Dievs Israēlam pavēlēja noteiktos laikos sapulcēties Viņa priekšā vietā, ko Viņš izraudzīs, un ievērot īpašas dienas, kurās nedrīkstēja darīt nekādus parastos, atlikšanai pakļaujamos darbus, bet visu laiku veltīt svētību aplūkošanai, kuras Dievs tiem bija dāvājis. Šajos īpašajos laikos viņiem vajadzēja pienest dāvanas, labprātības un pateicības upurus Kungam, atbilstoši svētībām, kādas Viņš tiem bija dāvājis. Kalps un kalpone, svešinieks, bāriņš un atraitne bija pamācīti, ka Dievs Savā brīnišķajā spēkā tos bija izglābis no verdziskas kalpošanas līksmībai brīvībā. Viņiem bija pavēlēts nerādīties tukšām rokām Kunga priekšā. Tiem vajadzēja atnest dāvanas, kas apliecinātu, ka tie pateicas Dievam, kas viņus pastāvīgi ir apveltījis ar žēlastību un svētībām. Šie ziedojumi ļoti atšķīrās viens no otra, rādot cik augstu devēji vērtēja viņiem piešķirtās priekšrocības. Tā visiem redzamā veidā atklājās ļaužu raksturs. Kas augstu vērtēja Dieva dāvātās svētības, atnesa ziedojumus atbilstoši savam svētību novērtējumam. [574] Kam savtība un elku kalpošanai līdzīgā mīlestība uz saņemto labumu bija notrulinājusi un paralizējusi morālos spēkus un kas šī iemesla dēļ nebija iedegušies mīlestībā pret savu devīgo Labdari, tie atnesa niecīgus ziedojumus. Tā kļuva redzams, kas ir viņu sirdīs. Bez šīm īpašajām, līksmajām reliģisko svētku dienām Jūdu tautai bija ik gadus pavēlēts atcerēties lielo saudzēšanas gadījumu. Kungs Savā derībā bija ar viņiem bija apsolījis svētīt visu viņu dzīvā īpašuma pieaugumu un visu viņu roku darbu, ja tie uzticīgi izpildīs Viņa prasības.
Šajās pēdējās dienās Dievs no Saviem ļaudīm neprasa mazākus upurus un ziedojumus, kā Viņš prasīja no jūdu tautas. Tiem, kurus Viņš ir svētījis ar pārticību, un pat atraitnēm un bāreņiem, nevajadzētu uz Viņa svētībām raudzīties nevērīgi. Sevišķi tiem, kurus Viņš ir apveltījis ar labklājību, vajadzētu atdot Dievam to, kas Viņam pieder. Tiem Viņa priekšā vajadzētu nākt ar pašuzupurīgu garu un pienest ziedojumus saskaņā ar svētībām, kādas Dievs tiem ir piešķīris. Tomēr daudzi, kurus Dievs ir svētījis ar labklājību, parāda Viņam zemisku nepateicību. Ja tos pavada Dieva svētības un Dievs vairo viņu mantu, tad šīs dāvanas viņi padara par saitēm, kas viņu mīlestību piesaista īpašumiem; viņi pieļauj, ka laicīgam darbam un veikala lietām pieder viņu jūtas un visa viņu būtne, bet dievbijība un reliģiskas priekšrocības tiek pamestas novārtā. Viņi pat vienu reizi gadā nevar atļauties atstāt savus veikalnieciskos pienākumus, lai nāktu Dieva priekšā. Dieva svētības tie pārvērš lāstā. Viņi kalpo savām laicīgajām interesēm, neievērodami Dieva prasības.
Cilvēki, kam pieder tūkstoši, gadu no gada paliek mājās, ierakušies savās laicīgajās rūpēs un interesēs, un domā, ka nevar atļauties nelielu upuri, kas saistās ar ikgadējo Dievu pagodinošo sapulču apmeklēšanu. [575] Dievs ir svētījis viņu kurvi un klēti un pa labi un kreisi apņēmis viņus ar saviem labumiem, tomēr tie atrauj mazos upurus, kurus Viņš no tiem prasa. Tiem patīk kalpot pašiem sev. Viņu dvēsele kļūst līdzīga debesu rasas un lietus neveldzētam dārzam. Kungs tiem ir dāvājis Savas žēlastības dārgās svētības. Viņš tos ir atbrīvojis no vergošanas grēkam un no maldu važām un viņu aptumšotai saprašanai atklājis tagadējās patiesības krāšņo gaismu. Un vai šiem Kunga žēlastības un mīlestības pierādījumiem nevajadzētu viņos radīt pateicības atbalsi? Vai tie, kas sakās ticam visu lietu drīzajam galam, paliks akli pret savām garīgajām interesēm un dzīvos tikai šai pasaulei un šai dzīvei? Vai viņi cer, ka viņu mūžīgās intereses pašas par sevi rūpēsies un gādās? Garīgs spēks netiek iegūts bez piepūles no viņu puses.
