Piedāvāts tika arī 50 akrus (20 hektārus) lielais apgabala gadatirgiem atvēlētais zemes gabals, un viņa izlēma iegādāties arī to. Vaiti sēdās vilcienā, lai dotos uz Kaliforniju, bet darījumu atstāja brāļu ziņā.
“Ja vien tirgus laukums būtu bijis tuvāk Veselības Reformas institūtam,” kāds kautrīgs padomes loceklis uztraucās, “tad jau audzēkņiem nebūtu grūti iet uz turieni strādāt.” (Attālums bija tikai paprāvāka kvartāla garumā!) “Ja skolu celsim tik tālu projām, tad jau būs jāpārceļ arī institūts. Padomājiet par izdevumiem!”
Betlkrīka pati stipri atgādināja laukus. Ielām nebija seguma, bet ietves saliktas no dēļiem. Rudeņos varēja dzirdēt tītaru buldurēšanu tuvējos mežos. Līdzīgi Latam, kad viņam tika pavēlēts bēgt no dzīves lielpilsētā, brāļi skatījās uz Betlkrīku kā uz Coāru un kaulējās ar savu sirdsapziņu: “Vai tad šī nav maza pilsētiņa?”
Te pēkšņi Erasts Hasijs piedāvāja pārdot savus 12 akrus (4,8 ha) ielas otrajā pusē, pretī Veselības institūtam! Padome tam uzklupa, pēc tam piecus akrus pārdeva, atstājot septiņus un apsveica sevi, sak, nu gan daudz Kunga naudas esam ietaupījuši.
Taču Elena Vaita domāja par to, cik daudz Kunga gribas viņi ir atmetuši. Neizrādīdama savu sarūgtinājumu, viņa rudenī ieradās padomes sēdē un no jauna pastāstīja par Dieva plāniem Viņa skolai. Tā bija arī reize, kad visu klātbūtnē profesors Braunsbergers pateica, ka neko nezinot par šādas iestādes vadīšanu.
Misters Bels gan strādāja pēc jaunajiem principiem, bet viņa talants vairāk izpaudās mācīšanā, nevis administrēšanā,8 tāpēc, iespējams, citas izvēles nebija. Jebkurā gadījuma šķita svarīgi, lai skolā būtu cilvēks ar universitātes grādu. Braunsbergers tika iecelts par rektoru, bet prezidents bija Džeimss Vaits.
Kaut arī Braunsbergers bija pašaizliedzīgs, tomēr drīz apliecināja savus vārdus, ka viņš tiešām neko nezina par to darbu, kas Dievam bija vajadzīgs. Viņam bija klasiskā izglītība. Braunsbergers ne tikai ignorēja rūpniecību un lauksaimniecību, bet pat lāgā nespēja noorganizēt Bībeles stundas. Redaktora Ūrijas Smita vadītais Bībeles mācību kurss bija doktrināli pareizs, tomēr diezgan garlaicīgs. To apmeklēja varbūt piektā daļa audzēkņu, un Bībele bieži vien tika mācīta skolas dievkalpojumos. Vairums audzēkņu izvēlējās “vispārējo” mācību kursu, aiziedami par skolotājiem uz valsts pamatskolām. Citi, gatavodamies kļūt par sludinātājiem vai darīt kādu darbu konferences vai citos birojos, pieņēma uzaicinājumus, tikko tie bija izteikti — pat mācību gada vidū.
Dievs to visu svētīja. Viņš vadības nodibinātajai koledžai darīja visu labāko. Laiku pa laikam studentu kolektīvu saliedēja saviļņojošas atmodas, un ar dažu simtu adventistu jauniešu sanākšanu kopā kaut vai tikai uz dažiem mēnešiem radās jauna draudzes vienotības sajūta.
1881. gadā jauno prezidentu Braunsbergeru pārsteidza vesels kalns problēmu. (Pilnībā prezidenta amats viņam tika uzticēts 1880. gadā.) Atzīdams savu neveiksmi, viņš klusu atstāja šo darbu un pārcēlās uz ziemeļiem, Mičiganā uzsākdams mežstrādnieka un skolotāja darbu. Taču 1882. gadā Kalifornijas konference viņu aicināja vadīt jauno Heldsburgas akadēmiju un koledžu. Braunsbergers piekrita, tūlīt izstrādāja plānus rūpniecībai un Bībeles studijām un ātri pierādīja, ka dažu gadu laikā bija daudz apguvis Dieva izraudzītā veida skolas vadīšanā.9
Izvēloties jaunu prezidentu, Betlkrīka atkal apgāja Belu, šoreiz par labu kādam patīkamam oratoram, šķiet, Aleksandram Maklērnam. Tas nekas, ka viņš nebija Septītās dienas adventists! Viņš ievēroja sabatu, piedalījās telts sanāksmēs un viņam bija arī grāds — turklāt teoloģijā.
