(421) Mīļais brāli P! Vairākas reizes esmu mēģinājusi tev rakstīt, bet tikpat bieži tiku aizkavēta. Iepriekšējās nedaudzās dienās es izjutu sevišķas rūpes par tevi. Pagājušajā jūnijā es tevi redzēju atklāsmē. Manu uzmanību pievērsa pagātnei un rādīja tavu nenoteikto klaiņotāja dzīvi. Tu biji bez Dieva. Dzīve tev bija neprātīga un smaga. Bet es redzēju, ka Dievs žēlastībā daudzas reizes glāba tavu dzīvību, kad likās, ka cilvēcīgie spēki un gudrība to vairs nevar pasargāt. Tagad tu stāvi kā žēlastības brīnumdarbs. Kad tavai dzīvībai draudēja nenovēršamas briesmas, par tevi aizlūdza tavs aizstāvis Kristus: “Tēvs, taupi vēl mazliet viņa dzīvību. Viņš ir bijis neauglīgs koks, kas veltīgi aizņēmis vietu; tomēr nenocērt viņu. Es vēl kādu brīdi pacietīgi gaidīšu, lai redzētu, vai viņš nesāks nest augļus. Es iespaidošu viņa sirdi ar patiesību. Es pārliecināšu viņa prātu par grēku.”
Es redzēju, ka Kungs pavēra tev ceļu, lai tu varētu Viņam paklausīt un kalpot. Tavi soļi tika vadīti uz rietumiem, kur apkārtējā vide bija labvēlīgāka pieaugšanai žēlastībā un kur tev nebūtu tik grūti izveidot Debesīm derīgu raksturu. Tu ienāci mūsu ģimenē un mēs tevi ieslēdzām savās sirdīs. To visu izkārtoja Kungs. Tev nebija pieredzes, kas nepieciešama, lai dzīvotu dzīvi, ko Dievs varētu atzīt par labu. Tu tiki novietots tur, kur nedaudzos mēnešos varēji mantot vairāk gaismas un vairāk pareizu atziņu par tagadējo patiesību, nekā tev būtu bijis iespējams iegūt vairāku gadu laikā paliekot austrumos.
Mūsu līdzjūtīgais Augstais Priesteris pazina tavas vājības un tavas kļūdas un nepieļāva, ka tu nepiedzīvojis cīnītos ar lielo ienaidnieku nelabvēlīgos apstākļos. Ja tu būtu palicis N, tad tu vairs nebūtu patiesībā. (422) Pretestība, ar ko tev jāsastopas, tevī izraisītu cīņas garu un tu ar pārsteidzīgu rīcību apkaunotu patiesību; un tad, tavā kristīgajā gājumā rodoties šķēršļiem, tu būtu kļuvis mazdūšīgs un atteiktos no patiesības. Tev ir daudz, par ko tu vari pateikties. Tavai sirdij vajadzētu izjust dziļu pateicību mīlošajam Pestītājam par Viņa žēlastību pret tevi, kurš tik ilgi esi ļaunprātīgi izmantojis Viņa mīlestību.
Es redzēju, ka tu biji no akmeņlauztuves ņemts grumbuļains akmens, kuram vajadzīga apskaldīšana, veidošana un slīpēšana, pirms tas var ieņemt kādu vietu Debesu celtnē. Kaut kas no šī darba pie tevis jau ir padarīts; tomēr, ak, vēl ir veicams daudz lielāks darbs! Tavs raksturs bija ļoti slikts. Tu biji redzējis dzīves rupjo pusi. Tava dzīve nebija bagāta ar laimi; tomēr tu biji cilvēks, kas stāvēji pats savā gaismā, pats sevi atšķirdams no panākumiem. Savā jaunībā tu piekopi neapmierinātību; tu nevēlējies, ka kāds tevi vadītu; tu izvēlējies iet pats savu ceļu, neņemot vērā citu spriedumus vai padomus. Tu negribēji pakļauties patēva uzraudzībai, jo ilgojies iet pats savu ceļu. Viņš nesaprata, kādi līdzekļi būtu vislabākie tevis audzināšanai, un tu apņēmies necienīt viņa autoritāti. Tiklīdz viņš sāka ar tevi runāt, tu nostājies aizsardzības stāvoklī. Tu biji noskaņots ļoti kaujinieciski; tu biji gatavs cīnīties pret visu un pret visiem, kas šķērsoja tavus plānus. Tu tūlīt atvairīji pat tos priekšlikumus, ar kuriem kāds vēlējās tev palīdzēt tavā darbā, īstenojot tavus plānus. Tu iedomājies, ka tevi nopeļ, ka tevi apvaino, un tevi sāpināja pat to cilvēku izturēšanās, kas bija tavi patiesākie draugi. Tev bija slimīga fantāzija. Tu domāji, ka visi ir nostājušies pret tevi un ka tavs liktenis ir ļoti grūts. Tas bija grūts, bet tu pats to tādu izveidoji.
