Neviens briesmīgāks nedarbs
dekanātu tā nesadusmoja
Kā slepens vai atklāts smaids
pretējam dzimumam;Es vienmēr esmu brīnījies —
un brīnīšos visu mūžu,
Kā gan koledžas laikā mēnesnīcā
man izdevās atrast sievu.Tomēr par vienu lietu, kas tagad
1
man kļuvusi skaidra, es nebiju pārliecināts —
Visi šie stingrie ierobežojumi
ir tiešām nākuši man par svētību.
Gandrīz katrs, kas mācījies Septītās dienas adventistu koledžā, no sirds var pievienoties šiem vārdiem un atskatoties pateikties Dievam par “stingrajiem ierobežojumiem” un daudz ko citu, kas ir citāds viņa kristīgajā koledžā.
Būtu vērts iedziļināties, kāda ir šīs atšķirības būtība, jo dažkārt tā draud izzust.
Visas acis pievērsās Sidnijam Braunsbergeram.
Elena Vaita, kas nesen ar savu vīru bija atgriezusies no Kalifornijas, kur viņi sāka izdot “Signs of the Times”, tikko bija nolasījusi garu liecību par Dieva ideāliem adventistu izglītībā. Pirmā Septītās dienas adventistu augstākā mācību iestāde — Betlkrīkas koledža — vēl tikai tapa, tās mācību korpusu vēl cēla, skolas padome bija sapulcējusies, lai izstrādātu plānus un dzirdētu Kunga padomus. Uzaicināts tika arī tās pirmais rektors profesors Sidnijs Braunsbergers (Mičiganas universitāte, 1869. g.), jo, pēc daudzu domām, no viņa lielā mērā bija atkarīga pasākuma izdošanās.
“Brāli Braunsberger,” iesāka kāds no padomes locekļiem, “ko mēs varētu darīt, lai īstenotu tikko sniegtās māsas Vaitas pamācības?”
Visi ar nepacietību gaidīja atbildi. Tas, ko viņi izdzirdēja, bija teikts atklāti un godīgi: “Man nav nekādas sajēgas par šādas skolas vadīšanu.” 2
Tas nebija sevišķi veiksmīgs sākums.
Tomēr tas arī nebija adventistu izglītības pats sākums. 1852. gadā Džeimss Vaits norāja vecākus, kas savu bērnu izglītību atstāja novārtā, pamatojoties uz to, ka “Kristus nāks tik drīz”, un bērni tik un tā neko nepagūs iemācīties. Viņa paša ieguldījums bija konfesijas pirmā jauniešu avīze “Youth’s Instructor”.
1853. un 1854. gadā daudzas adventistu ģimenes savās mājās izveidoja nelielas dienas skolas. Vispazīstamākā no tām bija deviņpadsmit gadus vecās Martas Baiingtonas vadītā skola Baksbridžā, Ņujorkas štatā. Viena vai divu gadu laikā visas šīs skolas beidza pastāvēt. Tas bija ļoti nožēlojami, jo sabatu ievērojošie bērni atklātajās skolās tika izsmieti “īpatnējo” ideju dēļ. Kaut arī daudzi turējās, gaidīdami, ka kuru katru brīdi nāks Jēzus un paņems viņus debesīs, daudzi citi padevās un adventes kustībai zuda.3
Dažus gadus pēc Vaitu un “Review and Herald” redakcijas pārcelšanās no Ročesteras uz Mičiganas štatu 1855. gadā adventisti izveidoja draudzes skolu Betlkrīkā, kuru sešus gadus apkalpoja daudz dažādu skolotāju. Tā tika atstāta, kad tuvumā uzcēla jaunu un skaistu valsts skolu.
Uz šo Betlkrīkas valsts skolu adventisti sūtīja tikai pamatskolas vecuma bērnus. Pusaudži centās atrast darbu strauji augošajā izdevniecībā un Rietumu Veselības Reformas institūtā.
Strādājot “Review”, Edsons Vaits ievēroja kādu svešinieku skaldām malku, ar kuru tika uzturēta vienmēr rijīgā uguns tipogrāfijas tvaika mašīnu krāsnīs. Darba laikam beidzoties, Edsons kopā ar savu draugu Džordžu Steitsu un citiem zēniem aprunājās ar šo svešinieku un uzzināja, ka viņa vārds ir Gudlovs Bels.
Kā Bels puišiem pastāstīja, viņš bija mācījies Oberlinas koledžā Ohaio štatā, vienā no toreiz visrevolucionārākajām skolām valstī. Tā esot bijusi pirmā koledža, kurā puiši ar meitenēm mācījušies kopā. Tur tikusi uzsvērta vajadzība līdztekus parastajām mācībām strādāt kādu darbu rūpniecībā vai lauksaimniecībā. Turklāt šī iestāde bijusi veidota reliģiskā garā. Bels pastāstīja arī, ka dažus gadus viņš esot vairākās skolās strādājis par skolotāju, taču, kad pārpūlēšanās dēļ saslimis, esot nopriecājies, uzzinot par jauno Rietumu Veselības Reformas intstitūtu Betlkrīkā. Reformas vārds šajā nosaukumā tūlīt atgādināja Oberlinu.