Maklērns nostrādāja gadu un pēc studentu kolektīva sašķelšanas divās daļās aizgāja, pievienodamies Mariona biedrībai.10 (Stāsta, ka kāds saniknots puisis profesoru Belu esot nosviedis pa kāpnēm.) Jūnijā Betlkrīkas koledža slēdza savas durvis un vienu gadu (1882–1883) visi apspriedās, ko darīt turpmāk. Pēc S. N. Hāskela aicinājuma Bels no turienes aizgāja, lai palīdzētu izveidot Sautlankāsteras akadēmiju (tagad tā ir daļa no Atlantijas ūnijas koledžas).
Krīze, kuras kulminācijas brīdī skola tika slēgta, nāca par labu. Padome, skolas vadība un studenti pārdomāja izglītības principus. Attieksme mainījās. 1883. gada rudenī, kad mācības atsākās, telpās mājoja pavisam cits gars, turklāt draudzei tagad vienas skolas vietā bija trīs — vidusskola Masačūsetsā un divas koledžas, viena Mičiganā un otra Zelta Rietumos.
Jaunais koledžas prezidents Betlkrīkā bija V. H. Litldžons, kāds akls sludinātājs, kuru Ģenerālkonferences prezidents Dž. A. Batlers palūdza kalpot, kamēr atradīs citu cilvēku. Šis cits cilvēks izrādījās Viljams Vorens Preskots.
Preskotam bija zinātniskais grāds. Bez tam viņam bija arī laikraksta redaktora un reportiera pieredze. Šis cilvēks iedvesmoja jauniešus meklēt savu personību vērtību un mācīties valdīt pār sevi. Viņš bija labs adventists. Viņš arī no sirds vēlējās sekot Elenas Vaitas inspirētajiem ideāliem.
Preskots panāca, ka arvien vairāk tiek cienīta Bībele, piedalījās vairākās brīnišķīgās atmodās un atklāja vairākus nelielus rūpniecības uzņēmumus.
1889. gadā skolas vadība nolēma, ka rūpniecības uzņēmumi vairs nav vajadzīgi! Drīz Elena Vaita brīdināja par izpriecu un sporta sacensību briesmām, kas tad aizņems roku darba vietu.11
1891. gadā Nebraskā tika atvērta Ūnijas koledža, bet 1892. gadā — Vallavallas koledža Vašingtonas štatā. Šo trīs koledžu prezidents vienlaicīgi bija Preskots.
Vēl 1891. gadā Preskots palīdzēja Elenai Vaitai un citiem Petoskijā, Mičiganas štatā, vadīt pirmo valsts mēroga Septītās dienas adventistu skolotāju institūtu. Ap simts skolotāju, kas strādāja visās malās izkaisītajās adventistu skolās un valsts skolās, tagad sapulcējās telšu nometnē un pārsprieda pirmām kārtām “kristiešu izglītību”. Tas bija pagrieziena punkts.
1894. gadā Preskots saņēma aicinājumu ceļot pa visu pasauli, bet Betlkrīkas koledžā viņu aizstāja profesors V. Keiviniss. Iespējams, arī Keiviniss gribēja būt reformators, tikai, tāpat kā viņa priekšteči, nezināja, kas īsti darāms. Un ko gan viņš būtu varējis iesākt tik ierobežotā darbalaukā? Katram viņš lika vadīt vismaz vienu Bībeles stundu. Taču Elena Vaita no Austrālijas rakstīja, ka pašreizējos apstākļos ir labāk, ja mazāk laika audzēkņi pavada Betlkrīkā. Pēc mēneša viņa rakstīja atkal. Ja izglītībā Dievam un Bībelei tiktu ierādīta centrālā vieta, kā tam vajadzētu būt, tad audzēkņi savās mācībās panāktu vēlamo.12
Draudzē bija daži cilvēki, kuri ne tikai vēlējās reformēt Septītās dienas adventistu izglītību, bet kuriem bija arī idejas un enerģija to paveikt. Viens no tādiem bija doktors Džons Hārvijs Kelogs. Otrs — gandrīz trīsdesmit gadus vecais koledžas darbinieks Persijs Meigans. Trešais bija arī gados jaunais Eds Saterlends. 1892. gadā, mācīdams vēsturi Betlkrīkas koledžā, Saterlends panāca, ka studenti no koledžas ēdienkartes izsvītroja gaļu. Tas bija kaut kas jauns! Viņš, būdams Vallavallas prezidents, nodibināja tur rūpniecības uzņēmumus, veicināja reliģisku degsmi un iemācīja saviem audzēkņiem patiesu sevis atdevi kalpošanai Dievam. Savukārt tālajā Austrālijā Elena Vaita parādīja, ko nozīmē viņas liecības, Eivondeilā no nabadzības un eikaliptiem uzceldama paraugkoledžu.
