Pirmajā gadā mācības notika vakaros, pamestajā Berienas apgabala cietumā un tiesas namā, bet pa dienu studenti plecu pie pleca ar pasniedzējiem strādāja laukos vai cēla koka ēkas. Elena Vaita uzsvēra, ka šāda mācību spēku un audzēkņu sadarbošanās kristīgajā izglītībā ir tik svarīga, ka tā “nekādā gadījumā” nedrīkst tikt atstāta novārtā16
Mācību programma bija tiktāl vienkāršota, ka vienā kursā studenti apguva tikai vienu mācību priekšmetu. Tika uzceltas četras galvenās ēkas, no kurām trīs bija vāji apkurinātas pat ziemā — studenti varēja norūdīties un sagatavoties visām misionāra dzīves grūtībām. Dienā bija tikai divas ēdienreizes, un atkal, protams, nebija nekādu bakalaura grādu.
Tas bija mazliet par daudz vai varbūt — daudz par maz.
Ūnijas koledža Nebraskā arī izmēģināja divas ēdienreizes dienā un centās iztikt bez apkures, taču tā piešķīra grādus tiem Septītās dienas adventistu jauniešiem, kuri to vēlējās. Kelogs, 1903. gadā pagriezis draudzei muguru, no jauna atvēra Betlkrīkas koledžu. Studentu skaits Berienspringsā saruka. Kritika auga augumā. Saterlends un Meigans jautāja Elenai Vaitai, vai drīkst atvērt jaunu skolu Dienvidos un, saņēmuši apstiprinošu atbildi, aizgāja, paņemdami līdz dažus pasniedzējus.
Saterlends un Meigans bija aizgājuši par tālu. Piemēram, Elena Vaita nekad nebija uzstājusies pret grādiem izglītībā kā tādiem; un ap 1910. gadu, kad Lomalindā izveidojās Medicīnas evaņģēlistu koledža, viņa īpaši ieteica tās absolventus sagatavot iespējamām tālākām mācībām jebkurā mācību iestādē.17 Elena Vaita gan ieteica divas ēdienreizes dienā, taču droši ļāva saviem studentiem Eivondeilā ēst trīs reizes un vienmēr nodrošināja trešo ēdienreizi darbiniekiem.18
Tomēr Saterlendam un Meiganam piemita neticama drosme, ticība un enerģija, un viņi bija paveikuši labu darbu. Viņi bija pārcēluši koledžu uz laukiem, uzsākuši tajā ieviest lauksaimniecību un rūpniecību, pāri visam izcēluši Svēto Rakstu un pašaizliedzīgas kalpošanas nozīmi, ieviesuši pasniedzēju un audzēkņu kopīgu fizisko darbu, izveidojuši iknedēļas audzēkņu un pasniedzēju kopīgu sapulci iekšējo noteikumu pārspriešanai,19 ekonomiski uzcēluši vajadzīgās ēkas. Ar vienu vārdu sakot, viņi bija izlauzuši pirmo ceļu.
Prezidenti un skolas vadība, kas Imanuēla Misijas koledžā nāca pēc viņiem, šo procesu pilnveidoja. Profesora Frederika Grigsa vadībā (1918–1925) tika īstenots Elenas Vaitas sabalansētās izglītības plāns. Darbs lauksaimniecībā un rūpniecībā nodrošināja ienākumus, rakstura audzināšanu un labas audzēkņu un pasniedzēju attiecības. Uzplauka reliģijas novirziens. Mācību process gan noslēdzās ar grādu iegūšanu, taču tajā pašā laikā katra rīcība atklāti un mērķtiecīgi veda uz dvēseļu glābšanu.
Studenti bija entuziasma pilni, un koledžu viņi pabeidza labi audzināti, ar vēlmi kalpot Kungam, lai arī kur Viņš aicinātu iet un vēsti “darīt zināmu pasaulei”.
