Mūsdienu holandiešu sabiedrība ir viena no vissekulārākajām pasaulē. Un tomēr – tikai pirms dažiem gadu des-mitiem dzīve Nīderlandē bija organizēta stingrā saskaņā ar konfesionālo piederību: protestanti, katoļi vai „neitrālie”. Fermeri bija apvienojušies protestantu fermeru apvienībā, Romas katoļu fermeru apvienībā un neticīgo fermeru apvienībā. Tāpat bija arī ar veikalniekiem, valsts iestāžu darbiniekiem, darba devējiem un it visiem pārējiem. Tiesības pārraidīt radio un televīzijas programmas bija sadalītas vairāku raidorganizāciju starpā, kuru dibinātāji – vai nu liberālie protestanti, vai konservatīvie protestanti, vai evaņģelikāļi, vai katoļi, vai sociālisti, vai sociāldemokrāti... utt. Likumā bija noteikta katoļu skolu, dažādu protestantisma atzarojumu skolu un valsts skolu darbība.
Holandiešu sabiedrībai mainoties, iespējams, pat ātrāk un radikālāk nekā pārējai Rietumu pasaulei, no šīm tradicionālajām struktūrām nav palicis pāri gandrīz nekas. Bet es turpinu brīnīties, kāpēc kādreiz cilvēki domāja, ka šie visi konfesionālie novirzieni un apakšnovirzieni vispār ir vajadzīgi. Piemēram, kā katoļu fermera darba un profesionālāsintereses varēja atšķirties no tādām pašām protestantu fermera interesēm? Vai eksistēja īpašs katoļu kviešu audzēšanas veids un protestantu piena ražošanas kāpināšanas metode? Pastāvēja pat atsevišķas katoļu un protestantu organizācijas, kas pārstāvēja savu kazu audzētāju intereses! Es vēl joprojām nespēju aptvert šādas kārtības dziļāko jēgu. Man vienkāršāk ir saprast to, kā „kristīgās” strādnieku apvienības atšķiras no savām nekristiešu kolēģēm, piemēram, tai ziņā, kādu taktiku izmantot darba strīdu risināšanā. Un es arī saskatu daudzus patiešām pamatotus iemeslus, kādēļ būtu jāpastāv gan dažāda veida kristiešu (arī musulmaņu) skolām, gan publiskajām jeb valsts skolām. Un tomēr – šodienas sekulārisma kontekstā tiek uzdots arvien vairāk jautājumu par to, vai izglītības sfērā būtu vai nebūtu jāveido reliģisku novirzienu mācību iestādes. Vai ir tāds kristiešu veids, kā mācīties ģeometriju, vai musulmaņu veids, kā studēt franču valodu? Vai eksistē katoliskais skatījums uz ģeogrāfiju jeb protestantisma ķīmijas filosofija?
Lai gan necentīšos aizstāvēt daudzus no tradicionālās sistēmas elementiem, kādus pazinu savā bērnībā, tomēr domāju, ka mūsdienās nožēlojamā kārtā pastāv tendence nošķirt to, ko mēs darām, no tā, kam mēs ticam. Varētu būt taisnība, ka mūsu uzskati gandrīz nemaz neietekmē to, kā mēs mācāmies algebru un ģeogrāfiju vai audzējam kazas. Bet mūsu reliģiskie uzskati tomēr daudzējādā ziņā saistīti ar tādām jomām kā bioloģija un vēsture un arī – kā mēs darām savu darbu. Mūsu reliģiskā vai nereliģiskā pārliecība var norādīt mums uz grāmatām, kuras mēs izvēlēsimies lasīt, mācoties valodu! Un tā tālāk.
