Jaunais veselības akcentējums tiešām bija “veselības revolūcija”, taču tas tika paredzēts ne tikai pašu labumam vien. Jauno atziņu vērtība bija tā, ka cilvēki kļūst veseli ne tikai tāpēc, lai paši justos labi, bet lai varētu palīdzēt atgūt veselību arī citiem.1 Tam ir tiešs sakars ar draudzes misiju pasludināt Evaņģēliju “visās pilsētās, visos ciemos”, darīt to zināmu pasaulei.
Veselības reforma ir “ārstniecības misijas darba” pamats.
Ārstniecības misijas darbs Septītās dienas adventistu kustībā tagad ir ļoti daudzveidīgs — sākot ar vienkāršo kristieti, kurš līdzjūtībā palīdz kaimiņam, cerēdams atvieglot viņa slimību un aicināt pie Kristus, un beidzot ar akreditētām medicīnas koledžām, kas sagatavo dažādu specialitāšu ārstus.
Vienkāršākajā ārstniecības misijas sfērā misis Vaita darbojās sava mūža lielāko daļu, pastāvīgi uzņemdama mājās slimus cilvēkus un apkopdama viņus, līdz tie izveseļojās, un bieži apciemodama kaimiņus, lai bērniem mājās izdarītu ārstnieciskas procedūras vai pieaugušajiem, kam bija neapmierinošs uzturs, atnestu kādu garšīgu ēdienu.2
1902. gadā viņa rakstīja: “Mēs esam nonākuši laikā, kad katram draudzes loceklim vajadzētu ķerties pie ārstniecības misijas darba.” 3 Vairākos rakstos un liecībās viņa paskaidroja, ka to varētu darīt, gan lūdzot kopā ar slimniekiem, gan mācot cilvēkiem pēc veselības likumu principiem gatavot ēst, ģērbties, mājās veikt ārstnieciskas procedūras. 1901. gada Ģenerālkonferencē viņa aicināja “nekad, nekad” neatdalīt ārstniecības misijas darbu no evaņģēliskā misijas darba.4
Ar vienu vārdu sakot, medicīniskais misijas darbs ir Evaņģēlijs darbos. Tas nozīmē darīt labu citiem, izrādot Dieva mīlestību. Tā ir apzināta labdarība, kas ne tikai palīdz cilvēkiem nelaimes, slimības vai ārkārtējas nabadzības gadījumā, bet arī pastāvīgi dod iespēju dzīvot labāku dzīvi. Galamērķis ir izdarīt visvērtīgāko darbu šo cilvēku labā — atvest viņus pie Kristus.
Lai arī cik svarīgas ārstniecības misijas darbā būtu sanatorijas, slimnīcas un medicīnas koledžas, tās tomēr nav šīs jomas svarīgākās kalpošanas formas. “Ne jau daudzās iestādes, lielās ēkas un ārišķību Dievs vēlas, bet gan Viņam dārgo cilvēku saskaņotu rīcību. Katram cilvēkam jāpaliek savā vietā un atbilstoši savām iespējām jādomā, jārunā un jārīkojas saskaņā ar Dieva Garu.” 5
Jaunās gaismas vērtība, starp citu, pierādījās jau pašas Elenas Vaitas dzīvē. Piemēram, pāris gadus pirms viņas nāves cienījamā astoņdesmit septiņu gadu vecumā (kas nemaz nav tik slikti, ja jau septiņpadsmit gadu vecumā cerības bija vairs tikai trim mēnešiem) rakstnieks un vēsturnieks Arturs V. Spaldings, apmeklēdams “Elmsheivenu”, viņas mājas Kalifornijā, sarunas beigās piedāvāja palīdzību uzkāpt pa kāpnēm.
“Ai, nē, paldies,” viņa gaiši atteica. “Es vēl pati ļoti labi varu uzkāpt. Eh, es jūtos žirgta kā meitenes gados!”
Te misis Vaita sevi pieķēra. “Kā meitenes gados?” viņa iesaucās. “Man tagad būtu jāsaka citādi! Kad es biju meitene, biju slima un vāja, mans organisms bija nožēlojamā stāvoklī. Bet nu tas Kungs mani ir darījis veselu un stipru, un es esmu veselāka, daudz veselāka nekā meitenes gados.” 6
Laulības pirmajā laikā viņi abi ar Džeimsu slimoja ļoti daudz, jo pārāk smagi strādāja, pārāk maz gulēja, un uzturs bija pārāk nabadzīgs. Tā viņi rīkojās tāpēc, ka apzinājās darba apjomu, bet “izkaisītais pulciņš palīdzēja maz”. (Ar laiku viņi saprata, ka Dievs neprasa šādus pārspīlētus upurus7) Turklāt, Elenai no slimībām īpaši bija jācieš arī tādēļ, ka viņa bija Dieva vēstnese un līdz ar to arī sātana uzbrukumu mērķis. Sevišķi skaidrs tas viņai kļuva “lielās cīņas” atklāsmē 1858. gadā.8
Jaunībā Elena bieži tika dziedināta momentāni. Vēlāk viņai bija jāturas ticībā arī tad, kad Dievs izlēma nedarīt brīnumu. Vienas no jaukākajām rindiņām grāmatā “The Desire of Ages” (“Laikmetu ilgas”) tika uzrakstītas, kad viņa “ticībā cieta”, Austrālijā slimodama ar reimatisko artrītu.
