Šajos rakstos Elena Vaita vairākkārt atklāja Jēzus Kristus cēlo skaistumu un spēcīgā kontrastā arī pierādījumus, ka vadībai, ierindas locekļiem, iestādēm, konferencēm, misijas laukiem un visai draudzei kopumā ir ļoti vajadzīga reforma. Atkal un atkal viņa atgādināja, ka “nevis daži, bet daudzi” (domu akcentējusi viņa pati) ir zaudējuši savu garīgo degsmi un pagriezuši muguru gaismai. Dieva tautā ir notikusi “pārsteidzoša atkrišana”. Draudze ir kļuvusi “vēsa”, jo atdzisusi pirmā mīlestība. Vadītāji Betlkrīkā ir pagriezuši muguru Kungam; arī daudzi draudzes locekļi ir atteikušies no Viņa virsvadības un izvēlējušies baālus. Konferenču prezidenti uzvedas kā viduslaiku bīskapi, un šie principi ir saindējuši arī pašas konferences un ienākuši katrā iestādē. Daži vadītāji bezmaz vai lielās, ka neņem vērā liecības. “Dīvains aklums” ir pārņēmis Ģenerālkonferences prezidentu, jo pat viņš rīkojas pretēji padomiem. Stāvoklis Betlkrīkas izdevniecībā ir kļuvis tik nopietns, ka “Debesis par to ir sašutušas”. Tas Kungs patiesi “cīnās ar savu tautu”, un drīz “satrieks iestādes, kas nosauktas Viņa vārdā”. 3
Tā bija nopietnu apsūdzību virkne. Bet ko tieši viņi darīja nepareizi? “Liecībās sludinātājiem” 441. lappusē ir sniegta atbilde: “Ja jūs sevī uzturat lepnumu, augstprātību, tieksmi uz pārākumu, uzpūtību, nesvētas vēlmes, kurnēšanu, neapmierinātību, rūgtumu, ļaunas valodas, melošanu, krāpšanu un neslavas celšanu, tad jūsu sirdī nemājo vis Kristus, bet gan viss liecina par to, ka jums ir sātana domas un raksturs (..). Jums var būt labi nodomi, labi pamudinājumi, varbūt jūs ar sapratni runājat patiesību, taču jūs nederat Debesu valstībai.”
Pļāpāšana, sūdzēšanās, Dieva apšaubīšana, sabiedriskais stāvoklis pirmajā vietā. Tas arī viss. Viņi rīkojās kā parasti kristieši, taču viņiem bija ar Kristu jāsadarbojas grēku izdeldēšanā, Jēzus skaistuma atstarošanā pasaulei, Dieva rakstura godības atklāšanā sabatā un Viņa žēlastības spēkā jāpārtop par tīriem traukiem Viņa Gara izliešanai pasaulē vēlā lietus laikā.
1888. gadā viņi bija saņēmuši žilbinošu gaismu; kaut kas tāds nebija pieredzēts kopš milleriešu dienām. Liecību vakaros ļaudis ar asarām acīs cits citam apliecināja, ka mīl šo gaismu. “Mūsu sludinātājiem un darbiniekiem vajadzētu saprast, ka cilvēkiem ne tik ļoti vajag vairāk gaismas (..), kā īstenot dzīvē jau esošo gaismu,” 4 brīdināja Elena Vaita. Misis S. M. A. Henrija 1899. gada Ģenerālkonferencē stāvokli analizēja ar citiem vārdiem: “Kā jau vissaldākās lietas, kad tās saskābst, kļūst sevišķi nejaukas, tā sacelties pret vislielāko gaismu nozīmē iekrist visdziļākajā tumsā un ļaunumā. Šai tautai ir bijusi brīnišķīga gaisma.” 5
Mēdz teikt arī, ka, nespēdams kārdināt svētos ļaundarībā, velns tos pieveic viņu tikumos.