Es to redzu kā vienu no neveiksmīgiem postmodernisma aspektiem – cilvēki dzīvo arvien sadrumstalotākas dzīves. Normas un vērtības, kuras regulē vienu no viņu dzīves sfērām, bieži vien nav harmonijā ar šo pašu cilvēku citu dzīves sfēru regulējošajām normām. Saskaņā ar postmoderno cilvēka dzīves skatījumu, viņš savu dzīvi dzīvo nodalītās sekcijās, dažādos savas mājas „stāvos”, un tam, kas notiek vienā „stāvā”, bieži vien nav nekāda sakara ar to, kas notiek citā „stāvā”. Bet kristietim ar šādu uzskatu būs problēmas. Kristīgā ticība nedarbojas tikai vienā „stāvā”, tā izplatās pa visu „māju”. Tam tikpat lielā mērā ir saistība ar to, ko mēs darām, kā ar to, kam mēs ticam. Tas ir dzīvesveids. Jēzus reiz teica: ja jūs Man ticēsit un Man sekosit, „jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” Citiem vārdiem: kad jums ir „patiesība”, tā ne tikai informē jūs par to, kas ir patiess teorētiskā ziņā, bet arī kaut ko dara jūsu labā. Tā ietekmē ikvienu jūsu rīcību un itin visus jūsu dzīves aspektus. Jūs redzēsit, kā šis pats jēdziens atbalsosies, pāršķirot tikko citētā teksta lappusi. Tur Jēzus sacījis šādus vārdus: „Es esmu nācis, lai tiem [cilvēkiem] būtu dzīvība un pārpilnība.”
Meklējot Bībelē vairāk par šo piedāvāto pārpilno dzīvi, izceļas divi atslēgas vārdi: māceklība un pārvaldība. Vārds „māceklis” cēlies no latīņu valodas vārda discipulus, kas nozīmē – skolnieks jeb sekotājs. Mācekļi ir cilvēki, kuri seko „meistaram” jeb „skolotājam”. Tie labprāt vēlas tikt viņa mācīti, labprāt atrodas līdzās un palīdz, dedzīgi vēlas pārņemt viņa filosofiju un dzīvesveidu. Savukārt pārvaldnieki ir cilvēki, kuriem uzticēti noteikti pienākumi, uzlikta atbildība rūpēties par noteiktām lietām tā, it kā tās būtu viņu pašu. Bet pārvaldnieki neaizmirst, ka nav īpašnieki. Viņi ir ieinteresēti, lai saimnieks gūtu maksimālu peļņu un lai var sagaidīt atbilstošu atalgojumu par to, ka bijuši rūpīgi un uzticami. Lai kļūtu par Kristus mācekli, nepieciešama skaidra izvēle un noteikta apņemšanās. Pats Skolotājs sacīja: „Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi.”
Jāņa 8:32.
Jāņa 10:10.
Abi jēdzieni – māceklība un pārvaldība – ir cieši saistīti. Neviens nevar kļūt par labu mācekli, nekļūstot par uzticīgu pārvaldnieku. Turpmāk nodaļā tiks pievērsta uzmanība tam, ko nozīmē būt pārvaldniekam.
Lai skaidrotu šo fundamentālo jēdzienu, Jēzus stāstīja vairākus stāstus (līdzības). Vienu no tiem mēs atrodam Mateja evaņģēlija 25. nodaļā. Tas ir stāsts par ilgā ceļojumā devušos vīru, kurš uzticēja savu īpašumu kalpiem. Viens no tiem saņēma piecus „talantus”, otrs – divus, bet trešais – tikai vienu. Divi no šiem kalpiem rīkojās pareizi. Līdz saimnieka atgriešanās dienai katrs no viņiem bija guvis simtprocentīgu peļņu. Bet trešais ar saņemto vienkārši nedarīja neko. Šis pārvaldnieks saņēma bargu sodu. Līdzīgs stāsts pierakstīts arī Lūkas evaņģēlijā. Personāži ir citi, un arī skaitļi atšķiras, tomēr stāsta morāle – tā pati.
Lūkas 14:25-35.
Jāņa 8:31.
Lūkas 19:11-27.