1896. gadā Ģenerālkonferences prezidents O. Olsens personiski piedalījās fiziskajā darbā Oukvudas koledžas izveidē. Viņš strādāja sešdesmit piecu ozolu birzī 360 akru (146 ha) lielā saimniecībā Hantsvilas tuvumā Alabamas štatā. Sākotnēji dēvēta par Oukvudas Industriālo skolu, tā deva iespēju apgūt gan teorētiskus, gan praktiskus mācību kursus.
Ap to pašu laiku (1892. g.) Dienvidos tika atvērta cita koledža — Greisvilas akadēmija, kas dažus gadus vēlāk (1916. g.) no Greisvilas Tenesijas štatā tika pārcelta uz Koledždeilu. Šī akadēmija drīz izauga no sava juniorkoledžas statusa un kļuva par vēl vienu četrgadīgu mācību iestādi, kuru tagad sauca par Dienvidu misijas koledžu.
Tajā pašā laikā tika nodibinātas arī daudzas citas adventistu koledžas — Kanādā, dažādās Eiropas valstīs, Āfrikā, Dienvidamerikā, Indijā un citur. Savienotajās Valstīs Heldsburgas koledža no mazās pilsētiņas, kas ap to bija izveidojusies, pārcēlās uz krāterveidīgu ieplaku Houvela kalna virsotnē un tika pārdēvēta par Klusā okeāna ūnijas koledžu. Ģenerālkonferences biroja tuvumā Takompārkā tika izveidota Vašingtonas misijas koledža, kas specializējās misionāru sagatavošanā ārzemēm. Betlkrīkas un Čikāgas Dr. Keloga Amerikas medicīnas misijas koledžu vietā Dienvidkalifornijas apelsīnu birzīs pacēlās Medicīnas evaņģēlistu koledža (tagadējās Lomalindas universitātes daļa).
1874. gadā, kad vērās Betlkrīkas koledžas durvis, Džeimss Vaits ar sev raksturīgo tālredzību aicināja izveidot vēl četras citas koledžas, lai ar tām piepildītu visu plašumu no Atlantijas līdz Klusajam okeānam.20 Ja viņš būtu nodzīvojis līdz 1980. gadam, tad būtu redzējis sava sapņa daudzkārtēju piepildījumu visās pasaules valstīs. Tas viņu iepriecinātu.
20. gs. divdesmitajos gados, lai stingrāk pamatotu Lomalindas atbilstību Amerikas Mediķu asociācijai, dažas Ziemeļamerikas adventistu koledžas savām medicīniskās apmācības prgrammām nodrošināja juniorkoledžas statusu. Šim nolūkam daži nobrieduši un pieredzējuši pasniedzēji tika sūtīti uz universitātēm, lai iegūtu doktora grādu. 20. gs. trīsdesmitajos gados pēc pamatīgas izpētes dažas koledžas saņēma seniorkoledžas statusu. Šajos pašos 30. gados Klusā okeāna ūnijas koledža bija lieciniece, kā izveidojās kāda cita Ģenerālkonferences iestāde, kas vēlāk kļuva par Septītās dienas adventistu Teoloģijas semināru.
20. gs. četrdesmitajos gados Amerikas adventistu koledžās lielas pārmaiņas notika pēc karavīru atgriešanās no Otrā pasaules kara. Tie, kas sāka mācības, bija nobrieduši, precējušies cilvēki. Piecdesmitie gadi ir raksturīgi ar daudzu pasniedzēju centieniem iegūt doktora grādu. 60. gadu sākumā Imanuēla Misijas koledžu paplašināja līdz Endrūsa universitātei, bet Medicīnas evaņģēlistu koledža tika apvienota ar Lasjerras koledžu, medicīniskās aprūpes un stomatoloģijas skolām, tā izveidojot Lomalindas universitāti.
Neviena konfesija tā nerūpējas par saviem jauniešiem kā Septītās dienas adventistu draudze.