Bībeles aicinājumu atdalīties no pasaules (1. Kor. 6) ienaidnieks ir izkropļojis, nošķirot adventistus kolonijās, it īpaši Betlkrīkā. Jau 1879. gadā, kad Betlkrīkā bija 700 vai 800 ticīgo, vadība “Review” publicēja ieteikumu nevienam nepārcelties dzīvot uz turieni bez iepriekšējas konsultācijas.6 Veltīgi. 19. gs. 90. gados iedzīvotāju skaits bija sasniedzis jau 2000.
Sablīvējušies kopā, viņi savas rūpes par kustības panākumiem izteica, nevis darot vēsti zināmu pasaulei, bet gan apspriežot cits cita kļūdas. Ap 1900. gadu ticīgo starpā klīda paruna, ka pat Gabriēls, ja viņš apmeklētu Betlkrīku, neizbēgtu no ļaužu kustīgajām mēlēm.
Vispārēja tieksme radīt cilvēkos labu iespaidu par adventistu vēsti, darot tādas lietas, kas “nodrošina darbam reputāciju”, beidzās ar to, ka bija jāceļ lielākas ēkas un jāiepērk modernākas iekārtas, kamēr apjoms pats par sevi sabojāja gan darba, gan darbinieku reputāciju. “Review” ar saviem stereotipijas, galvanoplastikas un iesiešanas cehiem, kā arī piecdesmit tvaika iespiedmašīnām kļuva par lielāko izdevniecību Mičiganas štatā; taču rodas jautājums, vai tik liela tā bija vajadzīga. Lai uzturētu kārtībā dārgo tehniku un samaksātu daudzajiem darbiniekiem, radās kāda cita vajadzība — bija jāpublicē viss, ko piedāvāja. Tika pieņemti vienkārši stāsti, alkohola reklāma un pat spiritistu darbi.7 Elena Vaita teica, ka Dievs vēloties, lai Dr. Kelogs savus pacientus mantotu Jēzum un pēdējo dienu patiesībai, taču sanatorija, kuras stāvi pacēlās cits pāri citam, un ēkas, cita blakus citai, doktoram aizņēma pārāk daudz laika.
Līdz ar plašumu ienāca “pasaulīgā politika”, bet misijas gars tika apslāpēts. 1897. gadā Kelogs uzstāja, ka viņa sanatorija esot “konfesijai nepiederoša”. Savukārt izdevniecības “Review” menedžeriem, it īpaši kapteinim Eldridžam Klementam deviņdesmito gadu sākumā un vēlāk Arčibaldam R. Henrijam, izdevās strauji paaugstināt savus ienākumus, strādnieku algu atstājot iepriekšējo. Pazuda agrāko dienu vienkāršība, kad katrs zināja, ka viņa biedri ir tikpat pašuzupurīgi. Nevienlīdzība radīja neapmierinātību, sūdzēšanos un aizdomas. 1897. gadā, kad Henrijs tika atlaists, viņš tiesā pieprasīja no izdevniecības 50 000 dolāru.8 Tāda rīcība jau bija pilnīgā pretstatā Ročesteras un Eivondeilas dibināšanas pašaizliedzības garam.
Viens no sešpadsmit krīzes gadu kauna traipiem tiešām bija tiesas prāvas ticīgo starpā. Ar sāpēm Elena Vaita atcerējās agrākos vienotās ticības laikus un citēja Pāvilu: “Jau tā nav laba lieta, ka jūsu starpā vispār tiesājas. Kādēļ jūs labāk nepaciešat netaisnību? Kādēļ jūs labāk nepanesat pārestību?” (1. Kor. 6:7) Kā Kunga vēstnese viņa brīdināja arī, ka ticīgie tikai sāpina Jehovu un varētu pat “pārstāt lūgt Dievu, jo Viņš lūgšanas neuzklausīs”. Vismaz par vienu tiesas prāvu Elena Vaita atzina, ka apsūdzību uzturētājai pusei tiešām bijusi nodarīta pārestība, taču viņa uzstāja, ka netaisnība neattaisno iešanu uz tiesu. Dievs atmaksās, — māsa Vaita atgādināja. “Uzticieties Dievam, jo Viņš ir apsolījis, ka uzklausīs ticības lūgšanu.” 9
Kristus vārdus, kas aicina uz vienotību (Jāņa 17), ienaidnieks vēl jo vairāk izkropļoja, izveidojot pārmērīgu centralizāciju, ko toreiz mēdza dēvēt par “karaļa varu”. Šīs sistēmas paraugs tika pārņemts no tā laika baznīcas.
