Pārvaldīšana ir saistīta ar to, kas mums ir uzticēts un ko mēs ar to darām: mūsu dzīve, mūsu laiks, mūsu veselība, mūsu prasmes un mūsu materiālie resursi. Taču sāksim ar plašāku ainu. Atgriezīšos pie vairākkārt jau uzsvērta aspekta: par savu eksistenci mēs esam parādā Viņam, kas mūs izveidojis – mūsu Radītājam Dievam, Kurš joprojām ir dziļi ieinteresēts mūsos. Mēs esam daļa no Viņa radības, un mums ir dots svarīgs uzdevums rūpēties par to. Jau pašā sākumā cilvēkam tika uzdots rūpēties par zemi, „pakļaut” un „pārvaldīt” visas dzīvās būtnes zemes virsū, vai arī – pēc cita tulkojuma – būt tās „saimniekam” . Tā bija daļa no Dieva dāvātajām svētībām savai augstākajai radībai. Vīriešiem un sievietēm tika uzdots vairoties un piepildīt visu zemi. Cilvēks kļuva par Dieva ieceltu aģentu, kuram jāuztur kārtība visā radībā. Pirmais uzdevums, kāds tika uzticēts cilvēkam, bija vārda došana visām dažādajām „dzīvajām būtnēm” uz zemes. Pirmais pāris tika novietots ideālos apstākļos – Paradīzē jeb Ēdenes dārzā – un viņiem tas bija jākopj un jāaprūpē.
Atskatoties cilvēces vēsturē, jāsecina, ka cilvēku rasei veicies diezgan slikti, it īpaši pēdējos divsimt gados, kuru laikā viņi no vienkāršas planētas resursu izmantošanas pārgājuši uz nežēlīgu tās ekspluatāciju tik lielos apmēros, ka tiek iznīcināta pašas cilvēces dzīves telpa. Zemes „pārvaldīšana” ir pārvērtusies par tās „ekspluatāciju”; „pakļaušana” ir kļuvusi par „ļaunprātīgu izmantošanu”. Šīs pasaules pārvaldnieki ir kļuvuši par zagļiem, uzurpatoriem un iznīcinātājiem. Un tā ir patiešām nopietna lieta. Tā nav vienkārša nolaidība, bet nepaklausība dievišķajiem norādījumiem. Tas ir grēks.
Mozus 1:28
Skat. Jauno Bībeles tulkojumu.
1.Mozus 2:19
1.Mozus 2:15
Kristiešu antropologs Šīns Makdonags to formulē pavisam īsi: „Pārdomājot Dieva rūpes par Viņa radību un suverēno varu pār to, kristiešiem jāatceras, ka mūsu ētiskā uzvedība nav saistīta tikai ar darbībām, kas ietekmē citus cilvēkus, bet, ka vardarbība pret pārējo radību arīdzan ir grēks.”
