Nesen es saņēmu vēstuli no kāda brāļa, kuru es ļoti cienu, un šajā vēstulē viņš jautā, kā jāvada sapulces. Viņš jautā, vai tajās vajadzētu pēc kārtas lūgt daudziem un tad uz īsu brīdi pārtraukt, lai pēc tam atkal lūgtu vairāki citi.
No gaismas, kas man dota šajā lietā, man ir skaidrs, ka Dievs no mums neprasa, lai sanākot kopā ar mērķi Viņu pagodināt, mēs šos brīžus padarītu garlaicīgus un nogurdinošus, paliekot ilgāku laiku uz ceļiem un klausoties dažādās garās lūgšanās. Kam vājāka veselība, tie šādu slodzi nevar izturēt, nezaudējot spēkus un neizjūtot lielu nogurumu. Tik ilga palikšana uz ceļiem nogurdina miesu; un vēl sliktāk ir tas, ka nepārtrauktās lūgšanās nogurst arī prāts, tā kā netiek izjusts nekāds garīgs atspirdzinājums, un tāpēc labāk šiem cilvēkiem būtu bijis, ja sapulce vispār nebūtu noturēta. Viņi ir noguruši garīgi un miesīgi, un nav ieguvuši nekādu garīgu spēku. Sanāksmju un lūgšanu sapulces nevajadzētu padarīt garlaicīgas un nogurdinošas. Ja iespējams, visiem vajadzētu ierasties precīzi noteiktā laikā; ja kādi kavējas un atnāk pusstundu vai tikai piecpadsmit minūtes pēc noteiktā laika, tad uz viņiem nevajadzētu gaidīt. Ja klāt ir tikai divi, arī tad viņi var paļauties uz doto apsolījumu. Ja iespējams, sapulci jāatklāj noteiktā laikā, [578] neskatoties uz to vai klāt ir daudz vai maz cilvēku. Formalitātes un auksts stīvums jānoliek pie malas, un visiem jābūt gataviem pildīt savu pienākumu. Parastos gadījumos lūgšanām nevajadzētu veltīt vairāk laika kā desmit minūtes. Kad ķermeņa stāvoklis izmainīts un dziedāšana vai pamudinājumi ir izkliedējuši vienmuļību, tad, ja vēl kādi izjūt vajadzību lūgt, tad lai viņi to dara.
Visiem jāsaprot, ka viņu kristīgais pienākums ir lūgt īsi. Sakiet Kungam tieši to, ko jūs vēlaties, neceļojot apkārt visai pasaulei. Lūdzot vienatnē, katram ir dota priekštiesība lūgt tik ilgi, cik vien tas vēlas, un izteikt visu pēc savas patikas. Tad var lūgt par visiem radiem un draugiem. Personīgā istabiņa ir tā vieta, kur var izteikt visas savas īpašās grūtības, bēdas un kārdināšanas. Kopējās, Dievu pagodinošās sapulces nav tā vieta, kur būtu jāatklāj sirds noslēpumi.
Kāds ir sapulcēšanās mērķis? Vai tas ir Dieva iepazīstināšana un pamācīšana, izsakot lūgšanā visu, kas mums zināms? Mēs sanākam kopā, lai viens otru pamācītu, apmainoties domām un uzskatiem, lai smeltu spēku, gaismu un drosmi savstarpēji iepazīstoties ar citu cerībām un ilgām; un mūsu sirsnīgajās, dziļi izjustajās un ticībā pienestajās lūgšanās mēs saņemam atspirgšanu un jaunu enerģiju no mūsu Spēka Avota. Šīm sapulcēm vajadzētu būt visjaukākajiem brīžiem, un tās vajadzētu padarīt interesantas visiem, kam patīk reliģiskas lietas.
Es baidos, ka daži cilvēki savas grūtības neizsaka Dievam vienatnē, bet tās pietaupa lūgšanas sapulcēm un tur tad lūdz priekš vairākām dienām. Tos varētu nosaukt par sanāksmju un lūgšanas sapulču slepkavām. Viņi neizplata gaismu, viņi nevienu nepamāca. Viņu aukstās un nedzīvās lūgšanas un garās, atkrituša cilvēka liecības met ēnu. Visi ir priecīgi, kad tie ir beiguši, un gandrīz vairs nav iespējams atbrīvoties no sastinguma un tumsas, [579] ko viņu garās lūgšanas ienesušas sapulcē. Ņemot vērā man doto gaismu, mūsu sapulcēm vajadzētu būt garīgām, sabiedriskām un ne pārāk garām. Atturība, lepnums iedomība un bailes no cilvēkiem jāatstāj mājās. Uz šīm sapulcēm nevajadzētu ņemt līdzi arī mazas nesaskaņas un aizspriedumus. Sapulcējoties, lai ar savu lukturu sanešanu kopā gūtu atspirgšanu un jaunus spēkus, brāļu un māsu sirdīs kā vienotā ģimenē vajadzētu valdīt vienkāršībai, lēnprātībai, uzticībai un mīlestībai.