Jūs droši vien atceraties, ka pirmā organizācija, par kuras izveidi Septītās dienas adventisti nobalsoja, bija izdevniecība. Divus gadus vēlāk radās Ģenerālkonference, kam bija visvienkāršākā iespējamā struktūra un kas tiesiski bija šķirta no izdevniecības. Kad 1866. gadā tika nodibināts Rietumu Veselības Reformas institūts, arī to uzturēja no Ģenerālkonferences neatkarīga asociācija. Tā vēlējās draudzes locekļi. Izdevniecība, kas deviņdesmitajos gados jau bija ļoti liela, vēl joprojām bija neatkarīga, bet Veselības institūtu, kas bija izaudzis par divdesmit septiņu sanatoriju apvienību, tagad pārraudzīja Starptautiskā Medicīnas misionāru un labdarības asociācija — arī no Ģenerālkonferences neatkarīga organizācija.
Arī Starptautiskajai Literatūras un misijas biedrībai un Starptautiskajai Sabatskolas asociācijai, kuru sākums meklējams sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito gadu sākumā, kā arī Starptautiskajai Reliģiskās brīvības asociācijai, kas tika nodibināta 1889. gadā, bija savi, no draudzes centrālās vadības neatkarīgi vadošie centri.
Tātad 19. gs. 90. gados bija gan par daudz, gan par maz organizētības. Par maz tajā ziņā, ka pārāk daudz asociāciju un biedrību darbojās vairāk vai mazāk neatkarīgi, dažkārt sacenzdamās cita ar citu. Par daudz tāpēc, ka visi svarīgākie un daudzi mazāk svarīgi lēmumi tika pieņemti Betlkrīkā. To darīja vai nu Ģenerālkonference, vai attiecīgā asociācija, vai biedrība vadības klātbūtnē. Vietējām konferencēm, asociācijām, biedrībām un misijas laukiem tika atstāta pavisam ierobežota spēja lemt.
Taču tendence bija tālāka centralizācija. Deviņdesmitajos gados tika veikti daži pasākumi, lai apvienotu “Review and Herald” ar “Pacific Press” (Klusā okeāna izdevniecību). Elena Vaita stingri iestājās pret šādu iestāžu apvienošanos, un kļūda netika izdarīta. Viņa teica, ka Kungs vēloties, lai vairāk, nevis mazāk cilvēkiem būtu iespējas pieņemt lēmumus, pamatodama to ar trīs iemesliem: pirmkārt, lai viena cilvēka vājības nevājinātu visu darbu; otrkārt, lai, uzdodot atbildību vairākiem cilvēkiem, būtu vairāki vadītāji; treškārt, lai vairāki cilvēki vērstos pēc padoma un atbalsta pie Dieva, nevis cits pie cita.10
1896. gadā Elena Vaita rakstīja no Koranbongas Austrālijā: “Kārtība, ka visas naudas lietas kārto Betlkrīka, kur to pārrauga daži cilvēki, ir nepareizs saimniekošanas paņēmiens (..). Ko šie cilvēki zina par vajadzībām darbā ārzemēs?” Šajā pašā vēstulē viņa Ģenerālkonferencei ieteica nosūtīt uz katru zemi savu pastāvīgu pārstāvi, lai lēmumi tiktu pieņemti ļaužu dzīvesvietās. Šāds pārstāvis varētu būt arī draudzes ierindas loceklis, kuram palīdzētu padomdevēju grupa.11
Paradums visu izlemt Betlkrīkā īpaši nevēlams bija tāpēc, ka padomes, kas to darīja, relatīvi bija ļoti mazas. Piemēram, 1863. gada Ģenerālkonfernces padome tika uzskatīta par atbilstošu 3500 draudzes locekļu kopskaitam. Soli pa solim tā kļuva lielāka, un 1897. gadā tajā jau bija 13 locekļi, taču draudze jau bija izplatījusies visā pasaulē, locekļu skaitam pārsniedzot 70 000.
