Pēc 1902. gada postošās uguns Dr. Kelogs no jauna uzcēla nodegušās ēkas. Tagad viņš baudīja ļaužu labvēlību, it īpaši 20. gs. padsmitajos un divdesmitajos gados. ASV prezidents Kūlidžs, Henrijs Fords, pianists Persijs Greindžers un evaņģēlisko dziesmu komponists Houmers Roudhīvers bija tikai daži no augstajiem pacientiem. Admirālis Bērds vairākas reizes konsultējās pie Keloga par diētu polārpētniekiem. Bieži nāca arī citas slavenības, dažas pat regulāri reizi gadā.
Kā redzat, lai gan Betlkrīkas sanatorija bija specializējusies ķirurģijā un tur bija lielas nodaļas akūtiem slimniekiem, tā vairāk populāra bija kā vieta, kur cilvēki nāca nodzīt lieko svaru, atpūtināt nervus un vispār stiprināt veselību. Tajā valdošās atmosfēras ziņā sanatorija vairāk līdzinājās viesnīcai nekā slimnīcai.
Savos brieduma gados, tērpies baltā elegantā uzvalkā ar baltu kreklu, baltu kaklasaiti, baltās zeķēs un baltās kurpēs, doktors sapulcēja klausītājus sanatorijas vestibilā un ik nedēļas sniedza aizraujošu lekciju par jaunākajiem sasniegumiem medicīnā. Ārstniecības misijas darba primārais mērķis bija iemācīt cilvēkiem saglabāt veselību.
1907. gadā Dr. Kelogs aizgāja no draudzes. Iespējams, ka par šo soli viņš bija sācis domāt jau 1890. gadā.15 Bija vairāki iemesli. Jau esošo neapmierinātību ar konfesijas vadošo lomu administrācijā nelaimīgā kārtā vēl vairāk saasināja dažu sludinātāju nevēlēšanās sekot vienam otram veselības reformas principam. Kelogs, kurš pats nemaz tik teicami neievēroja šos principus, bieži strādāja līdz pēdējiem spēkiem, un tas viņu padarīja nesavaldīgu.
Sava loma bija arī teoloģijai. Bībeles apgalvojumu, ka kristieša miesa ir “Svētā Gara mājoklis” (1. Kor. 6:19), viņš turpināja līdz galējībām, panteisma garā uzskatot, ka Dievs mājo katrā dzīvā būtnē — dzīvniekos, kukaiņos, augos, pat gravitāciju un saules gaismu pielīdzinot Dievam. Šāda nostāja grauj adventistu pamatmācību par Kristu Debesu svētnīcā un paver ceļu fanātismam un amoralitātei (ja Dievs ienāk manī, tad viss, ko vēlos darīt, ir labi — līdz šim secinājumam Kelogs gan nekad nenonāca).
Kelogs kādus desmit gadus vai pat ilgāk rotaļājās ar panteistiskajiem uzskatiem, izpelnīdamies vairākas nopietnas vēstules no māsas Vaitas. Kad viņš savu teoriju publicēja grāmatā “The Living Temple” (“Dzīvais templis” — 1903. g.), pilnīga aiziešana no draudzes bija vairs tikai laika jautājums.
Jau nopietnāk šī doma par šķiršanos no konfesijas nostiprinājās, kad viņš Elenu Vaitu vairs neatzina par īpašu Kunga vēstnesi. Jaunībā Džons ievēroja viņas padomus un pat kādu laiku dzīvoja pie viņas. Taču, kad māsa Vaita viņu brīdināja izsargāties no panteisma, pārstrādāšanās un alkatības un lūdza pievērst uzmanību ne tikai pacientu miesai, bet arī dvēselei, Kelogs aizvien vairāk izvairījās no viņas ietekmes. Izlasot Elenas Vaitas vēstules Kelogam un viņas publiskos aicinājumus sludinātājiem par viņu, katram kļūst skaidrs, cik dziļi viņas sirdi ievainoja šī aiziešana.
Cik gan daudz Kelogs būtu varējis darīt adventes vēsts pasludināšanā pasaulei, ja viņš būtu palicis šajā kustībā! Iedomājieties vien, ka viņš ar savu talantu un iespaidu būtu pārliecinājis Henriju Fordu vai ASV prezidentu Kūlidžu ievērot sabatu un pievienoties adventes cerībai!
Tā kā ap 1903. gadu Keloga aiziešana no draudzes bija jau paredzama un viņa medicīnas skolu izmantot vairs nebija vēlams, tad Elena Vaita, nu jau pāri septiņdesmit gadu slieksnim, sāka domāt par jaunas medicīnas skolas izveidošanu Dienvidkalifornijā. Viņa juta arī vajadzību pēc papildu sanatorijām šajā apvidū.
