Man rādīja brāļa P gadījumu. Viņš kādu laiku stāvēja, pretojoties patiesībai. Viņa grēks nebija, ka viņš nepieņēma to, ko godīgi uzskatīja par maldiem, bet gan tas, ka viņš to, kam pretojās, uzcītīgi nepētīja un neieguva par to zināšanas. Ka Sabatu ievērojošie adventisti kā draudze maldās, to viņš uzskatīja kā kaut ko pašu par sevi saprotamu. Šis viedoklis saskanēja ar viņu izjūtām, un viņš neredzēja nepieciešamību pašam visu izpētīt, čakli un ar dedzīgām lūgšanām meklējot Rakstos. Ja viņš būtu izvēlējies šo ceļu, tad tagad jau būtu aizgājis daudz tālāk uz priekšu par to vietu, kur tas atrodas patlaban. Viņš bija par kūtru, lai pieņemtu pierādījumus, un par nevīžīgu, lai meklētu Rakstos. Ja viņš būtu izvēlējies šo ceļu, tad tagad jau būtu aizgājis daudz tālāk uz priekšu par to vietu, kur tas atrodas patlaban. Viņš bija par kūtru, lai pieņemtu pierādījumus, un par nevīžīgu, lai meklētu Rakstos un redzētu vai viņa spriedums ir pareizs. Pāvils nedomāja, ka ļaudis, kas pretojās viņa mācībām, cik ilgi vien tas viņiem bija iespējams, līdz pārliecinoši pierādījumi tos spieda nostāties par labu patiesībai, kuru viņš mācīja un kuru tas bija saņēmis no Dieva, ir pelnījuši uzslavu.
Pāvils un Sīla ar zināmiem panākumiem darbojās jūdu sinagogā Tesalonikā; bet neticīgie jūdi bija ļoti neapmierināti, cēla troksni un izraisīja pret tiem sacelšanos. Dievam svētījušies apustuļi nakts aizsegā bija spiesti slepeni atstāt Tesalonīku [696] un doties uz Bereju, kur tos uzņēma ar prieku. Uzslavējot berejiešus, viņš saka: “Šie bija godīgāki par Tesalonīkas jūdiem un Vārdu uzņēma ar visu labu prātu, meklēdami ik dienas Rakstos, vai šīs lietas tā ir. Tad nu daudzi no tiem ticēja.” (Ap.d.17:11,12)
Brālis P nav izpratis šī jautājuma ļoti svarīgo nozīmi. Viņš nav izjutis spiedošo vajadzību uzcītīgi pētīt Rakstus, lai neatkarīgi no jebkura cilvēka pats uzzinātu, kas ir patiesība. Viņš pārāks augstu ir vērtējis vecāko P un nav sapratis, ka nepieciešams mācīties no Tā, Kurš ir lēnprātīgs un no sirds pazemīgs. Viņš ir bijis pašpaļāvīgs un nevis mācību pieņemošs cilvēks. Ļaudīm, kuri šinīs pēdējās dienās ir kūtri ticēt, Pestītājs nevar sacīt vairāk uzslavas vārdu kā šaubīgajam Tomam, kurš lielījās, ka viņš neticēs pierādījumiem, kurus mācekļi atstāstīja un kuriem viņi uzticējās, ka Kristus tiešām ir augšāmcēlies un viņiem parādījies. Toms sacīja: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās, un nelieku savu roku Viņa sānos, tad es neticēšu.”(Jāņa 20:25) Kristus deva Tomam viņa prasītos pierādījumus, tomēr Viņš tam norājoši sacīja: “Neesi neticīgs, bet ticīgs.”(Jāņa 20:27) Toms atzina, ka viņš ir pārliecināts. Jēzus uz to sacīja: “Tāpēc, ka tu Mani esi redzējis, Tom, tu tici. Svētīgi, kas neredz un tomēr tic.”(Jāņa 20:29)
Brāļa P nostāja padarījusi viņu par vāju vīru. Viņš ilgāku laiku turpināja apstrīdēt visu, izņemot Sabatu. Tai pašā laikā viņš biedrojās ar baušļu pārkāpējiem, un tā rīcību par pareizu atzina adventisti, kas nikni pretojās ceturtā [697] baušļa Sabatam. Viņš nemaz nespēja tiem palīdzēt, jo pats atradās nenoteiktā stāvoklī. Viņa iespaids gan daudzus vēl vairāk nocietināja neticībā. Ņemot vērā tam sniegto palīdzību, pierādījumus un iedrošinājumus, viņa atraušanos Kungs ir uzskatījis ar nepatiku, un tā ir stiprinājusi to cilvēku rokas, kas, pretojoties patiesībai, cīnījās pret Dievu.