Daudzi, kas sakās gaidām mūsu Kunga atspīdēšanu, nobažījušies un grūtību nomākti dzenas pēc laicīgiem ieguvumiem. Viņi ir akli pret savām mūžīgajām interesēm. Viņi tiecas pēc tā, no kā nevar paēst. Viņi izdod naudu par to, kas nav maize. Viņi cenšas apmierināt sevi ar bagātībām, kuras tie krāj uz šīs iznīcībai nolemtās zemes. Bet sagatavošanās darbu mūžībai, kam vajadzētu būt pirmajam un vienīgajam patiesajam dzīves uzdevumam, tie atstāj novārtā.
Lai visi, kam vien tas iespējams, apmeklē šīs ikgadējās sanāksmes. Tiem vajadzētu saprast, ka Dievs to no viņiem prasa. Ja viņi neizmantos priekšrocības, kuras Dievs tiem sagādājis, lai tie kļūtu stipri Viņā un Viņa žēlastības spēkā, tad tie kļūs vājāki, arvien vājāki, un arvien mazāk un mazāk vēlēsies visu veltīt Dievam. Nāciet, brāļi un māsas, uz šīm svētajām lielo sanāksmju sapulcēm, lai atrastu Jēzu. Viņš ieradīsies uz šiem svētkiem. Viņš būs tur, lai padarītu priekš jums to, kas jums ir visvairāk vajadzīgs. Savas fermas jums nevajadzētu vērtēt augstāk par dvēseles mūžīgajām interesēm. Ar visām jums piederošajām bagātībām, lai arī tās būtu nezin cik vērtīgas, nepietiks, lai nopirktu mieru un cerību, kas būtu bezgalīgs ieguvums, [576] ja par to būtu jāatdod pat viss, kas jums ir, un arī visa jūsu dzīves laika pūles un ciešanas. Stipra un skaidra mūžīgo lietu izpratne un sirds, kas gatava un labprātīga pakļauties Kristum, ir svētība, kas daudz vērtīgāka par visu šīs pasaules godu, bagātībām un priekiem.
Šīs telts sanāksmes ir ļoti svarīgas. Tās kaut ko maksā. Dieva kalpi atdod visus savas dzīvības spēkus, lai palīdzētu ļaudīm, bet daudzi izturas tā, it kā palīdzība viņiem nemaz nebūtu vajadzīga. Baidoties pazaudēt kaut mazliet no laicīgās peļņas, daži šīm dārgajām priekšrocībām ļauj nākt un iet, it kā tās būtu pavisam mazsvarīgas. Lai visi, kas sakās ticam patiesībai, cienī ikkatru priekštiesību, ko Dievs tiem piedāvā skaidrākas izpratnes iegūšanai par Viņa patiesību, Viņa prasībām un nepieciešamo sagatavošanos uz Viņa atnākšanu. Tas, ko Dievs prasa, ir mierīga, priecīga un paklausīga uzticēšanās Viņam.
Jums nevajadzētu sevi nogurdināt, raizējoties par saviem laicīgajiem uztraukumiem un rūpēm. Strādājot dotajai dienai, uzticīgi pildot uzdevumus, kādus Dieva aizgādība jums ir nozīmējusi, un tālāk par jums parūpēsies Viņš. Jēzus padziļinās un paplašinās jums piešķirtās svētības. Ja jūs beidzot vēlaties izglābties, tad jums ir jāpūlas. Nāciet uz šīm sanāksmēm un sagatavojaties strādāt. Atstājiet mājas rūpes un nāciet meklēt Jēzu, un jūs Viņu atradīsiet. Nāciet ar saviem ziedojumiem, kā Dievs jūs ir svētījis. Ar labprātīgiem ziedojumiem parādiet savu pateicību Radītājam, visu jūsu labo dāvanu Devējam. Lai neviens, kas spējīgs dot, nenāk tukšām rokām. “Nesiet pilnu desmito mantu namā, ka barība ir Manā namā un pārbaudiet Mani, saka Kungs Cebaots: vai Es jums neatvēršu Debesu logus un jums nedošu svētību papilnam?”(Mal.3:10)
