Daudzās valstīs vēl joprojām norisinās karstas diskusijas par jautājumu, vai cilvēkam ir visas tiesības rīkoties ar savu ķermeni pēc paša vēlēšanās. Tas nonāk juridisku cīņu krustugunīs ikreiz, kad tiek runāts par abortu vai eitanāziju. Daudzi uzskata, ka būtiskākais jautājums ir: kam pieder pēdējais vārds – sabiedrībai vai pašam cilvēkam, piemēram, ja sieviete vēlas pārtraukt grūtniecību vai pati izvēlas nomirt. Šis ir ļoti nopietns aspekts, tomēr ir kāda vēl fundamentālāka problēma: vai mēs esam sava ķermeņa īpašnieki? Vai arī ķermeni mums uzticējis mūsu Radītājs? Ja tā, tad Viņam pieder pēdējais vārds attiecībā uz to, ko mēs darām ar savu ķermeni, un mums ir jāpierāda, ka esam uzticami pārvaldnieki arī šajā mūsu eksistences aspektā.
Fifty Simple Things you Can Do to Save the World, The Earth Works Group, Berkeley, CA. 1989. 20. lpp.
Cilvēki bieži domā, ka reliģija saistīta vienīgi ar „dvēseli”, ar mūsu iekšējo dzīvi, nevis – ar esības fiziskajiem aspektiem. Šādu attieksmi pilnībā varēja saprast laikā, kad bija plaši izplatīts uzskats (vismaz kristiešu starpā), ka cilvēks sastāv no nemateriāla, garīga komponenta un pilnībā nošķirtas materiālas, fiziskas daļas. Kā jau mēs agrāk atzīmējām, postmodernais skatījums uz cilvēku ir holistisks – gars un ķermenis nav atdalāmi. Daudzi kristieši šobrīd saprot, ka tas ir daudz tuvāk bibliskajam skatījumam nekā tradicionālā teoloģija, kādu līdz šim pieņēmušas daudzas baznīcas. Mūsu ticība Dievam ļoti noteiktā veidā ietekmē mūsu uzskatus par veselību un lietām, kuras mēs ēdam. Pazīstamā 19. gadsimta adventistu rakstniece Elena G. Vaita, kura rakstīja par plašu klāstu dažādu tēmu, aizsteidzās tālu priekšā savam laikam, uz papīra uzrakstot šos vārdus: „Veselīgas maizes klaipā reliģijas ir vairāk, nekā daudziem no jums šķiet. Labi pagatavotā maltītē ir vairāk reliģijas, nekā jūs spējat to iedomāties.” Arī daudzi citi eksperti līdzīgi uzsver, ka fiziskā un garīgā veselība ir cieši saistītas. Tādejādi veselība ir vairāk nekā fizisku problēmu neesamība. Uz to savā grāmatā „Vesels, laimīgs, svēts” īpaši norāda arī Leo R. van Dolsons un J. Roberts Spenglers: „Ķermenim jāatrodas atdzimuša prāta kontrolē. … Īsteni vesels cilvēks no Bībeles viedokļa ir tāds, kas jūtas labi fiziski, kam ir modrs prāts, kas ir sabiedriski aktīvs un garīgi nodevies.”
Elena G. Vaita, Liecības draudzei, 2. sējums, 273. lpp.
Leo R. Van Dolsen, J. Robert Spangler, Healthy, Happy, Holy, R&H Publishing Association, Washington DC, 1975. 44. lpp.
Bībelē ir daudz norādījumu par Dieva ieinteresētību mūsu ķermeņos un veidā, kā mēs pret tiem izturamies. Pāvils iedrošina kristiešus ne tikai savu prātu un garu saskaņot ar dievišķo Garu, bet arī nodot savu ķermeni kā upuri Dievam. Acīmredzami viņš nenorāda uz kaut kādu dīvainu cilvēka upurēšanas rituālu, bet vēlas likt lasītājiem saprast, ka viņi ir atbildīgi par sava ķermeņa izmantošanu un uzturēšanu. Šis priekšstats skaidri izteikts Pāvila vēstulē Korintas kristiešiem:
„Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu!”
Mums vajadzētu censties uzturēt savu ķermeni labā darba (un funkcionēšanas) kārtībā. Rūpes par veselību nav tikai vispārcilvēciskas rūpes, bet savā īpašā veidā tās ir arī kristīgas rūpes. Tās noteikti bija Kristus rūpes. Viņš nerūpējās vienīgi par cilvēku garīgajām vajadzībām, risinot viņu grēka un vainas sajūtas problēmas, bet, dziedinot daudzus satiktos slimniekus, rūpējās tāpat par viņu fiziskajām vajadzībām, un atsevišķos gadījumos – arī par to, lai viņi tiktu pabaroti.
Dieva iedvesmots, Mozus Izraēla tautai sniedza specifiskas vadlīnijas par personisko higiēnu un sanitāriju, tāpat arī detalizētu to dzīvnieku sarakstu, kuri tika uzskatīti par nepiemērotiem cilvēka patēriņam. Ievērojot šos noteikumus, tika panākta infekcijas slimību kontrole, ierobežošana un garantēts atbilstošs sanitārijas līmenis. „Paklausība Desmit baušļu morāles kodeksam un uzmanīga dažādo tīrības noteikumu ievērošana bija svarīgs faktors, lai izvairītos no seksuāli transmisīvām slimībām. Diētas likumi noteikti samazināja piesātināto tauku un holesterīna uzņemšanu ar uzturu.” Šī regulējuma ievērošana, kas, starp citu, iekļāva arī atturēšanos no cūkgaļas un dažām jūras veltēm, rezultātā nodrošināja labāku veselību un ilgāku mūžu . Lai arī šiem sanitārijas un diētas noteikumiem Vecajā Derībā nav tāds pats statuss kā desmit baušļiem, tomēr to atmešana var mums vienīgi kaitēt. Tā uzskata arī van Dolsons un Spenglers:
1.Korintiešiem 6:19, 20. Skat. 3. Mozus 11-16.
