Kādā 1868. gada ziemas dienā Džons Matesons pieklauvēja pie sava tautieša, dāņu imigranta, baptistu mācītāja Nelsona durvīm. Jaunais Matesons pavaicāja, vai drīkst ieiet paciemoties, bet viņa svētība Nelsons atteica: “Nē.”
Matesons stāsta: “Man kļuva žēl viņa. Stāvēdams sniegā, mierīgi izņēmu Bībeli un sāku lasīt par Dieva mīlestību un jauko sadraudzību Kristū. Tas sludinātāju dziļi saviļņoja, un viņš beidzot mani aicināja iekšā. Mēs izraudājāmies un lūdzām Dievu, bet tad pētījām Bībeli.” Tajā pašā vakarā Nelsons pieņēma adventistu vēsti, pienācīgā kārtā kļūdams par Septītās dienas adventistu sludinātāju.1
Elenas Vaitas stāsti par “Dieva valstības slavu un krustā sistā Pestītāja neaprakstāmo mīlestību” 1853. gadā aizkustināja pusaudža Elberta Leina sirdi, un viņš visu mūžu kalpoja Kungam.2 Runājot par šo pašu skaisto tēmu 1858. gadā pēc “lielās cīņas” atklāsmes, viņa tā aizkustināja Betlkrīkas draudzi, kā to vēl nebija izdarījis neviens.
Nevienam no šiem notikumiem nevajadzētu izraisīt izbrīnu. Adventes kustība dzima, raugoties uz Jēzu. “Jēzus nāks drīz,” skanēja milleriešu uzmundrinājumi. “Ko Jēzus dara tagad?” — šāds jautājums sekoja pēc lielās vilšanās. “Viņam jāpadara darbs vissvētākajā vietā,” atbildēja Edsons un citi sabatu ievērojošie adventisti, kas atklāja šo patiesību un pasludināja to pasaulē. Septītās dienas adventisms būtībā ir vēsts par Kristu, par to, ko Viņš ir izdarījis un dara grēcinieku glābšanas labā.
Izbrīnu rada tas, ka ap 19. gs. 80. gadiem septītas dienas adventisti lielā mērā bija novērsuši skatu no sava Kunga. O. Olsens, kas drīz kļuva par Ģenerālkonferences prezidentu, Linkolnas telts sapulcē Nebraskas štatā 1885. gadā aicināja uzskatīt tagadējo sabata ievērošanu par pārāk farizejisku un tāpēc no jauna pieņemt Kristus taisnību,3 taču Olsens bija izņēmums. Daudzi sludinātāji (gan ne visi) tik sparīgi uzsvēra obligāto sabata ievērošanu, ka gandrīz noliedza personiskās attiecības ar sabata Kungu. Elena Vaita bieži runāja par Jēzus pievilcību, taču viņas nu jau pazīstamie vārdi, kuriem tik liels iespaids bija piecdesmitajos gados, tagad slīdēja gar ausīm. Kad žurnāla “Review” korespondenti rakstīja par pestīšanas nosacījumiem, viņi vienmēr rūpējās, lai viss tiktu pateikts pareizi: “Mūs glābj tikai Kristus”, “Neviens saviem spēkiem nevar ievērot baušļus.” Bet te kaut kā trūkst. Jeb, pareizāk, trūkst kādas Personas. Kristus bija kļuvis par doktrīnu un daudziem adventistiem Viņš vairs nebija personīgs draugs kā agrāk.
Draudzei ļoti bija vajadzīgs jauns priekšstats par Kristu, tāds, kura līnijas būtu uzvilcis jauns un patiess rasētājs. Mākslinieki, kam bija dots šis uzdevums, savu Kristus portretu attina 1888. gada Ģenerālkonferences sesijā Mineapolisā, Minesotas štatā.
“Mineapolisa.”
“1888. gads.”
Šie divi izteicieni adventistu vēsturē visur iet līdzās kā laulāts pāris.4 Tie liecina par vienu no vissvarīgākajām Ģenerālkonferences sesijām, kas ir līdzvērtīga 1863. gada un 1901. gada sesijām. Tomēr, atšķirībā no šīm divām sesijām, Mineapolisa–1888 ir slavena nevis ar noorganizēšanos vai pārorganizēšanos, bet ar to, ka tā pasludināja taisnošanu ticībā.
Divdesmit septītā Ģenerālkonferences sesija notika no 1888. gada 17. oktobra līdz 4. novembrim kādā tikko uzceltā Septītās dienas adventistu dievnamā Ezera un Ceturtās ielas stūrī. Pēc mūsdienu priekšstatiem šī Ģenerālkonferences sapulce skaitliski nebija liela. Toreiz draudzes locekļu kopskaits visā pasaulē bija tikai 27 000. Sapulcē piedalījās ap deviņdesmit delegātu.