Brālis P tagad varēja būt jau stipri vecs vīrs, ar iespaidu starp Dieva ļaudīm, un Menā, savu darbu dēļ, augstu vērtēts un mīlēts. Tomēr viņš tiecās domāt, ka viņa kūtrā atturēšanās ir sevišķs tikums, bet ne grēks, kas tam jānožēlo. Viņš ir bijis pārāk kūtrs mācīties mācības, kuras Dievs viņam vēlējās pasniegt. Viņš nav bijis spējīgs skolnieks un nav audzis tagadējā patiesībā un attiecīgajos piedzīvojumos, kas to sagatavotu nest tādu atbildību, kādu viņš varētu nest, ja būtu čakli izlietojis visu doto gaismu. Man rādīja laiku, kad brālis P sāka censties savaldīt sevi un savu ēstgribu, tad viņam bija vieglāk būt pacietīgam. Viņš bija viegli uzbudināms, sakaitināms, satraucams un novedams garīgas nomāktības stāvoklī. Viņa ēšana un dzeršana bija ļoti ietekmējusi šāda stāvokļa pastāvēšanu. Zemākās kaislības guva virsroku un valdīja pār dvēseles augstākajiem spēkiem. sātība varēja daudz darīt priekš brāļa P: viņa veselībai ir arī nepieciešams vairāk fizisks darbs un vingrinājumi. Kad viņš sāka sevi savaldīt, viņš sāka arī augt, tomēr, pūloties paklausīt dotajiem norādījumiem, viņš saņēma tādu svētību, kādu būtu saņēmis, ja šai virzienā būtu strādājis jau agrāk.
Kur viņš varēja sakrāt ar Kristu, viņš pārāk ilgi palika atrāvies; viņš pats negribēja iet uz priekšu un stāvēja ceļā citu tālākai iešanai, tādā veidā izkaisot. Viņa iespaids stāvēja ceļā tieši tā darba procesam, kura veikšanai Dievs bija sūtījis savus kalpus. Brāļa P domas par kārtību un organizāciju bija tieši pretējas Dieva paredzētajai kārtībai. Kārtība valda Debesīs un tā jāatdarina tiem, kas ir pestīšanas mantinieki. [698] Jo ciešāk mirstīgās būtnes saskaņojas ar Debesu kārtību un tur pastāvošajiem iekārtojumiem, jo tuvāk tie nāk tam Dievam patīkamajam stāvoklim, kas tos darīs par Debesu valstības pavalstniekiem, tikpat derīgus pārcelšanai no zemes uz Debesīm, kāds bija Enoks pirms savas pārcelšanas.
Brālim P vajadzētu būt modram. Viņu lietu izpratnē trūkst kārtības sajūtas. Viņš nav saskaņojies ar tādiem ierobežojumiem, ar tādām rūpēm un uzticību, kas nepieciešama harmonijas un vienotas rīcības saglabāšanai. Viņa dzīve, viņa audzināšana reliģiskajās lietās agrākajos gados ir ļoti kaitējusi viņa mīļajiem bērniem un īpaši Dieva ļaudīm. Pienākumus, kuras Debesis uzlikušas tēvam un sevišķi sludinātājam, viņš nav izpratis. Cilvēkam, kuram pavisam vāja izpratne par viņam kā tēvam uzlikto atbildību paskubināt savus bērnus būt kārtīgiem, disciplinētiem un paklausīgiem un pašam stingri par to nostāties, nebūs panākumu arī kā sludinātājam un kā ganām pulka ganam. Tie paši trūkumi, kas raksturo viņa rīcību mājās un ģimenē, vēl atklātākā veidā un plašākos apmēros būs redzami Dieva draudzē. Nepareizības un netaisnības paliks nepatīkamo rezultātu dēļ, kas pavada rājienus un nopietnus uzaicinājumus.