Debesu Skolotājs saka: “Jūs esat pasaules gaisma.” (Mat.5:14) Ne visiem ir vienādi piedzīvojumi reliģiskajā dzīvē. Tāpēc ļaudis ar atšķirīgiem piedzīvojumiem iet kopā un vienkārši un pazemīgi stāsta savus piedzīvojumus. Visiem, kas neatlaidīgi iet pa augšup vedošo kristieša ceļu, vajadzētu būt un arī būs piedzīvojumi, kas ir saistoši, jauni un interesanti. Dzīvi piedzīvojumi rodas ikdienas pārbaudījumos, cīņās un kārdināšanās, pūlēs un uzvarās, un caur Jēzu mēs iegūstam lielu mieru un prieku. Šādu piedzīvojumu vienkārša atstāstīšana sniedz gaismu, spēku un zināšanas, kas palīdz citiem iet uz priekšu dievbijības dzīvē. Dievu pagodinošām sapulcēm vajadzētu būt interesantām un arī pamācošām priekš tiem, kas ar patiku kavējas pie dievišķām un pie Debesu lietām.
Jēzus, Debesu Skolotājs, neatrāvās no cilvēku bērniem, bet, lai darītu tiem labu, Viņš atstāja Debesis un nāca uz zemi, kur Viņa dzīves skaidrība un svētums varēja spīdēt uz visu cilvēku tekas, apgaismojot ceļu uz Debesīm. Pasaules Glābējs centās Savas pamācības izteikt vienkārši un skaidri, lai visi varētu saprast. Viņš Savām uzrunām parasti izvēlējās kādu vietu laukā. Nekādas sienas nevarēja uzņemt tos ļaužu pulkus, kas sekoja Viņam; tomēr Viņam bija arī savi īpaši iemesli, kāpēc Savu pamācošo norādījumu došanai Viņš izraudzījās birztalas un jūras krastus. Tur Viņš varēja labi pārskatīt dabas ainavas un izlietot vienkāršiem cilvēkiem labi pazīstamos skatus un priekšmetus, lai paskaidrotu svarīgās patiesības, ar kurām Viņš tos iepazīstināja. [580] Savas mācības Viņš savienoja ar dabā redzamajiem Dieva darbiem. Putni, kas bezrūpīgi dziedāja savas dziesmas, ieleju puķes, kas rotājās savā skaistumā, ūdensroze, kas skaidra mirdzēja ezera ūdeņos, augstie koki, apstrādātie lauki, vējā līgojošā labība, neauglīgā zeme, augļus nenesošie koki, mūžīgie kalni, čalojošie strauti, saulriets, kas dažādās nokrāsās zeltoja debesīs — to visu Viņš izlietoja, lai klausītāju prātā iespiestu dievišķās patiesības. Dieva roku darbus debesīs un virs zemes Viņš savienoja ar dzīvības Vārdiem, ko vēlējās iespiest klausītāju prātā, lai tie, raugoties uz Dieva brīnišķajiem darbiem dabā, pilnībā varētu atcerēties Viņa mācības.
Visādā veidā Kristus centās Savas mācības darīt interesantas. Viņš zināja, ka noguris un izsalcis pūlis nespēj gūt garīgu labumu un tāpēc neaizmirsa arī viņu miesīgās intereses. Kādā gadījumā viņš izdarīja brīnumu, lai paēdinātu piecus tūkstošus cilvēku, kas bija sanākuši klausīties dzīvības vārdus, kas plūda no Viņa lūpām. Pasniedzot ļaudīm dārgo patiesību, Viņš ņēma vērā savu apkārtni. Ainava bija tāda, kas saistīja acis un skaistuma mīlētājos izraisīja apbrīnu un sajūsmu. Vēršot uzmanību uz Dieva radības darbiem, Viņš varēja cildināt Dieva gudrību un spēja tiem piesaistīt savas svētās mācības, caur dabu vadot cilvēku domas pie Dieva.
Tā dabas ainavas, koki, putni, ielejas, puķes, pakalni, ezeri un skaistās debesis viņu prātā tika saistītas ar svētām patiesībām, kas no jauna atausīs atmiņā, kad tie, pēc Kristus pacelšanās debesīs, uzlūkos to, uz ko Kristus bija norādījis.