Kopš 1852. gada tā ir sākusi izdot periodiskus izdevumus jaunatnei. To skaits pasaulē tagad sniedzas jau vairākos desmitos. Draudzes sabatskolas, jaunatnes un izglītības nodaļas lielā mērā vai pat pilnīgi ir paredzētas jaunatnes vajadzībām. Šodien tā ir protestantu plašākā sākumskolu un vidējās izglītības sistēma pasaulē. 20. gs. astoņdesmitajos gados Septītās dienas adventistu rīcībā bija aptuveni 5000 skolu, kurās strādāja 24 500 pasniedzēju un mācījās ap 600 000 audzēkņu.
Arī šodien Septītās dienas adventistu konfesija turpina ieguldīt miljoniem dolāru izglītības programmās, būdama pārliecināta, ka jaunie ļaudis ir viņu nākotnes cerība un ka cilvēkiem jāsaprot, jāīsteno un jāpasludina Dieva īpašā vēsts šim laikam.
1. D. K. Nikola (Nicola): Evereta N. Dika (Everett N. Dick) darbā “Union College, Fifty Years of Service” (Lincoln, Neb.: Union College Press, 1941), 45. lpp.
2. Daudzi fakti, par kuriem nav norāžu, ņemti no E. K. Vande Vere, “Wisdom Seekers”. Šis darbs par SDA agrīnās izglītības vēsturi un Endrūsa universitātes vēsturi aizstāj Spaldinga vēsturi “Origin and History”, 2. sēj., 6. lpp.
3. “Review and Herald”, 1852. g. 19. augustā, 63. lpp.; 1888. g. 6. novembrī, 689., 690. lpp.; 1927. g. 7. jūlijā, 2. lpp.
4. “Testimonies for the Church” deviņi sējumi savākti no trīsdesmit septiņām atsevišķām “Liecībām” (“Testimony”), no kurām pirmās trīsdesmit četras tika izdotas kā atsevišķas brošūras. Šeit apspriestā “22. liecība” tagad atrodama “Liecībās” (“Testimonies”), 3. sēj., 131.–160. lpp. un ir arī pārpublicēta grāmatā “Fundamentals of Christian Education” (Nashville, Tenn.: Southern Publishing Association, 1923), 15.–46. lpp.
5. “Webster’s Third New International Dictionary”.
6. Ellen G. White, “Education” (Mountain View, Calif.: Pacific Press Publishing Association, 1903, 1952), 13. lpp.
7. Ellen G. White, “Testimonies”, 6. sēj., 133. lpp.; “Counsels to Teachers”, 44. lpp.; “The Ministry of Healing”, 395. lpp.
8. Ellen G. White, “Testimony to the Church of Battle Creek”, 1.–8. lpp.
9. Vande Vere, “Wisdom Seekers”, 20.–22. lpp.; H. O. McCumber, “The Advent Message in the Golden West” (Mountain View, Calif.: Pacific Press Publishing Association, 1946, 1968), 129.–132. lpp.
10. “Review and Herald”, 1883. g. 14. augustā, 528. lpp. Vēlāk Maklērns (McLearn) pievienojās septītās dienas baptistiem.
11. Ellen G. White, “Fundamentals of Christian Education”, 378. lpp.
12. Turpat, 334.–367. lpp (1895. g. 21. martā) un 368.–380. lpp. (1895. g. 22. aprīlī)
13. Ellen G. White, “Testimonies”, 6. sēj., 199. lpp.
14. “Youth''s Instructor”, 1956. g. 21. februārī.
15. “Student” (Betlkrīkas koledžas izdevums), 1898. gada janvārī, 65. lpp.
16. Ellen G. White, “Counsels to Parents, Teachers and Students” (Mountain View, Calif.: Pacific Press Publishing Association, 1913, 1943), 211. lpp.
17. Ellen G. White, 7. manuskripts, 1910. g.
18. Ellen G. White, “Counsels on Diet and Foods”, 173.–178., 491. lpp.
19. Ellen G. White, “Education”, 290. lpp.
20. “Signs of the Times”, 1874. g. 13. augustā, 44. lpp.', '1', 2, 'history