1897. gadā Ģenerālkonference E. Saterlendu iecēla par Betlkrīkas koledžas jauno prezidentu, bet Persiju T. Meiganu — par viņa dekānu. Kelogs bija sajūsmā.
Bija panāktas izmaiņas! Klasikas metodes bija atmestas. Grādi atmesti. Sākās mācības, kas sagatavo misijai. Bībele kļuva par galveno mācību grāmatu, apsteidzot pārējās; tā tika lietota pat dažās matemātikas stundās. Tēlaini runājot, Saterlendam turot arkla rokturus, Meiganam vadot iejūgu un 220 mārciņas (99 kg) smagajam profesoram Lemsonam sēžot uz arkla korpusa, jaunā administrācija uzara spēļu laukumu un sagatavoja augsni labības audzēšanai. Atsevišķā vietā tika apstrādāti vēl astoņdesmit akri (32 ha) zemes. Studenti sāka mācības sludinātāju un kolportieru kursos, kā arī apguva citus priekšmetus, kas sagatavoja slimo aprūpes misijas darbam, medicīnas misijas darbam, misijas darbam lauksaimniecībā, misijas darbam tirdzniecībā utt. “Misijas darbs” nozīmēja pašaizliedzīgu sevis atdevi, vēlēšanos un spēju sevi uzturēt un pastāvīgu darbošanos dvēseļu mantošanā. Daudzi studenti tika uzņemti arī viena gada “vispārējā” kursā, taču ne vairs ar tendenci gatavot viņus par skolotājiem valsts skolās.
Pamatodamies uz Elenas Vaitas ieteikumu katrā draudzē, kur ir vismaz seši bērni, izveidot savu draudzes skolu,13 Saterlends un Meigans centās pierunāt savus vispārējā kursa studentus ziedot sevi adventistu draudzes skolām. Kaut kā izdevās atlicināt laiku un enerģiju, lai sameklētu daudzus Betlkrīkas absolventus un citus adventistus, kas šajā apkārtnē strādāja valsts skolās, un arī viņus aicināt atvērt draudzes skolas. Daudzi atsaucās.
Turklāt daudzi bija ļoti pašuzupurīgi. Kāda meitene, uzzinājusi, ka vietējā draudze, kurai viņa bija vajadzīga, nevarēja piedāvāt ne samaksu, ne atsevišķu dzīvokli, bet vannas istabas vietā tur bija ārpusē ierīkota ateja, neizšķīrās par šo upuri. Taču viņas vietā tūlīt nāca cita. Viņa bija ar mieru gulēt skolas ēkas neapkurināmajā jumtistabiņā un par lasīšanas, ģeogrāfijas un angļu literatūras mācību grāmatām galvenokārt izmantot lietotus “The Desire of Ages” un “Youth’s Instructor” eksemplārus, jo trūka naudas bibliotēkas izveidei. Viņa mīlēja bērnus, un arī bērni un to vecāki mīlēja viņu.
Nākamajā rudenī, kad viņa ieradās atkal, jumta istabiņā bija ierīkota krāsns, bet sienu siltumu sargāja bērniem tik dārgās “Youth’s Instructor” lapas.14
Kāds jauns pāris Pensilvānijā savu laulības dzīvi un darbu uzsāka senlaicīgā mītnē, kas kalpoja par pajumti ne tikai viņiem pašiem un skolai, bet arī deviņiem no viņu piecpadsmit audzēkņiem, diviem palīgiem un arī trijiem skolas padomes locekļiem.15 No 1897. līdz 1900. gadam tika atvērtas apmēram 150 skolas 4000 bērniem. Šī darba iniciatori lielākoties bija Betlkrīkas koledžas studenti.
1901. gadā koledža pati un Ģenerālkonference nolēma slēgt šo mācību iestādi Betlkrīkā un pārcelt to uz laukiem.
Saterlends un Meigans, paņēmuši līdzi velosipēdus, vilcienā aizbrauca līdz stacijai, kas bija vistuvāk iecerētajai vietai un tad devās pa dienvidrietumu Mičiganas ceļiem un takām, meklēdami īstu lauku zemes gabalu, kur celt jauno skolu. Kādu dienu pēc divdesmit piecu jūdžu (40 km) gara brauciena pa smilšainiem ceļiem ziemeļu virzienā no Sautbendas Indiānas štatā, viņi atvilka elpu lielu kļavu paēnā, kas norobežoja mistera F. Gārlenda ābeļu dārzu Mičiganas štata kūrortpilsētas Berienspringsas tuvumā. Drīz šeit uz 272 akru (110 ha) liela zemes gabala pacēlās Imanuēla Misijas koledža, kas tagad ir Endrūsa universitātes daļa.