Mācot ļaudis, Jēzus laiku neveltīja lūgšanām. Viņš neuzspieda tiem garlaicīgas ceremonijas un lūgšanas, kā darīja farizeji. Mācekļiem Viņš stāstīja, kā jālūdz Dievs: “Un kad tu Dievu lūdz, tad neturies kā liekuļi, jo tiem patīk stāvēt un Dievu lūgt baznīcās un ielu stūros, [581] lai no ļaudīm top redzēti. Patiesi, Es jums saku, tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī un, savas durvis aizslēdzis, pielūdz savu Tēvu slepenībā, un tavs Tēvs, Kas redz slepenībā, Tas tev to atmaksās gaismā. Bet, Dievu lūdzot, nepļāpājiet kā pagāni; jo tie domā, ka tie savas pļāpāšanas dēļ tiek paklausīti. Tad nu nepalieciet tiem līdzīgi; jo jūsu Tēvs gan zina, kā jums vajag, pirms jūs viņu lūdzat, tāpēc jums būs tā lūgt….” (Mat.6:5-8)
Kristus mācekļiem paskaidroja, ka lūgšanām jābūt īsām, kas izsaka tieši to, kas viņiem vajadzīgs, un ne vairāk. Viņš nosaka lūgšanas garumu un galveno saturu, tas ir, viņu ilgas pēc laicīgām un garīgām svētībām un pateicību par tām. Cik aptveroša ir šī parauglūgšana! Tā skar visu cilvēku patiesās vajadzības. Jebkurai parastai lūgšanai pietiek ar vienu vai divām minūtēm. Var būt gadījumi, kad lūgšanas vārdus īpašā kārtā liek runāt Dieva Gars, kad lūgšanu pienes Garā. Bēdu nomāktā dvēsele izmisumā cīnās un sāpēs sauc pēc Dieva. Cilvēka gars cīnās līdzīgi Jēkabam un negrib atlaisties bez īpašas Dieva spēka atklāšanās. Tieši to vēlas Dievs.
Daudzi tomēr pienes lūgšanas sausā, pamācošā veidā. Tie lūgšanu adresē cilvēkiem, bet ne Dievam. Ja viņi lūgtu Dievu un tiešām izprastu, ko tie dara, tad tie izbītos par savu pārdrošību, jo lūgšanas veidā viņi Kungam pienes uzrunu, it kā Visuma Radītājam būtu vajadzīga īpaša informācija par vispārējiem jautājumiem attiecībā uz lietām, kas notiek pasaulē. Visas šādas lūgšanas ir kā skanīgs varš un zvanošs zvārgulis. Debesīs tām nav nekādas vērtības. [582] Tās nogurdina Dieva eņģeļus tāpat kā mirstīgos, kuri spiesti šīs lūgšanas klausīties.
Jēzus bieži bija atrodams lūgšanā. Lai izteiktu Tēvam Savu lūgumu, Viņš uzmeklēja klusu birztalu vai kalnu. Norimstot dienas gaitām un rūpēm, kad nogurušie ļaudis meklēja atpūtu, Jēzus laiku veltīja lūgšanām. Mēs negribam atņemt ļaudīm drosmi lūgt; jo pārāk maz tiek lūgts un pārāk maz tiek domāts par lūgšanu. Un vēl mazāk tiek lūgts Gara vadībā un pareizā izpratnē. Dedzīgas un iedarbīgas lūgšanas vienmēr ir vietā un nekad nenogurdinās. Šādas lūgšanas saista un atspirdzina visus, kas mīl dievbijību.
Lūgšanas vienatnē ir atstātas novārtā, un tāpēc daudzi, kas sapulcējušies pagodināt Dievu, pienes šīs garās, nogurdinošās atkritēju lūgšanas. Savās lūgšanās viņi skar visas nedēļas neizpildītos pienākumus un tos atkārtojot, cer izpirkt savu nolaidību un nomierināt sirdsapziņu, kas tos notiesā un moka. Ar lūgšanu viņi cer sevi padarīt Dievam patīkamus un pieņemamus. Tomēr bieži šādu lūgšanu rezultātā arī citu cilvēku gars noslīd līdz viņu zemajam līmenim, ieslīgstot garīgā tumsā. Ja kristietis pastāvīgi atcerētos Kristus mācības par modrību un lūgšanu, tad savās Dievu pagodinošajās sapulcēs viņi izturētos daudz saprātīgāk.