Tika apspriesti tādi jautājumi kā jaunu misijas lauku attīstība, “darba dalīšana”, lielpilsētu evaņģelizācija, kuģis Klusā okeāna Dienvidu salu apkalpošanai utt., taču šīs konferences darba kārtībā iekļautie parastie punkti šodien gandrīz netiek pieminēti. Toties atmiņā palicis, ka “Kungs savā lielajā žēlastībā visdārgāko vēsti saviem ļaudīm ir sūtījis ar sludinātāju Vagonera un Džounsa starpniecību (..). Tā atklāja taisnošanu ticībā mūsu Galvotājam. Tā aicināja pieņemt Kristus taisnību, kas kļūst redzama paklausībā visiem Dieva baušļiem.” 5
Diemžēl tas nav viss, kas palicis atmiņā no 1888. gada Mineapolisā. Elena Vaita rakstīja arī šādus vārdus: “Man tika paskaidrots [atklāsmē], ka šausmīgais piedzīvojums Mineapolisas konferencē ir viena no skumjākajām lappusēm šī laika patiesībai ticīgo ļaužu vēsturē.” 6
Mineapolisa–1888 adventistu vēsturē ieiet kā vēl viena liela iespēja, līdzīga 19. gs. piecdesmito gadu Laodiķejas aicinājumam, kad ticīgie Dieva piedāvājumu pieņēma tikai daļēji un zināmā mērā to noraidīja. Vēl vienu reizi gaidošais Tēvs bija spiests turpināt pacietīgi gaidīt savus tūļīgos bērnus. Tomēr 1888. gada apsolījums paliek spēkā arī šodien.
Vislielāko devumu šajā Ģenerālkonferencē ieguldīja mūsu divi “mākslinieki” — Alonso T. Džounss un Elets Dž. Vagoners. Sludinātājs A. T. Džounss dzimis 1850. gadā Ohaio štatā. Divdesmit gadu vecumā viņš iestājās armijā, kur kalpoja trīs gadus, daļu laika pavadīdams nometnē Vallavallas tuvumā. Brīvajos brīžos viņš studēja vēsturi, Bībeli un Septītās dienas adventistu literatūru, kas gadījās pa rokai. Kad Džounss bija demobilizējies, I. D. Van Horns viņu kristīja, un viņš apprecēja šī sludinātāja sievas māsu un pēc kāda laika saņēma aicinājumu pievienoties E. Dž. Vagoneram par “Signs of the Times” līdzredaktoru. 1886. gadā viņi ar Vagoneru kļuva arī par “American Sentinel” (“Amerikas Sardze”), “Liberty” (“Brīvība”) priekšteča redaktoriem. Džounsu īpaši interesēja attiecības starp baznīcu un valsts varu un pravietojumu piepildīšanās.
Sludinātājs E. Dž. Vagoners dzimis 1855. gadā, Ņujorkas štata Belevjū Medicīnas koledžā ieguvis grādu medicīnā (turpat arī Dr. Dž. H. Kelogs ieguva savu grādu) un strādāja par ārstu Betlkrīkas sanatorijā. Pēc daudziem gadiem viņš atstāja medicīnu, uzsākdams sludināšanu, un 1884. gadā kļuva par vienu no “Signs of the Times” darbiniekiem.
Šajā laikā, kādā mākoņainā 1882. gada dienā, telts sapulcē Heldsburgas tuvumā Kalifornijas štatā sludinātājs Vagoners piedzīvoja kaut ko sevišķu. Viņš bija apsēdies sapulces telpas malā. “Pēkšņi,” kā viņš vēlāk rakstīja, “mani no visām pusēm apņēma gaisma, un telts man tagad kļuva gaišāka nekā tad, ja to apspīdētu pusdienas saule, un es redzēju Kristu manis dēļ karājamies pie krusta. Tajā brīdī pirmo reizi kā visu iekarojuši plūdi mani pārņēma atziņa, ka Dievs mani mīl un ka Kristus ir miris par mani.” 7 Šī brīnišķīgā pārliecība, protams, atstāja ietekmi uz visu viņa tālāko darbu.
Vagoners un Džounss stipri atšķīrās. Džounss bija garš un plecīgs, bet Vagoners — maza auguma un kalsns. Abi kļuva par sevišķi iespaidīgiem runātājiem un savā starpā tik tuviem draugiem, ka pat uzskati viņiem bija līdzīgi. Reiz, kad abiem bija ieplānots sludināt vienā draudzē divus sabatus pēc kārtas, viņi bija pārsteigti, uzzinājuši, ka abi bija noturējuši vienu un to pašu svētrunu.8
Uz brīdi pievērsīsim uzmanību vēstij, kuru Džounss un Vagoners sniedza Mineapolisā, taču vispirms izvirzīsim jautājumu, kāpēc konferences delegāti to tomēr neuzņēma.