Protams, kalomela un strihnīna vietā ārsti viņam parakstīja karsta un auksta ūdens procedūras un norīkoja fiziskā darbā svaigā gaisā. Bels teica, ka viņam esot paticis Veselības Reformas institūts un tas, ko viņš uzzinājis par Septītās dienas adventistiem.
“Vai jūs, mister Bel, nebūtu ar mieru dažus no mums mācīt vakarskolā?” puiši dedzīgi jautāja.
Domāts — darīts. Garajos un siltajos 1868. gada vasaras vakaros Gudlovs Bels vadīja “izlases skolu” divpadsmit adventistu jauniešiem, kuru vidū bez abiem Vaitu puišiem bija Dž. P. Keloga dēli — Džons Hārvijs, vēlākais pasaulslavenais ārsts, un Vils — kukurūzas pārslu karalis. Tas bija neparasts studentu kolektīvs.
Bels savukārt bija jauks skolotājs, kas mācīšanas metožu ziņā bija tālu aizsteidzies priekšā tālaika skolām. Viņa audzēkņi vielu apguva pamatīgi, taču neiekala. Viņš pieprasīja tik pilnīgu izpratni, ka momentā bija jāspēj attiecīgo tematu izskaidrot.
Skolā veicās tik labi, ka rudenī tajā gribēja iestāties vēl daudzi citi puiši. Bela rīcībā tika nodota nelielā sākotnējā “Review” ēka, kuru Dž. P. Kelogs un citi bija cēluši 1855. gadā. Lai izmitinātu sievu un četrus bērnus, Bels salaboja apakšējā stāva bojātās sienas. Tagad viņa skolnieki kāpa pa ārpusē esošajām nedrošajām kāpnēm, lai nokļūtu otrajā stāvā, kādā garā telpā ar zemiem griestiem, kur notika mācības.
1872. gadā Ģenerālkonferences padome bija jau tik pārliecināta par Bela spējām, ka nolēma materiāli atbalstīt viņa izlases skolu kā pirmo oficiālo Septītās dienas adventistu skolu.
1872. gads ir ievērojams ne tikai ar to, ka profesors Bels adoptēja šo “rūpju bērnu”, bet arī ar to, ka radās Elenas Vaitas pirmās liecības par patiesās audzināšanas būtību. No daudzajiem simtiem lappušu par šo tematu pirmās lappuses parādījās “22. liecībā.”
“22. liecība” sākas ar teikumu: “Nodarboties ar jauno cilvēku gara pasauli ir vispatīkamākais darbs.”
“Vispatīkamākais” (angļu val. “the nicest”) darbs. Nevis patīkamākais tajā ziņā, ka tas būtu ļoti patīkams pats par sevi vai sagādātu prieku (kaut arī mācīšana dažkārt tiešām mēdz tāda būt), bet vispatīkamākais šī vārda 19. gs. nozīmē: “tāds, kas prasa pedantiski rūpīgu izvēli, taktisku uzvedību, lietu pamatīgu izvērtēšanu vai uzmanīgu un godīgu izturēšanos.” 5
Ar to Elena Vaita gribēja pateikt, ka audzināšana nav vis laika kavēklis neapmācītiem skolotājiem un nepieredzējušiem vecākiem, bet gan cēls darbs, kas prasa pamatīgu sagatavošanos un neatlaidīgu pašaizliedzību.
To apstiprina otrais teikums šajā liecībā: “Vislielākā piepūle jaunatnes audzināšanā būtu jāveltī tādai mācīšanas metožu izveidei, kas jau prasa prāta augstākos un cēlākos spēkus.”
Lūdzu, izlasiet to vēlreiz. Kas tā ir par mācīšanas metožu izveidi, kura prasa “prāta augstākos un cēlākos spēkus”?
Elena Vaita pati uz to atbild. Īstam kristiešu skolotājam jābūt vienlīdz ieinteresētam “skolnieku fiziskajā, prāta, morālajā un garīgajā audzināšanā”. Mācīšana ir vispatīkamākais darbs, jo katrs audzēknis vispusīgi jāaptver kā “vienots veselums”, tajā pašā laikā ņemot vērā atšķirīgos raksturus, kas izceļ individualitāti. Mācīšanas gaitā specifiska uzmanība pievēršama audzēkņu pestīšanai; veselībai; praktiskajām zināšanām, kuras jāapgūst, lai varētu strādāt lauksaimniecībā, biznesā, veikt mājas pienākumus, utt. ; arī spriešanas spēju attīstībai; bez tam audzēkņi jāaicina nodot sevi kalpošanai citiem.
