Ikviens, kurš lasījis Jauno Derību, drīz vien saprot, ka Jēzum tiek piešķirti dažādi tituli. Viņš tiek dēvēts par Glābēju un arī par Mesiju (ebreju vārds, kas grieķu valodā tiek tulkots kā „Christos” – „Kristus”, „Svaidītais”). Uz Jēzu atsaucas arī kā uz mūsu „Ķēniņu”, „Augsto Priesteri”, un arī – „Vārdu”. Vēl divi ļoti nozīmīgi papildus tituli – „Cilvēka Dēls” un „Dieva Dēls”, kas uzsver Jēzus pilnīgo solidaritāti ar cilvēku rasi un Viņa dievišķo statusu. Bet ir vēl kāds īpašs tituls – Jēzus tiek saukts arī par Kungu. Šis tituls ir ārkārtīgi nozīmīgs, jo grieķu – romiešu pasaulē tas bija rezervēts vienīgi Romas im-peratoram, kurš pretendēja ne tikai uz absolūtu varu laicīgās lietās, bet arī uz dievišķu statusu ar visu no tā izrietošo. Padotajiem tika pieprasīts viņu pielūgt kā savu dievišķo kungu! Agrīnie kristieši tomēr skaidri apzinājās, kam pieder viņu augstākā lojalitāte, neraugoties uz pastāvošajām dzīvības briesmām. Viņi atsacījās pielūgt imperatoru kā vislielākās autoritātes avotu. Ne Cēzars, bet Jēzus Kristus bija viņu Kungs. Zinot šo vēsturi, mūs vēl vairāk pārsteidz Toma atzīšanās. Viņš bija pēdējais no mācekļiem, kurš noticēja, ka Kristus patiešām ir piecēlies no mirušiem. Bet kad Toms beidzot ieraudzīja gaismu, visas viņa šaubas bija izklīdušas un, saprazdams, ka stāv aci pret aci ar savu augšāmcēlušos Skolotāju, viņš izsaucās: „Mans Kungs un mans Dievs!” Viņš nekad vairs nenovirzījās no kalpošanas savam Kungam.
Klasisku diskusiju par tēmu – Jēzum piešķirtie apzīmējumi, skat. O. Cullmann, Chrisology of the New Testament, Westminster Press, Philadelphia, 1959.
Šajā brīdī ir svarīgi iepazīstināt ar terminiem „kalpot” un „kalpotāji”, jo – ja Jēzus Kristus ir mūsu „Kungs”, tad mēs esam Viņa „kalpotāji”. Bībele patiešām ne reizi vien šādi raksturo Jēzus sekotājus, pat izmantojot vārdu „vergs”. Daudzi kristieši runā par „kalpošanu” Dievam bez tālākas iedziļināšanās. Ja ticat Dievam, jūs Viņam „kalpojat” – tas ir tik vienkārši. Šķiet, ka šie vārdi ir pilnībā savstarpēji aizvietojami, un, patiesībā, tas tā savā ziņā arī ir. Patiesa un pamatīga ticība Dievam dabiski ir interpretējama kā „kalpošana”. Taču realitātē mēs to vienmēr nemaz neredzam. Daudzi cilvēki apgalvo, ka tic kaut kādai augstākai būtnei vai spēkam, vai pat Bībeles Dievam, bet nepieļauj, ka šī ticība kaut kā īpaši ietekmētu viņu domāšanas veidu un uzvedību ikdienas dzīvē. Ir pietiekami daudz piemēru par cilvēkiem, kuru uzskati – vai nu tie ir kādi miglaini priekšstati, vai arī sarežģītā teoloģiskā sistēmā pārveidotas idejas – nepavisam neved pie reālas kalpošanas. Tas ir, tie nav būtiski izmainījuši viņu dziļāko lojalitāti un nodošanos. Liela daļa cilvēku ap mums ,iespējams, ir reliģiozi, tomēr, par nožēlošanu, lielākā mērā pieķērušies paši sev nevis Kādam ārpus viņiem pašiem. Tādi cilvēki pat var sevi uzskatīt par īstiem kristiešiem, bet ja viņiem būtu jāveic godīga sevis pārbaude, nāktos atzīt, ka viņu dzīves virzītājspēki ir materiālās lietas, statuss un attiecības ar citiem cilvēkiem. Daudzi no tiem, kas apgalvo, ka „kalpo” Dievam, patiesībā, vispirms „kalpo” paši sev. Būsim godīgi: kurš gan grib būt par kalpu? Kura ideāls ir iespēja kalpot kādam citam? Protams, mēs ar cieņu runājam par dažādiem kalpošanas veidiem. Kad uzskaitām vērtības, kas mums nozīmīgas, „kalpošana” ir saraksta pašā augšgalā. Mēs par savas valdības vadītājiem sakām, ka viņi ir cilvēki, kuri kalpo savai tautai. Mācītājs un citi draudzes vadītāji nevis vienkārši strādā, bet kalpo. Ekonomikas sfērā mēs zinām, ka apkalpošanas industrija ir viena no vissvarīgākajiem aspektiem Rietumu darījumu dzīvē. Ja tirgotāji vairs nespēj nodrošināt labu apkalpošanu saviem klientiem, viņu uzņēmums drīz vien beidz pastāvēt.