Postmodernie cilvēki ir pilnīgā saskaņā ar biblisko viedokli par cilvēka pārvaldnieka lomu uz zemes. Viņiem kļuvis pilnīgi skaidrs, ka „modernā” alkatīgā zemes resursu ekspluatācija galu galā nesīs katastrofu un nāvi. Ir izzudusi liela daļa tropisko lietus mežu. Un lielākā daļa no ienākumiem nepavisam nav nesusi labumu cilvēkiem, kuru valstu teritorijās šie meži atrodas, bet gan ir padarījusi biezākas korumpētu jaunattīstības valstu politiķu un Rietumu pasaules biznesmeņu kabatas. Fosilās degvielas krājumi tiek sadedzināti vieglprātīgā ātrumā. Tam ir ārkārtīgi liela ietekme uz Zemes ekosistēmām gan lielā piesārņojuma veidā, gan pēdējā laikā arī klimata izmaiņu veidā. Pagājušo 30 gadu laikā plašā ekosistēmu piesātināšana ar slāpekļa savienojumiem, piemēram, amonjaku un slāpekļa oksīdiem no lauksaimniecības mēslojuma, kā arī gaisa piesārņojums jau kļuvuši par globālu draudu. Oglekļa dioksīda un citu gāzu apjoma pieaugums atmosfērā – plašāk pazīstams kā „siltumnīcas efekts” – ir radījis globālo sasilšanu. Zemes virsmai kļūstot siltākai, samazinās polos esošās ledus cepures un attiecīgi jūrās ceļas ūdens līmenis. Tam būs postoša ietekme uz daudzām Klusā okeāna salām un tādām valstīm, kā Bangladeša. (Tāpat tas rada draudus manai valstij – Nīderlandei, kas daļēji atrodas zem jūras līmeņa. Ja Ziemeļjūrā celsies ūdens līmenis, būs pamatīgi jāpastiprina esošie dambji.) Ozona slāņa noārdīšanās palielina kaitīgo saules radiāciju un tādējādi kaitē gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem. „Attīstītās” valstis ražo milzīgus daudzumus atkritumu, kas bieži vien ir bīstami. Piemēram, tikai Apvienotajā Karalistē vien katru gadu tiek saražoti 500 miljoni tonnu atkritumu. Izzudušas tūkstošiem dažādu augu un dzīvnieku sugas, un neskaitāmi daudzas citas sugas ir apdraudētas. Skābais lietus – vēl viena problēma. Daudzās jūrās un ezeros praktiski vairs nav zivju. Daudzviet cilvēku un dzīvnieku dzīvības uzturēšanai vitāli nepieciešamās ūdenstilpes ir blakus esošo ķīmisko rūpnīcu un citu industriālo ražotņu piesārņotas. Un skumjais stāsts tā var turpināsies gandrīz bezgalīgi.
2000 Scott Rodin, Stewards of the Kingdom – A Theology of Life in All Its Fullness. Inter Varsity Press, Downers Grove, IL. 2000. 144. lpp.
‘Grēka’ definīciju meklējiet 5. nodaļā.
Greening the Christian Millenium, Dominican Publications, Dublin, 1999. 81. lpp.
Vai ir par vēlu, lai to vērstu pretējā virzienā? Viedokļi dalās. Jebkurā gadījumā ir vajadzīgas radikālas izmaiņas – un tūlīt pat! Mums varētu būt nepieciešami daudzi Kioto līgumi ar visu industriālo valstu piedalīšanos, kā arī revolucionāras izmaiņas bagātību pārdalīšanā starp attīstītajām un jaunattīstības valstīm. Kas līdzīgi man tic Kristus otrās atnākšanas tuvumam, tie aizdomāsies, vai patiesi cilvēcei palicis pietiekami daudz laika (pat ja pietiktu politiskas gribas un ētiskas apziņas), lai izlabotu kaut cik lielu daļu ekoloģisko postījumu, kas tikuši nodarīti. Kaut arī es ticu, ka drīza Kristus otrā atnākšana ir neapšaubāma, kaut arī esmu pārliecināts, ka mums jāpaļaujas uz dievišķu iejaukšanos un zemes pilnīgu atjaunošanu, tomēr neredzu attaisnojuma nekā nedarīšanai un attieksmei, kas ļauj visam tecēt pašplūsmā. Ja nu ir kaut kas pavisam skaidrs, tad fakts, ka mēs esam aicināti būt par Dieva pārvaldniekiem līdz pat pēdējam šīs zemes vēstures mirklim. Un tas prasa mūsu aktīvu iesaistīšanos, kā arī to, ka mums jādara viss iespējamais, lai novērstu pašreizējās tendences.
