Mīļā māsa M, man pastāvīgi jādomā par tavu gadījumu, un es nevaru atturēties, lai rakstiski neizteiktu savu pārliecību par to, ko esmu redzējusi attiecībā uz tevi. Es esmu pārliecināta, ka tu klīsti pa miglu un tumsu. Tu neredzi lietas pareizā gaismā. Tu aizver acis pret sevi un aizbildinies sekojoši: “Es to vai to nebūtu darījusi, ja citu cilvēku zināma ietekme nebūtu man likusi tā rīkoties.”
Tu pastāvīgi vaino apstākļus, kas nav nekas mazāks par vainas meklēšanu Dieva aizgādībā. Tu pastāvīgi centies atrast kādu cilvēku vai lietu. kas ieņemtu tuksnesī palaižamā āža vietu, kuram tu varētu uzvelt vainu par savām kristietes necienīgajām domām un vārdiem. Tu par saviem trūkumiem nenosodi sevi, bet vainu uzkrauj apstākļiem un gadījumiem, [572] kas likuši tev attīstīt šīs rakstura īpašības, kuras guļ vai ir apslēptas zem ārējā cilvēka, līdz kaut kas tās ietekmē un pamodina dzīvei un darbam. Tad tās parādās visā savā kroplumā un spēkā.
Tu pati sevi piekrāp, domādama, ka šo nepatīkamo rakstura īpašību tev nemaz nav, līdz tu nonāc apstākļos, kur tu rīkojies un runā tādā veidā, ka šīs īpašības atklājas visiem. Tu negribi redzēt un atzīt, ka tā ir tava miesīgā daba, kas vēl nav pārveidota un pakļauta Kristum. Tu sevi vēl neesi situsi krustā.
Reizēm tu pavadi dienas un nedēļas, neparādot šo ļauno garu, kuru es saucu par nepacietību un pavēlniecisku garu, par vēlēšanos valdīt pār savu vīru. Tava patika valdīt un pakļaut visus saviem uzskatiem gandrīz ir pazudinājusi tevi pašu un viņu. Tev patīk izteikt priekšlikumus un pavēlēt citiem. Tu gribi, lai citi redz un saprot, ka tev ir vislielākā gaisma un ka Dievs tevi īpaši vada. Ja viņi tam nepiekrīt, tad tu sāc par tiem domāt ļaunu, kļūsti greizsirdīga un satraukta; tu jūties neapmierināta un ļoti nelaimīga.
Nekas tik ļoti neatmodina tavas ļaunās rakstura īpašības kā tavas gudrības un tava autoritatīvā sprieduma apšaubīšana — apstrīdēšana. Tad tavs spēcīgais, valdonīgais raksturs, kas it kā snauda, pamostas viss enerģiskākai darbībai. Tad pār tevi valda tavs “es”, un saprātīgs, mierīgs spriedums tevi ietekmē tikpat maz kā psihiski slimu cilvēku. Paša es tad ar visiem spēkiem cīnās par virskundzību, un tevis savaldīšanai ir vajadzīgs visstiprākais prāts. Tavai neprāta lēkmei paejot, tu spēj paciest tavas rīcības apšaubīšanu. Tomēr tūlīt tu esi gatava attaisnot sevi, aizbildinoties ar savu lielo jūtīgumu, ar to, ka visu dziļi ņem pie sirds un ka tev daudz jācieš. Es redzēju, [573] ka viss tas Dieva acīs tevi tomēr neatvaino. Tu nepareizi lepnumu uzskati par smalkjūtību. Noteicējs tevī ir tavs “es”. Kad paša “es” tiks sists krustā, tad šis pārspīlētais jūtīgums jeb lepnums mirs; kamēr tas nav noticis, tu neesi kristiete. Būt kristietim, nozīmē būt Kristum līdzīgam, pazemīgam, lēnprātīgam, mierīgam; tāds cilvēks pretimrunāšanu panesīs nesadusmojoties un nekļūstot neprātīgs. Ja krāpjošais apsegs, kas tevi ietin, varētu tikt norauts, un tu ieraudzītu sevi tā, kā tevi redz Dievs, tad tu vairs ilgāk necenstos sevi attaisnot, bet pilnīgi salauzta kristu uz Jēzu, kas vienīgais var atņemt tava rakstura trūkumus un tad tevi dziedināt.
