Vai kristieši spēj savu laiku pārvaldīt labāk kā nekristieši? Daži no neseniem pētījumiem norāda, ka „konservatīvie” kristieši strādā smagāk un ilgāk par citiem. Nedaudz vairāk kā pirms gadsimta slavenais vācu ekonomists un sociologs Makss Vēbers (1864-1920) izteica apgalvojumu, ka noteikti kalvinistiskās protestantisma versijas elementi rosinājuši tādas darba ētikas rašanos, kas stimulējusi Rietumu kapitālisma attīstību. Ja tas patiešām ir tā, tad ne visi šeit saskatīs simtprocentīgi pozitīvu ieguldījumu.
Psalms 139:14.
Lūkas 12:23.
Piem., Jāņa 2:1-11; Lūkas 5:29.
Vai Vēberam taisnība, vai nav – tas ir diskutabls jautājums. Un vai šodien kristieši savu laiku pārvalda labāk par visiem citiem cilvēkiem, tas ir grūti nosakāms. Ja arī eksistē kādi neseni pētījumi par šo tēmu, es tos neesmu redzējis. Tomēr jāsaka, ka noteiktai atšķirībai jābūt. Kristīgā pārvaldība ietekmēs to, kā mēs izmantojam savu laiku. Veidam, kādā kristieši pārvalda savu laiku, vajadzētu sakņoties iknedēļas septītajā – atpūtas dienā. Sešu parastu dienu un tām sekojošu divdesmit četru „svētu” stundu ritms sniedz mums pamata struktūru visām mūsu aktivitātēm. Tomēr fakts, ka viena no septiņām dienām ir īpaši nošķirta, vēl nenozīmē, ka reliģijai ar pārējām sešām dienām nav nekāda sakara. Dažas lietas nav piemērotas septītajai dienai, bet ir arī tādas lietas, kuras nav piemērotas nevienai no nedēļas dienām. Daudzi apgalvo, ka jāpamēģina it viss iespējamais. Viņi saka – jūs dzīvojat tikai vienreiz. Ja ir kaut kas tāds, ko jūs ne reizi neesat pamēģinājuši, iespējams, ka esat palaiduši garām kādu labu izpriecu vai aizraujošu piedzīvojumu. Tie, kas domā šādi, šķiet, uzskata, ka viņu dzīvi bagātinās jebkādas nodarbes. Bet kristiešu viedoklis – ne visām aktivitātēm ir pozitīvs lādiņš. Pastāv arī tādas aktivitātes, kuras nes negatīvu lādiņu. Tās nesniedz it neko papildus Kristus apsolītajai pārpilnajai dzīvei, drīzāk liek šķēršļus bagātīgajai dzīvei, kāda mums varētu būt. Tiesa, mēs dzīvojam vienreiz. Tāpēc neizniekojiet daļu savas dzīves!
The Protestant Work Ethic and the Spirit of Capitalism. Routledge, London, 2001.
Skumjā patiesība ir tāda, ka daudzi no mums iznieko milzīgu laika daudzumu. Daži cieš no personiskās organizētības spēju trūkuma. Daudzi atsakās izlasīt lietošanas instrukciju iegādātajām ierīcēm un zaudē dārgas laika stundas, mēģinot atrisināt pēkšņi radušās problēmas ar laikietilpīgo mēģinājumu un kļūdu metodi. Mēs daudz laika varam izniekot, lasot lubu literatūru, vai arī skatoties ziepju operas, kurās nav nedz interesanta satura, ne mākslinieciskas kvalitātes. Daudzi, it īpaši vīrieši, regulāri zaudē nozīmīgu laika daudzumu, jo vilcinās atzīt savas ierobežotās spējas un uzdot jautājumus vai meklēt palīdzību. Acīmredzams, ka laika izniekošana ir pretrunā ar labu laika pārvaldīšanu. No otras puses, Bībelē nav tāda apgalvojuma, ka mums ikviena sava laika minūte būtu jāizmanto lietderīgi un produktīvi, un ka mēs nedrīkstētu tā vienkārši apsēsties, atslābināties un izbaudīt atpūtu. Atkal jau – mūsu paraugs ir Jēzus. Pat pavirša evaņģēliju izlasīšana parādīs to, ka Jēzus nebija darbaholiķis. Viņš bija sabiedrisks cilvēks, kuram pietika laika draugiem, kurš labprāt baudīja labu maltīti un regulāri paņēma „brīvu” brīdi. Labas laika pārvaldības panākumu atslēga ir līdzsvars. Izlasiet, ko kādreiz, pirms apmēram trīs tūkstošiem gadu, teica kāds gudrs vīrs. Dažas no šīm rindām mums var likties savādas, tomēr vispārējā doma ir skaidra:
„Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda. Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt, savs laiks dēstīt, un savs laiks dēstīto atkal izraut. Savs laiks kādu nogalināt, un savs laiks kādu dziedināt; savs laiks ko noplēst, un savs laiks ko uzcelt. Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties; savs laiks sērot, un savs laiks diet. Savs laiks akmeņus mest, un savs laiks tos salasīt; savs laiks apkampties, un savs laiks, kad šķirties. Savs laiks ir ko meklēt, un savs laiks ko pazaudēt; savs laiks ir ko glabāt, un savs laiks ko galīgi atmest. Savs laiks ir ko saplēst, un savs laiks atkal to kopā sašūt; savs laiks klusēt, un savs laiks runāt. Savs laiks mīlēt, un savs laiks ienīst; savs laiks karam, un savs laiks mieram. Dievs tiesās tiklab taisno, kā bezdievīgo, jo katram nolūkam un katrai rīcībai Viņam ir savs nolikts laiks.”
Ikvienai no dažādajām aktivitātēm ir paredzēts savs laiks. Ir laiks darbam un hobijiem. Ir laiks rotaļām un laiks nopietnam darbam; laiks brīvprātīgo pienākumiem un laiks, ko pavadīt kopā ar ģimeni; laiks, lai dotos vientulīgā pastaigā un laiks sabiedriskiem pasākumiem; laiks pārdomām un laiks viesībām; laiks izlasīt labu grāmatu un laiks nomazgāt mašīnu; laiks pielūgsmei un laiks, lai aizvestu bērnus uz atrakciju parku. Ir jābūt veselīgam līdzsvaram. Pavadīt visu savu laiku uz ceļiem ir tikpat nelīdzsvarots lēmums, kā pavadīt visu savu laiku, skatoties futbolu. Un arī ikvienas brīvas minūtes pavadīšana, sērfojot internetā, norāda uz tādu pašu līdzsvara trūkumu, kā ikviena darba dienas vakara izmantošana brīvprātīgo pienākumu izpildei saistībā ar draudzes darbu.
Salamans Mācītājs 3:1-8, 17.
Protams, darāmā vienmēr ir vairāk nekā laika, tādēļ mums pastāvīgi jāizvēlas savas prioritātes. Un tātad – lai arī viss iepriekšējā rindkopā sacītais ir taisnība, Dievam mūsu laika plānošanā pieder pirmā vieta. Tai cieši sekojošā otrā vieta ierādāma dzīvesdraugam un ģimenei, bet mūsu draugiem jāseko pēc tam. Attiecībām jāieņem augstākā prioritāte mūsu pilnvērtīgajā dzīve. Labi pārvaldnieki ne tikai būs apzinīgi attiecībā uz savu profesionālās dzīves laiku, bet arī būs dāsni, atvēlot savu laiku tiem cilvēkiem, kuri viņiem ir vissvarīgākie.