Jāņa 20:28.
Nodrošināt apkalpošanu ir kaut kas pozitīvs, bet – būt par kalpu? Pastāvīgi pieņemt kāda cita rīkojumus un pastāvīgi būt saimnieka rīcībā, ievērojot, ka viņa prasībām jāpakļaujas, lai izvairītos no disciplināras darbības – tas ir pavisam kas cits. Jā, mums patīk iepirkties vietās, kurās, kā zinām, saņemsim labu un profesionālu apkalpošanu. Mēs aplaudējam cilvēkiem, kuri parāda augsta līmeņa nodošanos kādam ideālam, kalpojot tautai, organizācijai vai draudzei. Taču mēs neuzskatām padevību par pozitīvu īpašību, un nav pieņemts, ka modernais darba devējs izturas pret saviem darbiniekiem kā pret kalpotājiem, kuriem nav balsstiesību, un kuru vienīgā loma – akli pakļauties ikvienam rīkojumam.
Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā es dzīvoju Rietumāfrikā. Viena no daudzajām lietām, pie kurām nācās pierast, bija fakts, ka man ir „kalpotāji”. Jāatzīst, ka es pie šīs jaunās realitātes pieradu samērā ātri. Nav slikti, kad blakus ir vēl kāds – it īpaši karstā un mitrā klimatā – kāds, kurš nomazgā tavu automašīnu, savāc tavus atkritumus un uzkopj dārzu. Un arī mana sieva bija priecīga par palīdzību mājas darbos – gan veļas mazgāšanā, gan ēdiena gatavošanā, kā arī daudzās citās nodarbēs, kuras jaunajos apstākļos izrādījās daudz laikietilpīgākas, nekā tās bija mūsu dzimtenē. Es domāju, ka mēs pret cilvēkiem, kas pie mums strādāja, izturējāmies labi, tomēr dziļi iekšā man vienmēr bija kauns. Kādēļ gan citiem cilvēkiem būtu mums jākalpo? Kas gan mūsos būtu tik īpašs, ka mēs iegūstam šo privileģēto stāvokli atļauties nolīgt citu cilvēku pakalpojumus? Un kādēļ gan mums tā veicas, ka tiekam atbrīvoti no daudzu „sulaiņa” pienākumu pildīšanas? Tomēr jāatzīst, ka esmu pateicīgs par to, ka lomas nebija mainītas.
Četrdesmit gadu laikā, ko esmu pavadījis „kalpojot” draudzē, vairākumā gadījumos esmu bijis tas, „kura labā” strādājuši citi cilvēki. Es esmu bijis vairāku draudzes institūciju vadītājs vai arī strādājis tādos amatos, kuros nācies vadīt citu cilvēku darbu un uzņemties atbildību par to. Kāds „priekšnieks” es esmu bijis, to var teikt tikai tie, kas ar mani strādājuši. Acīmredzams ir tas, ka vienas attiecības bijušas labākas par citām. Es vienmēr esmu pielicis visas pūles, lai pret pārējiem neizturētos ar pārākuma sajūtu, it kā tas būtu tikai dabiski, ja es vadu un viņiem jāseko. Tai pašā laikā man arī jāatzīst, ka esmu varējis deleģēt atsevišķus pienākumus citiem un ne vienmēr būtu labprāt mainījies vietām ar saviem darbiniekiem.
Šī nodaļa ir par kalpošanu, bet tā runā par īpašu kalpošanas veidu, kas krietni atšķiras no tikko aprakstītā – par tādu kalpošanu, kādu mēs esam parādā savam Kungam. Ja mūsu reliģija ir patiesa, tad arī mūsu lojalitātei jābūt patiesai, mums ir jābūt kalpotājiem. Ja mēs vēlamies pilnībā izprast to, ko ietver šāda kalpošana, mums vispirms jānovērtē tā milzīgā statusu atšķirība, kāda pastāv starp kalpotāju un kungu. Mums jāapzinās savs statuss Dieva priekšā. Viņš ir visa eksistējošā majestātiskais Radītājs, kamēr mēs – Viņa roku darbs. Viņš ir mūžīgs, bez sākuma un gala, kamēr vairākums no mums nenodzīvo ilgāk par 80 vai 90 gadiem. Dievs ir it visur, kamēr mēs katrā laika brīdī esam piesaistīti vienai noteiktai vietai. Dievs zina visu, kamēr pat vislieliskākais zinātnieks – tikai nesamērojami mazu daļiņu no visa tā, ko varētu uzzināt. Dievs ir visvarens, kamēr mēs pat nespējam mainīt savas ādas krāsu vai nodrošināt, ka šogad nesaķersim kārtējo gripas vīrusa paveidu.