Tu nepiedienīgi izturējies pret savu patēvu. (423) Viņš nebija pelnījis, lai tu tā izturētos. Viņam bija kļūdas un viņš dažās vietās maldījās; bet, būdams modrs visu to redzēt vainu palielinošā gaismā, tu neredzēji pats savas kļūdas. Dieva tālredzīgā aizgādībā saslima tava sieva. Viņa bija sieviete ar lepnu garu, bet viņa nožēloja savus grēkus, un Dievs pieņēma viņas atgriešanos.
Tavs ceļš tika šķērsots pa labo un kreiso roku, lai aizkavētu tavu iešanu pazušanā. Kungs tavu nemierīgo, nesavaldīgo garu pakļāva sev. Ar sodību, kas bija savienota ar žēlastību, tu tiki vadīts uz grēku nožēlu un atgriešanos. Līdzīgi Jonam tu no attiecīgā brīža pienākuma aizbēgi uz jūru. Dievs šķērsoja tavu ceļu, liecinot par savu aizgādību. Tu nevarēji gūt sekmes vai justies laimīgs, jo nespēji aizbēgt pats no sevis. Savu “es” un grēku tu paņēmi sev līdzi. Tu joprojām biji neapmierināts un nepacietīgs un negribēji pildīt pienākumus, kas atradās tavā ceļā. Tu vēlējies pārmaiņu — kādu lielāku darbu. Tev iepatikās klaiņošana.
Dārgā Glābēja acis sekoja tev, jo citādi tu būtu atstāts savā vieglprātībā un grēkos, lai tavs raksturs kļūtu vēl izklaidīgāks un apstākļi vēl nožēlojamāki. Svešā zemē un slimības stundā tu ļoti asi izjuti savu vientulību un bezcerību. Tu pavadīji garas sāpju un nemiera pilnas naktis un dienas, atrazdamies tālu no mātes un māsām, bez kristieša cerības, kas tevi varētu stiprināt, saņemot vienīgi svešu roku laipnus pakalpojumus.
Tu meklēji laimi, bet to neatradi. Tu neņēmi vērā savas mātes padomu un viņas lūgumus nepārkāpt Dieva pavēles. Reizēm šī Dieva likumu neievērošana pamodināja tevī rūgtas jūtas. Es tomēr nevaru iedziļināties visos sīkumos, jo nejūtos stipra. Uzkavēšos tikai pie vissvarīgākajām lietām, kas man tika rādītas.
Es redzēju, ka tevi gaida darbs, kuru tu nesaproti. Tas ir mirt sev, sist sevi krustā. Tev ir straujš, impulsīvs raksturs, kas tev jāapspiež. (424) Tev ir cēlas rakstura īpašības, kas tev nodrošinātu draugus, ja tavs pārsteidzīgais gars tos neievainotu. Tu stipri pieķeries tiem, kas par tevi interesējas. Kad tu visu pareizi apsver, tad tu esi apzinīgs, bet bieži tu rīkojies impulsīvi, neapstājoties, lai pārdomātu.
Tu izsaki savu spriedumu par cilvēkiem un izskaidro viņu ceļus un izturēšanos, nesaprotot ne viņu stāvokli, ne viņu darbu. Tu aplūko lietas no sava redzes viedokļa un tad esi gatavs apšaubīt vai nosodīt viņu rīcību, jautājumus, objektīvi nepārdomādams no visām pusēm. Tu nepazīsti citu pienākumus, un tev nevajadzētu justies atbildīgam par viņu rīcību, bet darīt savu pienākumu, citus atstājot Kungam. Pacietīgi valdi pār sevi, saglabā mierīgu un klusu garu un esi pateicīgs.
Es redzēju, ka Kungs tev ir devis gaismu un piedzīvojumus, lai tu varētu ieraudzīt pārsteidzības, grēcīgumu un tu varētu valdīt pār savām kaislībām. Ja tu to nedarīsi, tad tu noteikti neiemantosi mūžīgo dzīvību. Tev jāpārvar šī iedomu slimība. Tu esi ārkārtīgi jūtīgs, un, ja tiek izteikts kāds vārds par labu rīcībai, kas ir pretēja tavējai, tu jūties aizskarts. Tu domā, ka tiec nosodīts un ka tev sevi vajag aizstāvēt, glābt savu dzīvību; un, dedzīgi pūloties glābt savu dzīvību, tu to pazaudē. Tev darāmais darbs ir nomirt sev un piekopt lēnprātību. Atbrīvojies no domas, ka pret tevi neizturas pareizi, ka tev dara pāri, ka kāds grib tev uzmākties vai tev kaitēt. Tu neredzi pareizi. Sātans grib, lai tu pieņemtu šos sakropļotos uzskatus.