Tā kā šie ir audzināšanas pamatprincipi, kļūst skaidrs, ka to īstenošanai nepietiek ar skolas sienām vien. Tāpēc šajā liecībā bieži pieminēti gan skolotāji, gan vecāki. Vecākiem viņu bērnu pestīšanas jautājumam jābūt “pirmajā un visaugstākajā vietā”. Arī viņu “pirmajām un pastāvīgajām rūpēm” vajadzētu būt par bērnu veselību. Šīs divas “pirmās” lietas ir vienādi uzsvērtas, jo garīgo veselību ļoti iespaido fiziskā veselība. Mātēm atšķirībā no citiem uzdevumiem mājas pienākumus vajadzētu uzskatīt par svētiem un svarīgākiem nekā stenogrāfistes vai muzikantes darbs. Tik tiešām, “neviena nodarbošanās nav tik svarīga” kā mājas uzturēšana.
Labi organizētā skolā (atgriezīsimies tagad pie skolotāju lomas) noteikti jāievieš “lauksaimnieciska vai rūpnieciska ražošana”, kur audzēkņi “katru dienu zināmu laiku” varētu ziedot aktīvam darbam. Turklāt nepietiek, ka skolēnus vienkārši īstajā brīdī pieliek pie darba. Viņi rūpīgi jāapmāca dažādos darbos, lai veikums būtu kvalitatīvs. Viņiem jāmāca “tiklab skolas mācību programma, kā arī darbs”.
Bībeles pētīšanai, protams, vajadzētu ieņemt īpašu vietu, tomēr ne uz mācību rēķina.
Kāds tad ir šīs līdzsvarotās, visu aptverošās izglītības jeb audzināšanas nolūks? “Izglītības lielais mērķis ir iemācīt mums Dieva dotos spēkus izlietot tā, lai vislabāk liecinātu citiem par Bībeles reliģiju un atklātu Dieva godību. Dievišķā Vārda patiesības vislabāk spēs novērtēt intelektuāli attīstīts kristietis. Kristu vislabāk var pagodināt tie, kas Viņam kalpo ar izpratni.”
Vēlāk Elena Vaita savu filozofiju apkopoja un papildināja ar šādiem ievērojamiem vārdiem: “Īsta izglītība ir kas vairāk nekā tikai zināma mācību kursa apgūšana. Tas ir kaut kas vairāk nekā sagatavošanās tagadējai dzīvei. Tas attiecas uz visu būtni kā vienotu veselumu un uz visu cilvēka iespējamās eksistences laiku. Izglītība ir saskaņota fizisko, prāta un garīgo spēku attīstība. Tā audzēkni sagatavo kalpošanas priekam šinī pasaulē un augstākam plašākas kalpošanas priekam jaunajā pasaulē.” 6
Patiesā izglītība nav tā, kuru ikdienā sastopam visur, un tā nav atdalāma no Septītās dienas adventistu draudzes. Draudzei jāveidojas no cilvēkiem, kas saprot, tic, dzīvo pēc Dieva īpašās pēdējo dienu vēsts un apvienojas misijā darīt to zināmu pasaulei. Vismaz Septītās dienas adventistu izglītība ir radusies kā viens no galvenajiem šī mērķa sasniegšanas līdzekļiem. Tā tiecas ne tikai sagatavot sludinātājus, ārstus, medicīnas māsas un skolotājus, bet arī katru audzēkni, lai kāds būtu viņa aicinājums, padarīt par veiksmīgu dvēseļu mantotāju Kristum.
“Viens no mūsu skolu lielajiem mērķiem ir jaunatnes mācīšana kalpošanai mūsu iestādēs un dažādās draudzes darba nozarēs”, taču visiem adventistu bērniem — vienalga, vai tie kļūst par draudzes darbiniekiem vai ne — būtu jāsaņem kristīgās audzināšanas svētības, lai viņi varētu stāties pienākumos “gan personiskajā, gan sabiedriskajā dzīvē”. “Īsta audzināšana ir misionāru sagatavošana. Katrs Dieva dēls vai meita ir aicināti par misionāriem.” 7
Neilgi pēc tam, kad Ģenerālkonference pārņēma Bela izlases skolu, tā noorganizēja izglītības biedrību un plānoja izveidot vidusskolas un koledžas apvienojumu.
Vajadzīga bija zeme. “Sagādājiet zemi lauksaimniecībai un rūpniecībai,” Elena Vaita kā Kunga starpniece ieteica. Viņa ierosināja izmantot zemi ezermalā dažas jūdzes ārpus pilsētas.
