Kā mēs redzējām, būt par pārvaldnieku nozīmē rūpēties gan par mūsu planētu, gan mūsu ķermeni, gan arī par mūsu laika izlietojumu. Un vēl tam ir saistība ar mūsu prasmēm un talantiem. Padomājiet, kā tik mēs nevaram izmantot savu radošo potenciālu! Mēs varam izmantot savas radošās spējas, lai tiektos pēc skaistuma un ideāliem, bet tās var tikt izmantotas arī vulgāros un pazemojošos projektos. Veids, kā virzām savu radošo plūsmu, ir tieši atkarīgs no tā, kādas fundamentālas izvēles izdarām. Kā Kunga mācekļi mēs savas spējas un radošos talantus uztveram kā dāvanas, ko mums ir tas gods izmantot, kalpojot mūsu Meistaram un citu cilvēku labā. Mūsu talantu pārvaldīšana tomēr ir arī vēl kas vairāk. Daudziem no mums piemīt vairāk prasmju un spēju, nekā mēs apzināmies. Iespējams, ka arī neesam attīstījuši kaut dažas no tām līdz pilnībai. Daudzi no mums labprātāk izmanto tikai kreiso smadzeņu puslodi, bet atstāj novārtā labo. Ja varam sevi pieskaitīt šai kategorijai, tad mums būtu jāatceras Kunga mācība kalpot Viņam ne tikai ar visu „sirdi” un „dvēseli”, bet arī ar visu mūsu „prātu” – tātad gan ar labo, gan kreiso smadzeņu puslodi!
Kristīgā pārvaldība ietver izteiktu vēlēšanos attīstīt un pavairot mūsu talantus. Ļaujiet man ilustrēt to, kā šī pavairošana darbojas. Es nespēju tā pa īstam izprast šī jēdziena patieso vērienu, kamēr nebiju izlasījis Maika Napas iedvesmojošo grāmatu „Drosme būt kristietim”. Autors tajā stāsta par Vebstera kungu, kurš bija piedāvājis uz mēnesi pieņemt kādu darbā. Nākošajam darbiniekam tika dota iespēja izvēlēties samaksas veidu. Viņš varēja izvēlēties saņemt vienu miljonu dolāru skaidrā naudā mēneša beigās, vai arī – vienu peniju savā pirmajā darba dienā un katrā nākošajā – divreiz vairāk, nekā iepriekšējā. [Es zināju Einšteina kādreiz teikto, ka visu laiku lielākais matemātiskais atklājums ir procentu procenti, tomēr man nācās izlasīt šo stāstu, lai beidzot to pilnībā saprastu.] Es izdarīju aprēķinus, lai saprastu, ko nozīmē sākt ar vienu peniju un vērot, kā šī summa dubultojas ik dienu viena mēneša garumā, un sev par brīnumu es atklāju, ka galīgā summa par šīm 30 dienām sastāda krietni vairāk par 10 miljoniem dolāru!
Iespējams, ka mūsu talantu pavairošana nedarbosies tieši ar tādu pašu progresiju tik īsā laika periodā, bet mūs var sagaidīt patiešām īsti pārsteigumi, jo dievišķā aritmētika ļoti būtiski atšķiras no mūsējās, kā mēs turpmāk redzēsim.
Mateja 23:37.
Mike Nappa, The Courage to Be a Christian, West Monroe, Louisiana, 2001. 161.lpp
Protams, pārspriežot „pārvaldību”, agrāk vai vēlāk mums būs jārunā arī par naudu. Sēžot solā un klausoties svētrunu par pārvaldību (tradicionāli dēvētu arī par „namturību” – red.), es zinu, ka, pirms vēl dzirdēšu mācītāju sakām „āmen”, tikšu aicināts dāsnāk atbalstīt savu draudzi ar savu maku vai kredītkarti. Tas ir arī virziens, kurā dosies šī nodaļa. Es būtu varējis arī iesākt nodaļu ar šo aspektu, tomēr ceru, ka līdz šim brīdim lasītājam kļuvis skaidrs – es nedomāju, ka pārvaldība būtu saistāma tikai ar – un pat ne pirmkārt ar – dolāriem, eiro, mārciņām vai jenām. Un tomēr – tajā ietilpst arī mūsu naudas līdzekļu pārvaldīšanas veids. Šeit tāpat pastāv zināmi principi. Dievs ir visa Īpašnieks. Tas, pār ko mēs valdām, nav mūsu īpašums, bet mums ticis nodots pārvaldīšanai ar pienācīgu uzticību un atbildības sajūtu.