Brāļa p ģimenē nepieciešama liela reforma. Dievam nepatīk patlaban tur valdošā nekārtība, viņu iešana pa saviem ceļiem un rīkošanās pēc savas patikas, Šis lietu stāvoklis viņu ģimenē noteikti strādās pretī viņa iespaidam, kur vien ar viņu iepazīsies. Tas arī nogurdinās rokas ļaudīm, kuri grib viņam palīdzēt ģimenes uzturēšanā. Šis trūkums kaitē mūsu lietai. Brālis P nesavalda savus bērnus. Dievam nepatīk viņu palaidnīgais, trokšņainais dzīves veids - viņu neizkoptā uzvedība. Tas viss ir kā sekas vai kā lāsts neaprobežotai brīvībai, uz ko kā uz savu priekšrocību pretendē jau pieminētie adventisti. Brālis un māsa P ir ilgojušies, lai viņu bērni tiktu izglābti; bet es redzēju, ka Dievs viņu atgriešanai nedarīs brīnumdarbu, kamēr tik maz tiks izprasti vecākiem atbilstošie pienākumi. Dievs šiem vecākiem ir atstājis [699] kādu darbu, kas tiem jādara, bet šo pienākumu viņi atgrūž atpakaļ Dievam, lai Dievs to padarītu viņu vietā. Kad brālis un māsa P izpratīs atbildību, kādu viņiem vajadzētu izjust par saviem bērniem, tad viņi apvienos savas pūles kārtības, disciplīnas un veselīgu ierobežojumu nostiprināšanai savā ģimenē.
Brāli P, tu esi bijis pārāk kūtrs šo nastu nešanā, kuras katram tēvam vajadzētu nest savā ģimenē; rezultātā nasta, kas atstāta mātes pleciem, ir bijusi ļoti smaga. tu esi bijis pārāk labprātīgs atrast kādu iemeslu, lai nebūtu jārūpējas un jānes nastas mājās un ārpus tās. Kad Dieva bijībā un svinīgā noskaņojumā, ņemot vērā Dieva tiesas dienu, tu apņēmīgi uzņēmies atbildības nastu, kuru Debesis tev ir nozīmējušas, lai tu to nestu, un kad tu no savas puses būsi darījis visu iespējamo, tad tu garā un ticībā varēsi lūgt, lai Dievs priekš taviem bērniem padara to darbu, kura veikšana ir ārpus cilvēka spēkiem.
Brālis P līdzekļus nav izlietojis saprātīgi. Viņu nav tik daudz ietekmējis gudrs spriedums, kā viņu bērnu balsis un vēlēšanās. Viņš naudu savās rokās nav vērtējis tā, kā to vajadzētu darīt, apdomīgi izdodot līdzekļus visnepieciešamākajām lietām, tieši tiem priekšmetiem, kas tam vajadzīgi, lai justos ērti un būtu vesels. Visai ģimenei šai ziņā nepieciešama labošanās. Ģimenei vajadzīgs daudz lietu ērtībai un iepriecai. Kārtības un sistemātiskas rīcības nevērtēšana ved pretī postam un ļoti neveiksmīgai strādāšanai. Ikkatram ģimenes loceklim vajadzētu saprast, ka uz viņu personīgi gulstas atbildība darīt savu daļu ģimenes prieka, kārtības un sistemātiskuma nostiprināšanai. Nevienam nevajadzētu strādāt pretī otram. visiem kopīgi vajadzētu nodoties labajam citu iedrošināšanas un atbalstīšanas darbam; vajadzētu būt laipniem, iecietīgiem un pacietīgiem. Runāt vajadzētu klusā, mierīgā balsī, [700] izvairoties no nekārtības un ikvienam darot visu iespējamo, lai atvieglotu mātes nastas. Nevajadzētu atļaut notikumiem risināties pašplūsmā, ikvienam sevi aizbildinot par pienākumu nepildīšanu, atstājot citiem to, ko var un ko arī vajadzētu padarīt pašam. Šīs lietas var būt sīkumi; tomēr kopīgi tie izveido lielu nekārtību un izraisa Dieva nepatiku. Tieši nevērīga izturēšanās pret mazajām, niecīgajām lietām ir tā, kas saindē dzīves laimi. Uzticīga sīko uzdevumu veikšana veido laimi, kuru varam izjust šajā dzīvē. Kas ir uzticīgs mazās lietās, tas arī lielās ir uzticīgs. Kas ir neuzticīgs vai netaisns mazās lietās, tāds tas arī būs lielākās lietās. Katram ģimenes loceklim vajadzētu izprast tieši to darba daļu, ko no viņa sagaida, lai viņš to padarītu savienībā ar citiem. Visiem, sākot no sešu gadu veca bērna un tālāk, vajadzētu saprast, ka no viņa tiek prasīts nest savu daļu dzīves nastu.
