lpp.
Richard Rice, citētajā darbā, 205. lpp.
Ebrejiem 10:25.
Romiešiem 8:29.
Tomēr viena lieta noteikti jāpatur prātā vienmēr: draudze nozīmē piedalīšanos. Vai atminaties ķermeņa simbolu? Ne tikai piedalīšanās, esot klāt fiziski un atbalstot finansiāli. Būt par draudzes daļu nozīmē būt par daļu no draudzes misijas! Braiens Maklarens savā fascinējošajā grāmatā par „jaunu kristiešu veidu” raksta: „Manā izpratnē draudze neeksistē tādēļ, lai sniegtu labumu saviem locekļiem. Tā eksistē, lai savus locekļus apgādātu ar visu nepieciešamo labuma sniegšanai pasaulei. Lai to izdarītu, jābūt trim lietām: kopībai, garīgumam un misijai.
Kopība nozīmē to, ka mēs radām vietu, kur cilvēki var iemācīties ticēt labajai vēstij, piederēt sabiedrībai, kas kopīgi mācās dzīvot pēc tās principiem un kļūt par tās dzīvu paraugu.”
Maikls Ridels pasvītro, ka draudzes locekļi nevar būt tikai pasīvi patērētāji, kuri izvēlas un paņem sev patīkamos elementus, izbaudot to kā piedalīšanos izbraucienā. Draudze, kurā vairākums ir šādu locekļu, neizdzīvos. Viņš saka: „Kad draudze kļūst par vēl vienu komfortablu izklaides aktivitāti, tā vairs nav konkurētspējīga.” Draudze ir kas vairāk par līdzīgi domājošu cilvēku klubu, daudz vairāk nekā garīgs laika kavēklis. Tā ir vieta, kurā mēs tiekam ekipēti misijai.
Iespējams, šis nav tas priekšstats par draudzi, kādu jūs sagaidījāt, vai arī kāds ir daudziem „baznīcā gājējiem” . Patiešām – ir pamatīgs kontrasts starp to, kāds pastāv daudzu tradicionālais uzskats par draudzi un kāds – tās bibliskais paraugs. (1) Bībelē draudze ir raksturota kā dzīvs organisms, nevis vienkārši kā organizācija. (2) Tā skatās uz draudzi kā uz cilvēkiem nevis programmām. (3) Tā garīgumu nostāda augstu pāri autoritātei. (4) Bibliskais draudzes raksturojums ir kalpošana nevis kontrole. Un (5) pirmām kārtām tā koncentrējas uz savu misiju nevis uz sevi un savu komfortu. Pēdējā nodaļā mēs vēl atgriezīsimies pie šī aspekta.
Brian D. McLaren, A New Kind of Christian: A Tale of Two Friends on a Spiritual Journey. Jossey Bass, San Francisco, CA, ASV. 2001. 155. lpp.
Michael Riddell, Threshold of the Future: Reforming Church in the Post-Christian West. SPCK, London, 1998. 201. lpp.