Kristīgā pārvaldība bieži vien šķiet nonākam krasā pretrunā ar veselo saprātu. Mūsu sabiedrības filosofija ir tāda, ka pelnīšanai un saņemšanai jāatrodas pirms tērēšanas. Ir patīkami saņemt naudu, tomēr tās tērēšana drīz vien var kļūt par satraukumiem pilnu pieredzi, it īpaši vērojot, ka nauda neienāk pietiekami ātri, lai mēs pagūtu segt visus savus izdevumus. Bagātāki varam kļūt vienīgi tad, ja saņemšana pārsniedz tērēšanu. Es neaizstāvēšu viedokli, ka mēs drīkstam tērēt bez ierobežojumiem, neņemot vērā, cik mēs saņemam šobrīd vai plānojam saņemt nākotnē, tomēr noteikti ir reizes, kad tērēt naudu ir daudz patīkamāk, kā to saņemt. Kādu brīdi pārdomājiet šos Jēzus vārdus: „Svētīgāk ir dot nekā ņemt.” Apustulis Pāvils uzsver šo viedokli arī turpmāk, kad viņš saka: „Bet to es saku: kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un, kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību. ... jo priecīgu devēju Dievs mīl.” Ar sava pravieša Maleahijas starpniecību (skat. pēdējās Vecās Derības lappuses) Dievs iedrošināja Izraēla tautu būt dāsniem, dodot tam, kas tai laikā bija mūsdienu draudzes ekvivalents. „Pārbaudiet tad Mani šai ziņā, saka tas Kungs Cebaots, vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums!”
Apustuļu darbi 20:35.
Viens no pirmajiem jautājumiem, kas rodas, kad cilvēki diskutē par finansiālo atbalstu baznīcai – organizācijai, kam īpašā veidā deleģēts uzdevums sludināt labo vēsti un garīgi rūpēties par tiem, kuri deklarējuši savu uzticību Kristum un atklājuši, ka svarīgi piederēt ticīgo kopībai – ir jautājums par to, cik daudz naudas vienam cilvēkam jāizlieto šim mērķim. Daži sāk rēķināt un tai pašā laikā klusībā baidās, ka, dodot draudzei, viņi spiesti šķirties no pārāk lielas sava budžeta daļas. Viņiem neizteiktais jautājums bieži vien nav – „Cik daudz no manis tiek prasīts?” vai „Cik daudz es varētu dot, ja tā pa īstam pacenstos?”, bet gan – „Ar cik mazu summu es varētu tikt cauri?”. Šādi prātojumi liecina, ka cilvēks vai nu neizprot, vai arī izturas nevērīgi pret to, ko īsti nozīmē būt Dieva mums uzticēto lietu pārvaldniekam. Atļaujiet man atsaukties uz diviem Bībeles fragmentiem, kas palīdzēs ilustrēt šo domu.
Pirmais piemērs: laulātais pāris Ananija un Sapfira bija Jeruzalemes draudzes locekļi. Tas notika īsi pēc tam, kad draudze bija tikko nodibināta un agrīnais entuziasms piedzīvoja savu uzplaukumu. Daži cilvēki izlēma, ka būtu tikai loģiski nodot visus savus materiālos īpašumus, lai atbalstītu savus jaunatklātos ideālus. Ananija un Sapfira nolēma, ka arī viņi grib parādīt savu dāsnumu, tādēļ tie pārdeva zemes gabalu un ienākuma lielāko daļu atnesa draudzes vadītājiem, taču daļu no naudas tomēr paturēja arī sev. Lasot šo stāstu, rodas iespaids, ka lielākā daļa no pārdošanas darījumā gūtajiem ienākumiem tika ziedota draudzei. Tā vietā, lai saņemtu bagātīgu uzslavu par šo ievērojamo dāsnumu, tika saņemts ļoti smags nopēlums. Lasot starp rindiņām, mēs tomēr saprotam, ka šī pāra primārā vēlme bija tikt uzskatītiem par dāsniem!
2.Korintiešiem 9:6,7. Maleahijas 3:10.
Otrs piemērs: izlasiet Lūkas evaņģēlija 21. nodaļas pirmās rindas. Jēzus redzēja bagātus cilvēkus dodot templim dāsnus ziedojumus, un tad viņš ievēroja kādu nabadzīgu atraitni, kura ziedojuma traukā ielika „divas artavas”. Viņš teica: „Tiešām Es jums saku: šī nabaga atraitne ir vairāk ziedojusi nekā visi.”