Lai gan ar nožēlu jāpiekrīt prominentā Prinstonas sociologa Roberta Vutnova novērojumiem, ka „daudzi baznīcā gājēji apraud citos pamanīto alkatību, bet paliek nejūtīgi pret tās impulsiem paši sevī”, mums jābūt pārliecinātiem, ka to nevar teikt arī par mums. Tie, kuri grib uzņemties pilnvarojumu nopietni „rūpēties” par zemi, izmantos visu savu ietekmi taisnīgākas, objektīvākas un mazāk izšķērdīgas sabiedrības veidošanai, pat ja iespējamas liktos tikai pakāpeniskas izmaiņas. Nododot savas balsis vietējās un nacionālajās vēlēšanās, viņi domās ne tikai par savas valsts ekonomiku, bet arī, kā ikviena dzīves stils, zemes resursu izmantošana un pasaules attīstības politika ietekmēs šīs planētas nākotni un pasaules nabadzīgākajās daļās dzīvojošo miljardu cilvēku dzīves kvalitāti. Izmaiņas makrolīmenī iespējams sagaidīt vien tad, ja pasaulē ir cilvēki, kuri patiešām tic, ka mums jābūt šīs zemes pārvaldniekiem. Pat ja lielākā daļa cilvēku nebūtu ar mieru izmainīt savus patmīlīgos patēriņa ieradumus un izvēlētos ignorēt vides ekspertu satraucošās ziņas, tas it neko nemainītu manā kā indivīda – radītas būtnes, kam dots uzdevums „rūpēties” par Dieva radību, būt šīs pasaules skaistuma un resursu pārvaldniekam – pilnvarojumā.
Robert Wuthnow, God and Mammon in America, Free Press, New York, 1994. 16. lpp.
Bet ko es viens pats varu darīt? Lai ko arī es darītu, tas būs bezgalīgi mazs piliens ekoloģijas kausā. Un tomēr – man jādara viss iespējamais. Lai arī cik mazs būtu mans ieguldījums, tas kalpos citiem man apkārt par signālu, ka es gribu būt to lietu pārvaldnieks, kuras man uzticējis mans Radītājs, un tas var iedvesmot citus kļūt par tādiem pašiem pārvaldniekiem. Rezultātā, tas ir arī ticības apliecinājums – reliģija tiek interpretēta nevien vārdos, bet arī darbos. Kā mēs labi zinām, darbi runā daudz skaļāk par vārdiem.
Tas, ko mēs varam un ko mums vajadzētu darīt, lielā mērā atkarīgs no mūsu pašu situācijas. Mūsu individuālā atbildība ir noteikt, ko tieši mēs varam ieguldīt mūsu pasaules „glābšanā”. Ļoti labi apzinos, ka man jāiemācās labāk pārvaldīt dažādas manas ikdienas dzīves sfēras. Man šajā ziņā palīdzējis pirms vairākiem gadiem saņemts buklets, kura vienkāršība un praktiskums uz mani atstāja dziļu iespaidu. Tajā uzskaitītas piecdesmit „vienkāršas lietas”, kas ir pa spēkam vairumam no mums, mēģinot aizsargāt apkārtējo vidi un „glābt” savu planētu. Publikācijā bija norādīts, ka nevērtīgo pasta sūtījumu skaits, ko vienas dienas laikā saņem visi amerikāņi, kopā varētu radīt tik daudz enerģijas, lai apsildītu ceturtdaļmiljonu mājsaimniecību. Mūsmājās mana sieva pieņēmusi mērus, lai pamatīgi samazinātu saņemto reklāmas vēstuļu un brošūru daudzumu. Mēs apzināti izmantojam pēc iespējas mazāk plastikāta maisiņu, cenšamies taupīt enerģiju un ūdeni ne tikai finansiālu iemeslu dēļ. Mēs cenšamies samazināt atkritumu daudzumu, nododam otrreizējai pārstrādei papīru, piena pakas, pudeles un baterijas. Cenšamies nepirkt videi nedraudzīgas lietas. Mēs uzskatām, ka ir iespējams lietu gaitu ietekmēt pat tad, ja mēs to pamazām izmainām tikai savā ikdienas dzīvē un darbā vien. Tā ir daļa no Dieva uzticētā Viņa radības pārvaldnieka uzdevuma.