Mīļais brāli P! Ādams centrā man atkal rādīja tavu gadījumu. Es redzēju, ka tev vēl arvien nav izdevies sevi patiesi savaldīt. Tu esi centies, bet šie centieni ir skāruši tikai ārieni; tie nav aizsnieguši rīcības iemeslus. (425) Tavs pārsteidzīgais raksturs tev bieži licis godīgi un ar sāpēm nožēlot savu rīcību un sevi nosodīt. Šis karstais gars, ja tas netiks apspiests, izaugs par īgnu un kļūdas meklējošu garu; tiešām, zināmā mērā tu tāds jau esi. Tu būsi gatavs apvainoties par visu. Ja uz ietves tevi kāds pagrūdīs, tu sadusmosies un tavas lūpas teiks apsūdzošus vārdus. Ja tev, braucot pa ceļu, neatvēlēs visu ceļa pusi, tu tūdaļ uzbudināsies. Ja tevi lūgs atbrīvot ceļu, lai nāktu citiem pretī, tu saskaitīsies, sūdzēsies un domāsi, ka tevi neciena. Tu visiem atklāsi grēku, kas tevi ir apstājis. Pat tava seja stāstīs, ka tu esi neiecietīgs, un liksies, ka mute vienmēr ir gatava izteikt kādu dusmīgu vārdu. Šajā ieradumā, tāpat kā tabakas lietošanā, vienīgās drošās zāles ir pilnīga atturēšanās. Tevī jānotiek pilnīgai pārmaiņai. Tu bieži saproti, ka tev jābūt uzmanīgākam. Tu apņēmīgi saki: “Es būšu mierīgāks un pacietīgāks,” tomēr ar tādu rīcību tu ļaunumam pieskaries tikai no ārpuses. Tu gribi lauvu sevī savaldīt un to uzmanīt, bet tev jāiet tālāk. Tikai principa spēks var aizdzīt šo postošo ienaidnieku un dot tev mieru un laimi.
Tu atkārtoti esi teicis: “Es nevaru sevi savaldīt.” “Man jārunā!” Tev trūkst lēna un klusa gara. Paša “es” ir ļoti dzīvs un jūtīgs un tu pastāvīgi stāvi sardzē, lai to pasargātu no pazemošanas vai apvainojumiem. Apustulis saka: “Jo jūs esat nomiruši, un jūsu dzīvība ir apslēpta ar Kristu Dievā.”(Kol.3:3) Kas ir nomiruši sev, tie nebūs tik jūtīgi un nevēlēsies stāties pretī visam, kas tos var uzbudināt. Mirušie nespēj just. Ja tu tāds būtu un ja tava dzīvība būtu apslēpta Kristū, tad tūkstoš lietas, kuras tu tagad ievēro un kuras tevi apbēdina, paslīdētu tev garām kā ievērības necienīgas; tad tu būtu satvēris mūžīgo dzīvību un stāvētu pāri šīs dzīves nenozīmīgajām grūtībām. (426)
“Mēle arīdzan ir uguns, pasaule pilna netaisnības.” (Jēk.3:6) “Prātīgs cilvēks ir lēns uz dusmām, un viņa rota ir kaitināšanu aizmirst.”(Sal.pam.29:11) “Lēnprātīgam liela gudrība, bet ātrais ir liels ģeķis.” (Sal.pam.15:1) “Lēnprātīgais ir labāks nekā stiprais; un, kas sevi pašu valda, labāks par to, kad pilsētu ieņem.” (Sal.pam.16:32) “Cilvēks, kas šo to piecieš, ir gudrs, un viņam nāk par godu, ka kādu pārkāpumu viņš var arī nepamanīt.” (Sal.pam.19:11) “Tad nu, mani mīļie brāļi, lai ikviens ir čakls dzirdēt, bet lēns runāt un lēns dusmot. Jo cilvēka dusmība nedara, kad ir taisni Dieva priekšā.” (Jēk.1:19,20) “Kas savu muti valda, tam ir samaņa, un, kam lēns gars, tas ir prāta vīrs.” (Sal.pam.17:27) (Piezīmju Bībele — Marging — “Kam mierīgs gars”.)