1863. gada 5. jūnija veselības reforma bez radikālām pārmaiņām dzīvesveidā nebūtu nesusi uzlabojumus Elenas Vaitas veselībā. Pirms tam viņa bija liela gaļas ēdāja un nevarēja ciest rupjmaizes garšu.
Tomēr māsa Vaita ļoti vēlējās veselu organismu, lai labāk varētu kalpot Dievam, tāpēc nolēma paklausīt.
Viņa pagatavoja veģetāru maltīti un izcepa paplāti rupjas kviešu maizes. Taču viss izskatījās tik pretīgs...
Tad, kā Elena Vaita pati stāsta, viņa esot salikusi rokas klēpī un teikusi: “Vēder, tev būs jāgaida, kamēr būsi ar mieru ēst maizi. Es vai nu ēdīšu vienkāršus ēdienus, vai neēdīšu nemaz.” 9 Pēc otrās vai trešās izlaistās ēdienreizes viņa beidzot varēja ēst. Kopš tā laika viņa kļuva par veģetārieti uz visu mūžu, izņemot dažas reizes, it īpaši ceļojumos, līdz 1894. gadam. Pēc 1894. gada sava mūža atlikušajā divdesmit vienā gadā viņa neēda vairs gaļu vispār — pat garāko celojumu laikā ne, jo no saņemtās gaismas bija pārliecinājusies, ka to darīt nav saprātīgi.10
1865. gadā sludinātāju Džeimsu Vaitu ievēlēja par Ģenerālkonferences prezidentu. Pilsoņu karš tuvojās beigām, un arī Vaita apbrīnojamais enerģijas krājums sāka izsīkt. Trieka viņu pat daļēji paralizēja.
Tobrīd slimi bija arī sludinātāji Lafboro un Ūrija Smits, un kopā ar Vaitiem visi devās skumjā ceļā uz “mājām pakalnā” — tā bija kāda ārstniecības iestāde, kur strādāja Džeimss Džeksons un kura tiešām arī bija uzcelta pakalnā Densvilā, Ņujorkas štatā. Tagad Vaiti jau zināja pietiekami daudz, lai nebūtu atkarīgi no kura katra ārsta, un Dr. Džeksons piedāvāja vienas no labākajām saules un ūdens procedūrām, kādas vien valstī bija pieejamas.
Ūrija Smits atveseļojās ātri, arī Lafboro drīz bija tik vesels, ka varēja atgriezties darbā. Turpretī Džeimsa Vaita jau tā nopietnais stāvoklis bija tikai pasliktinājies. Tad Elena Vaita arvien vairāk sāka raizēties par dažām Dr. Džeksona ārstniecības metodēm.
Viņš saviem pacientiem lika atpūsties, dejojot un spēlējot kārtis, ieteica nemaz nedomāt par ticību un nedarīt nekādu darbu. Tāds ticīgs un aktīvs augstu principu cilvēks, kāds bija sludinātājs Vaits, to izjuta kā īstu vardarbību. Decembra puteņiem plosoties, Vaiti aizbrauca, cerēdami, ka Džeimss ātrāk atveseļosies pie draugiem Ročesterā.
Pēc divām Džeimsam Vaitam veltītām lūgšanu nedēļām Ročesteras ticīgie Ziemsvētku dienu, 1865. gada 25. decembri, pavadīja gavējot un lūdzot par viņa veselību. Dievs atbildēja, pasniegdams viņiem (un līdz ar to arī pasaulei) īpašu Ziemsvētku dāvanu.
Tajā dienā Elena Vaita atklāsmē redzēja, ka ideja par “pilnīgu atpūtu bez ticības” ir aplama un ka adventistiem pašiem jāizveido sava ārstniecības iestāde ar ūdens terapiju un veģetāru uzturu, kurā līdzsvarots un dievbijīgā garā organizēts ārstēšanās kurss būtu pieejams ne tikai adventistiem, bet pilnīgi visiem, un kur ārstēšana notiktu kā ar medicīnisku līdzekļu palīdzību, tā arī mācot cilvēkiem, “kā rūpēties par sevi un izsargāties no saslimšanas”.11
Šīs “ārstniecības iestāžu” atklāsmes divi tūlītēji rezultāti bija: pašu Vaitu ģimenē realizēts inspirētais pierādījums tam, ko sieviete var panākt, kopjot slimu vīru;12 1866. gadā tika nodibināts Rietumu Veselības Reformas institūts, kas tika atvērts kādā pārbūvētā vecā Betlkrīkas ēkā.