Vispirms jau tas bija jauns vai vismaz atjaunots Kristus nozīmes uzsvērums. Tāpēc katram nebija pilnīgi skaidrs, ka šī vēsts tiešām ir patiesība par Jēzu. Vagonera svētrunas (par šo jautājumu galvenokārt runāja viņš) tika definētas kā “bauslības” interpretācija vēstulēs romiešiem un galatiešiem. Viņa mērķis bija parādīt, ka cilvēkus glābj Kristus taisnība, nevis paklausība baušļiem. Šai pamatdomai visi piekrita.
Taču, turpinot šo tēmu, Vagoners attiecināja uz morālo bauslību dažas rakstvietas, kuras adventisti līdz šim bija attiecinājuši uz ceremoniālo bauslību. Piemēram, Gal. 3:24,25 runā par bauslību kā “audzinātāju”, kas noved pie Kristus un kurai “vairs nav varas pār mums”, jo ir atnākusi ticība. gadiem ilgi adventistu evaņģēlisti to bija attiecinājuši uz ceremoniālo bauslību, bet Vagoners tagad pateica, ka šeit ir runa par morālo bauslību — desmit baušļiem.
Varam iedomāties, ka klausītāji, nezinādami, kas viņam padomā, baidījās, ka viņš sāks uzbrukt sabatam. Taču tas nav nekāds spēcīgais attaisnojums viņu naidīgumam. “Daudzi bija pazaudējuši Jēzu no sava redzesloka,” vēlāk rakstīja Elena Vaita. “Gadiem ilgi draudze ir raudzījusies uz cilvēku (..), bet ne uz Jēzu.” 9 Kopā ar to, ko Vagoners bija pateicis par bauslību, viņam bija daudz kas sakāms par Jēzu. Bet daudziem klātesošajiem likās, ka viņš jau pārāk daudz ir runājis par Jēzu. Pēc viņu domām, pasaulei gan ir jādzird par Jēzu, taču tagad aktuālā patiesība ir ceturtais bauslis, un, ja neuzsvērs to, tad cilvēki domās, ka bez tā var tikt Debesīs.
Tātad Vagonera Jēzus nozīmes uzsvērums saistībā ar bauslību likās svešs un izraisīja aizdomas. Savukārt kaut kas cits bija pārāk pazīstams, un tas izraisīja nesaskaņas. Radās strīdus gars. Šodien teoloģiski strīdi ir reta parādība, taču pirms gadsimta tie bija populāri. Adventistu evaņģēlistu nostāja jautājumos par sabatu un mirušo stāvokli bija tik stingri nopamatota Bībelē, ka ar to varēja uzbrukt gandrīz katram. Strīdi izraisīja vietējo iedzīvotāju interesi, novezdami ļaužu masas līdz kristībām.
Bet ar to tika uzturēts arī kaujas instinkts. Daži no 1888. gada Ģenerālkonferences delegātiem nevis mierīgi kopā ar Dr. Vagoneru pārrunāja viņa svētrunu tematiku, bet gan izaicināja viņu uz strīdu. Ne Vagoners, ne Džounss tam neļāvās. Viņi paskaidroja, ka nav atnākuši strīdēties, bet gan pētīt Bībeli un runāt par Jēzu. Neraugoties uz to, tika izraudzīts darbinieks, kas noturēja svētrunu un sludināja pret viņu nostāju.
Nākamajā dievkalpojumā Vagoners un Džounss atbildēja tā, ka daudzi to atcerējās vēl ilgi.
Viņi nestrīdējās. Vagoners piegāja pie kanceles, atvēra Bībeli un izlasīja garu rakstvietu, kas Jēzus nozīmes uzsvērumu apstiprināja kā patiesu un veselīgu mācību. Brāļi domāja, ka viņš lasa savas svētrunas pamattekstu un nepacietīgi gaidīja pašu svētrunu. Taču, izlasījis rakstvietu, viņš vienkārši apsēdās, nepiebildis ne vārda. Tad piecēlās A. T. Džounss, izlasīja citu rakstvietu un arī apsēdās. Tā viņi darīja pārmaiņus, līdz tika izlasītas sešpadsmit rakstvietas. Sapulce beidzās ar lūgšanu. Tas arī bija viss. Iespaids palika ļoti dziļš.
Bez strīdus gara un tā, ka jaunā nostāja bija neparasta, trešā problēma šajā konferencē radās no vecuma starpības starp abiem kaliforniešiem un vadītājiem no Betlkrīkas, kuri viņiem oponēja. Ja Ģenerālkonferences prezidentam bija piecdesmit četri gadi un Ūrijam Smitam piecdesmit seši, tad Džounsam bija trīsdesmit astoņi, bet Vagoneram — tikai trīsdesmit trīs.