Kelogs bija noorganizējis divdesmit septiņu vai pat vairāk sanatoriju tīklu visā pasaulē. Kā jau bija parasts, katra no tām papildus vispārējai slimnīcas tipa aprūpei specializējās arī fizioterapijā (ūdens terapija, vingrinājumi, masāža utt.). Līdz šim Kalifornijā bija tikai viena adventistu sanatorija, kas atradās Napas apgabalā, Senthelenas tuvumā, Senitēriumas pilsētā (tagadējā Dīrpārka). Elena Vaita uzstāja, ka jaunajām sanatorijām jābūt ārpus lielākajām pilsētām. “Neceliet sanatorijas lielpilsētās,” viņa brīdināja 1903. gada Ģenerālkonferenci.16
Ar Džona Bērdena un citu uzticīgu palīgu atbalstu viņa atrada potenciālu ēku sanatorijas ierīkošanai Glendeilas ciemā, kas atradās dažas jūdzes no Losandželosas. Citas piemērotas ēkas tika atrastas Neišenalsitijā, dažas jūdzes uz dienvidiem no Sandjego un Lomalindā, kas atradās netālu no trīs pilsētām — Riversaidas, Redlendsas un Sanbernardino. Kad adventisti lūdza Dievu par sanatorijas iekārtošanu, zemes īpašumu cenas strauji kritās. Kunga sirmā vēstnese pierunāja negribīgos brāļus izdarīt pirkumu. Iztrūkstošā summa tika saņemta — reiz pat no pavisam cita valsts nostūra ķīlas izpirkšanas pēdējā dienā. Šis notikums ir stāsts pats par sevi.
Par jauno medicīnas koledžu Elena Vaita brāļiem rakstīja, ka Kungs vēlas tādu iestādi, kuras beidzēji Amerikā varētu nokārtot jebkuru eksāmenu šajā specialitātē. Un tā, pakalnu un apelsīnu audžu apņemta, Lomalindā dzima Medicīnas evaņģēlistu koledža; tās pirmās izdvestās skaņas bija ticības saucieni, bet pirmais elpas vilciens — lūgšana. Šodien šo sākotnējo iestādi pārstāv Lomalindas universitātes Medicīnas un Medicīnas māsu skolas, kurām klāt nākušas arī stomatoloģijas, sabiedrības veselības un citas skolas.
1975. gadā adventisti atvēra otru medicīnas skolu Montemorelosā, Meksikā.
20. gs. 90. gados, lai darītu cilvēkus svētus, laimīgus un veselus, Septītās dienas adventistu rīcībā ir divas medicīnas koledžas, kuru vērtība sniedzas vairākos miljonos dolāru, daudzas veselīgu ēdienu rūpnīcas, neliela medicīniskās palīdzības kuteru flote, gaisa flote un pasaulplašs slimnīcu un klīniku tīkls apmēram četrsimt iestāžu apjomā. Tā visa uzturēšanā iesaistīti tūkstošiem terapeitu, zobārstu, medicīnas māsu un cits medicīniskais personāls, nemaz nerunājot par vadītājiem, kasieriem, inženieriem, sekretāriem un saimniecības pārziņiem. Visa konfesija kopumā, kurā nu jau ir 8,6 miljoni ticīgo, veselības ideju uzskata par garīgu privilēģiju un “ārstniecības misijas” darbu par ticības pienākumu.
Kas gan būtu domājis, ka tik daudz augļu atnesīs ideja, kuras aizmetnītis parādījās 1863. gada jūnija piektdienas vakarā necilajā lauku mājā, dažas jūdzes uz rietumiem no Otsīgo, Mičiganas štatā?
Vai arī no “Ziemsvētku dāvanas”, ko lūdzēju pulciņš ar asarām acīs atvēra 1865. gadā Ročesterā?
1. Ellen G. White, “Testimonies”, 9. sēj., 158., 159. lpp.
2. “Review and Herald”, 1906. g. 26. jūlijā, 8. lpp.
3. “Review and Herald”, 1902. g. 29. jūlijā, 7. lpp.
4. “General Conference Bulletin”, 1901. g., 205. lpp.
5. Ellen G. White, “Testimonies”, 6. sēj., 293. lpp.
6. Spalding, “Origin and History”, 1. sēj., 407. lpp., piezīme par 351. lpp.
7. Ellen G. White, “Testimonies”, 1. sēj., 205., 206. lpp.; “The Desire of Ages”, 359.–363. lpp.
8. Ellen G. White, “Life Sketches”, 162., 163. lpp.
9. Ellen G. White, “Testimonies”, 2. sēj., 371., 372. lpp.
10. Ellen G. White, “Counsels on Diet and Foods” (Washington D. C.: Review and Herald Publishing Association, 1938), 173.–178., 491. lpp.
11. Ellen G. White, “Testimonies”, 1. sēj., 494. lpp.
12. Valdzinošu epizodi šajā stāstā sk. Spalding, “Origin and History”, 1. sēj., 363. lpp.
13. Faktus rindkopām, kas stāsta par Dr. Kelogu, sk. Richard W. Schwarz, “John Harvey Kellogg, M. D.” (Nashville, Tenn.: Southern Publishing Association, 1970).
14. R. Roy Johnson, “The Peanut Story” (Murfreesboro, N. C.: Johnson Publishing Co., 1964), 90., 91., 158.–173, lpp.
15. Schwarz, “Kellogg”, 69. lpp.
16. “Review and Herald”, 1903. g. 14. aprīlī, 19. lpp.', '1', 2, 'history