„[Mums nevajadzētu apgalvot,] ka visi ebreju likumi un noteikumi ir pierādīti kā zinātniski pareizi un saprātīgi, raugoties no mūsdienu izpratnes, tomēr uz daudziem rakstniekiem lielu iespaidu atstājis fakts, ka viņu likumi un ierobežojumi rezultātā nodrošināja veselīgāku dzīvi un sanitāri labākus apstākļus. Mēs nevaram izvairīties no secinājuma, ka viszinošs Dievs patiešām paredzēja, ka dzīvošana saskaņā ar šiem likumiem nodrošinās veselīgāku, laimīgāku un svētāku tautu.”
Ir pietiekami daudz zinātnisku pierādījumu par dzīves veida saistību ar dzīves ilgumu. Dažu pēdējo desmitgažu laikā Savienotajās Valstīs, Eiropā un Centrālamerikā ir veikti apmēram 250 pētījumi par Septītās dienas adventistiem. Lai arī rādītāji atšķiras, tomēr tie bez izņēmuma parāda, ka adventisti dzīvo par dažiem gadiem ilgāk nekā pārējie cilvēki. Dažās valstīs adventistu vīriešu dzīves ilgums ir par desmit gadiem lielāks nekā vidēji šīs valsts vīriešiem. Sievietēm atšķirība ir mazliet mazāka, bet tomēr arī ievērojama.
Reinder Bruinsma, Matters of Life and Death, Pacific Press Publishing Association, Boise, ID. 2000. 132. lpp.
2. Mozus 23:25, 26. 5. Mozus 5:33.
Van Dolson, Spangler, citētajā darbā, 34.lpp.
Kāpēc Septītās dienas adventisti vidēji dzīvo ilgāk par saviem līdzcilvēkiem? Dažos pētījumos norādīts, ka ticībai ir pozitīva ietekme uz veselību. Bet ir arī virkne citu svarīgu dzīvesveida principu. Adventisti nesmēķē un saka „nē” alkoholam. Daudzi ir veģetārieši, bet, ja ēd gaļu, tad parasti nelielos daudzumos, izvēloties liesāku, kā arī izvairoties no tiem dzīvnieku valsts produktiem, kuri senajam Izraēlam bija norādīti kā neēdami. Nav šaubu, ka adventisti dzīvotu vēl ilgāk, ja sekotu ne vien šiem principiem, bet arī daudz nopietnāk izturētos pret citiem veselīgas dzīves aspektiem, piemēram, izvairītos no stresa, saglabātu līdzsvaru starp darbu un brīvo laiku un, it īpaši, vairāk nodarbotos ar fiziskiem vingrinājumiem, tādējādi uzturot savu ideālo svaru. Protams, ja patiešām uzskatīsim, ka mūsu ķermenis ir Dieva Gara „mājoklis”, mēs darīsim visu iespējamo, lai to uzturētu tīru un labā stāvoklī. Ir grūti saprast, kāpēc cilvēki tam tīšām kaitē, lietojot tabaku un citas kaitīgas vielas. Un tradīcija atturēties no alkoholiskiem dzērieniem pilnīgi noteikti iederas šajā labas pārvaldības koncepcijā attiecībā uz veselību. Mūsu ķermenis ir komplicēts Dieva radības elements, un mēs esam „brīnišķi radīti.” Kā no Viņa ieceltiem pārvaldniekiem no mums tiek sagaidīts, lai mēs savu ķermeni uzturētu optimālā stāvoklī.
Kathleen H. Liwidjaja Kuntaraf, ‘Healthy Choices and Living Options’, Dialogue, 12. sēj., #1 (2000). 14. lpp.
Ir jāpiezīmē, ka arī „Pēdējo dienu svēto” (mormoņu) vidējais dzīves ilgums ir garāks, nekā vidēji pārējai sabiedrībai. Viņi ir pieņēmuši virkni tādu pašu veselības principu, kā Septītās dienas adventisti.
Būt labam sava ķermeņa pārvaldniekam nenozīmē, ka mums būtu jātiecas pēc askētisma ideāliem, vai arī, ka mūsu dzīvei pilnībā jākoncentrējas uz to, ko mēs ēdam vai dzeram, un īpaši – ko mums nevajadzētu ēst un nevajadzētu dzert. Galu galā, arī Jēzus pats to teica, ka dzīve ir kas vairāk nekā tikai ēdiens. Kristus arī neizvairījās no piedalīšanās svētkos ar bagātīgi klātu galdu. Viņa sekotājiem vajadzētu justies brīviem baudīt dzīvi, bet ēšana un dzeršana ir daļa no šīs dzīves baudīšanas. Tomēr viņi vienmēr atcerēsies, ka ķermenis nepieder viņiem, un tādēļ allaž rīkosies, lai to uzturētu labā stāvoklī – gan iekšēji, gan ārēji. Ne tāpēc, ka tas ir modē un ka tas ir labi viņu publiskajam tēlam, bet viņi to ar prieku darīs Tā pagodināšanai, kurš sevi sauc par viņu Skolotāju.
