Apustulis Pāvils uzstāja, ka draudzes locekļiem viņš un viņa kolēģi jāuztver kā Kristus kalpi. Interesanti, ka viņš par savu kalpošanas misiju runāja ne tik daudz kā par paklausību, bet vairāk kā par uzticētu svētu uzdevumu. Pārāk bieži pirmā doma, kas cilvēkiem ienāk prātā, domājot par kļūšanu par Kristus vergu vai kalpu, ir kaut kas negatīvs – ka ir jāatsakās no miljoniem pierastu lietu, ka pašam sev ir jāliedz visi tie dzīves sīkumi, kas sniedza prieku un interesēja un ka ir jāuzgriež mugura šīs pasaules izaicinājumiem. Bieži vien tiek uzskatīts, ka sekošana Kristum nozīmē atsacīšanos no draugiem, pat radiniekiem un noteikti no materiālām lietām. Un ja mēs kaut ko arī saņemam pretī, tad tā ir krusta nasta un neērtību pilna dzīve. Cilvēki norāda uz vārdiem, ar kuriem Jēzus brīdināja savus sekotājus: „Lapsām ir alas, putniem apakš debess ir ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav, kur savu galvu nolikt.”
Protams, šāds un līdzīgi Bībeles teksti patiešām dod vielu pārdomām, un, ignorējot tos, mēs uzņemamies zināmu garīgo risku. Taču šo ainu līdzsvaro apjausma, ka, mums spējot atteikties no lietām, kas sniedz vien īslaicīgu prieku, bet nevis paliekošu apmierinājumu, tas kļūst par milzīgu svētību mums gan šajā dzīvē, gan arī aiz tās. Savādā un paradoksālā patiesība ir tāda, ka, būdami Kristus vergi, mēs iegūstam pasakainas brīvības pilnu dzīvi, kamēr daudzi, kas ir pārliecināti par savu pilnīgo izvēles brīvību, kā dzīvot un mīlēt, patiesībā ir vergi saviem ieradumiem, lietām un attieksmēm tik lielā mērā, ka nespēj šīs saites saraut. Pāvils to formulē šādi: „Bet pateicība Dievam, ka jūs, kas bijāt grēka vergi, no sirds esat kļuvuši paklausīgi tai mācībai, kurā esat mācīti, un, no grēka atsvabināti, kalpojat taisnībai.” [Tikt atsvabinātiem, lai kļūtu par kalpiem – šai gan jābūt interesantai vēstij postmoderniem cilvēkiem, kuri plaukst un zeļ uz paradoksiem!]
1.Korintiešiem 4:2. Lūkas 14:26. Lūkas 14:27. Mateja 8:20.
Nav grūti mums apkārt esošo līdzcilvēku uzvedībā saskatīt Pāvila sacītā patiesumu. Cilvēki var apgalvot, ka ir brīvi, ka var darīt visu, ko vēlas, bet realitāte ir tāda, ka viņi nespēj kontrolēt savus impulsus un rīcību. Miljoniem cilvēku ir atkarīgi no alkohola vai citādām narkotikām un nespēj atteikties no šiem viņus iznīcinošajiem ieradumiem. Daudzi nožēlojamā kārtā kļuvuši par seksa vergiem visdrausmīgākajās formās. Tie apgalvo, ka baudot seksuālo brīvību, bet dziļi sevī apzinās, ka viņu izpriecas nespēj aizpildīt milzīgo tukšumu, ka tos arvien dziļāk un dziļāk ievelk šie pazemojošie eksperimenti, un viņiem nepietiek spēka atteikties no šāda nožēlojama dzīves veida. Modernā verdzība ieraugāma arī dažādās citādās formās: televīzija, datorspēles, loterijas, sports un, jā, arī darbs. Mūsdienās šāds nožēlojams stāvoklis ir daudziem: viņi zina, kas būtu darāms un ko vairs nevajadzētu darīt. Tikai viņiem pietrūkst drosmes, apņēmības vai morālā spēka veikt radikālas pārmaiņas savā dzīvē un atbrīvot sevi no tām važām, kas viņus tur verdzībā. Pāvils Romas ticīgajiem rakstīja par šo nerimstošo traģēdiju: tik bieži mēs zinām, kas darāms, bet mums nav izturības, lai rīkotos saskaņā ar sirdsapziņu. Tā vietā mēs turpinām darīt lietas, par kurām mēs zinām, ka tās būtu jāpārtrauc. Cilvēka spēka nepietiek, lai pretotos šim stāvoklim. Apustulis izsaucās: „Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” Viņš zināja, ka risinājumam jānāk no ārpuses, jo vienīgi ar palīdzību no ārpuses mēs varam mainīt „grēka verdzību” pret „kalpošanu taisnībai”.
Romiešiem 6:17, 18
Tikai tad, kad mainīsim savu iekšējo lojalitāti un kļūsim par Kristus kalpiem, mēs atradīsim savu patieso Universa Dieva radījuma būtību. Šis brīnišķīgais „verdzības” veids, šī brīvprātīgā kalpošana Dievam ir holistiska kalpošana, kas ietver visu mūsu būtību. Tas tika pateikts jau Vecajā Derībā, un arī Jaunajā Derībā to vairākkārt atkārtoja Jēzus: „Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku. „ „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.”