Rietumu Veselības Reformas institūta uzcelšanā visvairāk darba ieguldīja un veselības reformas attīstībā visā pasaulē vairākus gadus daudz darīja neliela auguma (163 cm) vīrs, apsviedīgs ārsts Džons Hārvijs Kelogs. Viņš tiešām ir pelnījis, ka veltījam kādu brīdi sava laika.13
Džons Hārvijs Kelogs dzimis sešpadsmit bērnu ģimenē 1852. gadā, kad viņa tēvs Dž. P. Kelogs kļuva adventists. 1855. gadā misters Kelogs ziedoja ceturto daļu no naudas, kas bija vajadzīga, lai uzceltu nelielo darbnīcu “Review and Herald” rokas iespiedmašīnai, bet 1856. gadā ar ģimeni pārcēlās uz Betlkrīku, kur atvēra slotu veikalu.
Desmit gadu vecumā Džons Hārvijs strādāja tēva veikalā, bet 1866. gadā četrpadsmit gadu vecumā bija korektors Septītās dienas adventistu izdevniecībā. Šis bija gads, kad atklāja Rietumu Veselības Reformas institūtu, kuram Dž. P. Kelogs ziedoja vislielāko individuālo dotāciju — 500 dolāru. Ne tēvs, ne dēls neparedzēja, cik liela loma Džonam būs šīs iestādes attīstībā. Viņa aicinājums bija kļūt par skolotāju.
Jā, Džons tiešām vienu gadu nostrādāja skolā, taču viņa nākotne bija cita. 1872. gadā viņš uzsāka medicīnas studijas Dr. Trola Higiēnas un terapijas koledžā Ņūdžersijā, drīz pāriedams uz Enarboras medicīnas koledžu Mičiganā, bet beidzot — uz Ņujorkas Belevjū medicīnas koledžu, kura bija vislabākā valstī. Kaut kā sludinātājam Džeimsam Vaitam izdevās dabūt 1000 dolārus, lai palīdzētu Džonam, un jaunais Kelogs daudz šo līdzekļu izlietoja, nolīgdams citus studentus, kas viņam palīdzēja privātā kārtā ārpus nodarbībām koledžā. Viņa mācīšanās kāre nebija apmierināma.
Saņēmis augstāko grādu medicīnā, doktors Kelogs 1875. gadā atgriezās Betlkrīkā un pēc gada kļuva par Rietumu Veselības Reformas institūta direktoru medicīnas jautājumos. Tobrīd tur bija reģistrēti divdesmit pacienti. Kad izplatījās ziņa, ka vadību pārņem divdesmit četrus gadus vecs jaunietis, seši no viņiem esot sanatoriju atstājuši.
Viņu atstātās gultas drīz tika atkal aizņemtas. Uz Betlkrīku, lai izmantotu leģendārā medicīnas doktora un viņa rūpīgi izraudzīto kolēģu prasmi, devās tik daudz pacientu, ka turpmākajos divdesmit gados bija vajadzīga gandrīz nepārtraukta celtniecības un paplašināšanas programma. Nosaukumu ātri vien mainīja, un tagad tā bija Betlkrīkas Medicīnas un ķirurģijas sanatorija — vieta, kur ļaudis “mācās saglabāt veselību”. Ap 1902. gadu, kad nodega divas no galvenajām ēkām, kopumā tur bija vietas dažiem simtiem (bet varbūt tūkstotim vai vairāk) pacientu.
Dr. Kelogs bija talantīgs. Viņš sekoja jaunākajiem sasniegumiem medicīnā, dažādās valodās lasīdams jaunākos žurnālus un vairākas reizes braukdams uz Eiropu mācīties no turienes labākajiem ārstiem. Viņš uzrakstīja piecdesmit grāmatas, no kurām dažas ir apjomīgi darbi medicīnas jomā. Viņš nodibināja medicīnas koledžu. Viņš izdarīja neskaitāmas operācijas, tik maigi aizvērdams brūces, ka “Keloga rēta” kļuva par firmas zīmi. Viņš pastāvīgi tika aicināts lasīt lekcijas. Viņš izgudroja dažāda veida procedūru ierīces, no kurām dažas vēl joprojām lieto pasaulē. Viņš izstrādāja desmitiem jaunu ēdienu, no kuriem vispopulārākais — kukurūzas pārslas — visā zemē izmainīja brokastu ieradumus, un sagādāja savam brālim Vilam (V. K. Kelogam) spožu biznesu, kad tas 1906. gadā uzsāka ražošanu. Apgalvojums, ka doktors izgudrojis arī zemesriekstu sviestu, jau rada problēmas, it īpaši ņemot vērā, ka Dienvidamerikas indiāņi jau sen lieto arahisa pastu, kas no iepriekš minētā ne ar ko daudz neatšķiras. Tomēr nav šaubu, ka Kelogs padarīja savu, to popularizēdams, jo zemesriekstus sāka lietot visās Savienotajās Valstīs.14 Šķiet, arī tā ir patiesība, ka viņš radīja jaunu terminu “granula”, ko tik plaši lietoja 20. gs. septiņdesmitajos gados.