Dievs Jēzū Kristū atklājās kā mūsu Kungs un Skolotājs, aicinot mūs kļūt par viņa kalpiem. Daži mēģinājuši mazināt šīs perspektīvas nozīmīgumu. Viņi apgalvo, ka cilvēki, kuri ir atgriezušies un pilnībā fokusējuši savu dzīvi uz Dievu, nav vairs Viņa kalpotāji, bet gan Dieva draugi. Viņi saka, ka Dievs vairs neuztver mūs kā Savus vergus, bet kā Savus draugus vai pat bērnus. Virspusēji ņemot, tam pat ir biblisks attaisnojums. Ar vīna koka un tā zaru līdzību ilustrējot attiecību tuvumu ar Saviem sekotājiem, Kristus paziņoja: „Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, ... Es jūs esmu saucis par draugiem.” Tomēr Bībeles liecības kopumā saka, ka mums nav savas attiecības ar Dievu jāierobežo ar vienu vienīgu terminu. Šīs attiecības ir tik brīnišķīgi bagātīgas tik dziļās dimensijās, ka mēs nespētu tās pilnībā attēlot, ja mums būtu atļauts izmantot tikai vienu tēlu. Fokusējoties uz kalpošanas metaforu, nekādā ziņā nav jānoliedz šis patiesi brīnišķīgais fakts, ka mēs esam arī Dieva draugi un Dieva bērni. Tomēr mūsu skatījums uz attiecībām ar Dievu ir augstākā mērā nepilnīgs, ja aizmirstam vai mēģinām mazināt šo kalpošanas elementu.
Jāņa 15:15.
Bībele nerunā aplinkus, bet visu sauc īstajos vārdos. Visbiežāk sastaptais šādas kalpošanas definējums Jaunajā Derībā ir ļoti tiešs: mēs esam Dieva vergi. Gandrīz politiski nekorekti šķiet turpināt lietot šo neglīto vārdu. Verdzība ir noziegums pret cilvēci. Mēs varam saprast, ka briesmīgie pagātnes notikumi vēl joprojām ir ļoti dzīvi to cilvēku pēcnācēju atmiņās, kuri tika pārdoti kā lopi darbam balto cilvēku plantācijās. Vaina par verdzības uzplaukumu septiņpadsmitajā, astoņpadsmitajā un labu laiku arī deviņpadsmitajā gadsimtā ir jāuzņemas kā amerikāņiem, tā eiropiešiem un pat arī dažiem afrikāņiem. Bijušais Senegālas prezidents Leopolds Sedars Senghors (1906-2001) reiz pauda savus uzskatus, ka afrikāņu vergu pēcnācējiem nebūtu jāizmaksā kaut kāda kompensācija, jo arī daudzi Āfrikas cilšu virsaiši ļoti labprāt pārdeva savus tautiešus kolonistu vergturiem. Kā holandietis es kaunos par to, ka daži no maniem tautiešiem savā laikā nodrošināja nozīmīgu saikni vergu tirdzniecībā starp Rietumāfriku un Jauno pasauli.
Romiešiem 6:22. (no grieķu val. doulos – paverdzināt (burtiski vai pārnestā nozīmē) dažādos Bībeles tulkojumos izmantotais termins atšķiras: vergs, kalps. Tulk. piez.)
Cilvēciskās verdzības būtība ir izturēšanās pret cilvēku kā pret kāda cita īpašumu. Vergs zaudē savu autonomiju, pilnībā kļūstot padots bieži vien kaprīza un nežēlīga cilvēka gribai. Šodien neviena valsts oficiāli neatzīs, ka tās teritorijā vēl joprojām pastāv verdzība. Tomēr traģiskā realitāte ir tāda, ka pasaulē eksistē vietas, kurās cilvēki tik ļoti lielā mērā atkarīgi no citiem un tik lielā mērā piesaistīti darba devējam vai zemes gabalam, ka patiesībā viņi ir vergi – ja ne vārdos, tad faktiski. Miljoniem cilvēku jaunattīstības valstīs – lielai daļai no viņiem vēl nav pat 12 gadu – strādā rūpnīcās apstākļos, kas īpaši neatšķiras no verdzības. Pirms dažiem gadiem apmeklēju attīstības projektu kādā ciemā Pendžabas provincē Pakistānā, un man stāstīja par ģimeni, kas tik ļoti gribēja ierīkot ateju, ka bija gatavi par 25 dolāriem pārdot savu bērnu, lai varētu segt prasīto samaksu!