Vai sapratāt domu? Nav svarīgs daudzums, kādu mēs ziedojam, bet motivācija, kāpēc mēs to darām. Dāsns cilvēks nepaliek nabagāks, daloties savā naudā ar citiem, bet tiek svētīts sava dāsnuma dēļ. Cilvēks, kurš dod nepareizu iemeslu vadīts, nesaņems nekādas svētības. Tomēr – cik daudz mums jādod? Vai ir kādas vadlīnijas? Jā, ir gan. Apustulis Pāvils iedrošināja draudzes locekļus būt sistemātiskiem savā došanā. Tam patiešām ir jēga. Ja mēs sistemātiski rīkojamies ar hipotekārajiem maksājumiem vai automašīnas līzingu, ar iemaksām mūsu vecumdienu krājkontos, kā arī daudzu citu mūsu ikdienas dzīvē svarīgu aspektu izmaksām, būtu dīvaini, ja mēs arī saviem ziedojumiem neierādītu svarīgu vietu sava budžeta veidošanā. Ja turpināsim meklēt biblisku padomu šajā jautājumā, drīz vien atklāsim, ka sistemātiska ziedošana Vecās Derības laikos tika realizēta kā visu ienākumu desmitās daļas nodošana „Dievam” Viņa darba veikšanai. Šķiet, ka šis pats princips ir pieņemts kā pašsaprotams Jaunajā Derībā. Tam, vai Jaunajā Derībā „desmitās tiesas” došana tiek uztverta kā likums, manuprāt, ir maza nozīme. Došana, kas izriet no sajūtas, ka ir jāatbilst kaut kādai minimālai normai, vai arī – baiļu dēļ, tā nav tāda ziedošana, kas nes svētību (skat. augstāk minēto pirmo piemēru). Ir vēl cits veids, kā uz to skatīties. Ja Vecās Derības laikā desmit procenti bija norma, kā gan mēs, kam par Dievu un viņa nopelniem mūsu labā ir zināms tik daudz vairāk nekā seno laiku cilvēkiem un kas daudz labāk saprotam labās vēsts pasludināšanas nepieciešamību, kā gan mēs varam būt mazāk dāsni par viņiem? Tā vietā, lai dotu mazāk par „desmito tiesu”, būtu tikai dabiski dot vairāk par to! [Protams, lai gan mēs esam „priecīgi devēji”, mums no tiem, kuri rīkojas ar šo naudu, jāprasa liela rūpība un caurskatāmība. Viņiem jābūt pārvaldniekiem īpašā nozīmē.] Bagāti cilvēki un finansiāla labklājība Bībelē nav nosodīti.
Apustuļu darbi 5:1-12.
Lūkas 21:1-4.
Salamana pamācības 22:9.
1. Korintiešiem 16:2.
Mateja 23:23; 1. Korintiešiem 9:14 ir teikts, ka garīdzniecību būtu pareizi uzturēt no draudzes locekļu saziedotā.
Tāpat jāatzīst, ka arī ikviens no mums ir „bagāts” salīdzinājumā ar to lielo daudzumu cilvēku, kuri dzīvo Kalkutas un Mehiko graustu rajonos vai arī – Āfrikas tuksneša joslas ciematos. Tādēļ Bībelē pastāvīgi uzsvērtā bagāto atbildība pret trūcīgajiem nav ziņa tikai Bilam Geitsam vai Donaldam Trampam, bet tāpat arī lielākajai daļai no mums. Tiem, kam laimējies dzīvot pasaules pārtikušajās daļās, jābūt labprātīgiem savā pārticībā gan tuvu, gan tālu dalīties ar tiem, kuriem ir maz vai nav it nekā. Dievs vienmēr nostājas trūcīgo pusē, un attiecības ar Viņu automātiski veicinās arī solidaritāti ar tiem, kuri ne savas vainas dēļ dzīvo nabadzībā. Strādājot pie šīs nodaļas es ievēroju nesen publicētu UNI-CEF ziņojumu, kurā teikts, ka gandrīz puse no visas pasaules bērniem (aptuveni 1 miljards!) ir kara, bada vai slimību upuri. Kā gan mani var neaizkustināt šāda statistika un neaicināt ar šiem bērniem dalīties tajā, kas man ir ?