Ar šādu vispārējo stāvokli tad arī izskaidrojama tukšā aploksne, kas 1899. gada 2. maijā nonāca Austrālijā. Taču, lai gan bija tāds centrālās vadības skopums pret tālajiem misijas laukiem, arī mājās finansu lietas nebija kārtībā. 1901. gadā Ģenerālkonference bija spiesta aizņemties naudu pat misionāru uzturēšanai. Betlkrīkas sanatorijas parāds sasniedza 200 000 dolāru. Dažādās skolas un koledžas bija parādā 330 000 dolāru. Bet Eiropā Norvēģijas izdevniecība Oslo (toreizējā Kristiānijā) bija bankrotējusi un draudēja briesmas, ka tā var nonākt kreditoru rokās, kā tas notika ar Čehovska izdevniecību.
Kritiskajā brīdī Elena Vaita aicināja draudzes locekļu bērnus šoreiz atteikties no Ziemsvētku dāvanām un palūgt vecākiem, lai viņi vairāk ziedo adventes kustībai.12 1901. gada aprīlī, Ģenerālkonferences sesijā ar skumju nopietnību raudzīdamās draudzes vadītāju sejās, viņa asarainā balsī sauca: “Ak, kā tas viss plosa manu dvēseli! (..) Šiem vīriem vajadzēja stāvēt svētajā vietā un būt par Dieva balsi tautai. Mēs kādreiz ticējām, ka tāda ir Ģenerālkonference, bet nu jau tā ir pagātne. Mums vajadzīga reorganizācija. Mums jāsāk no pašiem pamatiem un jāceļ pēc citiem principiem.” 13
1. Stāsts par Eivondeilas skolas dibināšanu ir atkārtots daudz reižu. Sk. Arthur L. White, “Prophetic Guidance That Launched a College” (divās daļās), “Review and Herald”, 1958. g. 3. un 10. aprīlī; A. G. Daniells, “Establishing the Australasian Missionary College”; Arthur L. White “Notes and Papers” (Washington D. C.: Ellen White Estate,1962), 265., 276. lpp.; A. G. Daniells, “The Abiding Gift of Prophecy (Mountain View, Calif.: Pacific Press Publishing Association, 1936), 315., 316. lpp.
2. Elenas Vaitas 40., 41. un 64. vēstule, 1864. g.
3. Ellen G. White, “Testimonies to Ministers”, 449., 450. lpp.; 162.–168. lpp.; 89. lpp.; 467. lpp.; 362., 359., 372., 373. lpp.; 327. lpp.; 467. lpp.; 372. lpp.; 373. lpp.
4. Turpat, 439. lpp.
6. “Review and Herald”, 1879. g. 1. maijā, 140. lpp.
7. Sk. Ellen G. White, “Testimonies”, 7. sēj., 164.–168. lpp.
8. David Neff, “A. R. Henry and His Lawsuit” (term paper, Andrews University, 1973).
9. Elenas Vaitas 61. vēstule, 1898. g. un 72. manuskripts, 1898. g.; manuskripta reģ. nr. 334.
10. Ellen G. White, “Testimonies”, 7. sēj., 171.–174. lpp.; arī Arthur L. White, “Confederation and Consolidation”, manuskripts glabājas Elenas Vaitas mantojuma fondā.
11. Ellen G. White, “Testimonies to Ministers”, 321. lpp.
12. Elenas Vaitas 71. manuskripts, 1900. g.; manuskripta reģ. nr. 419.
13. Elenas Vaitas atklāšanas runa 1901. g. Ģenerālkonferencē: “General Conference Bulletin”, 1901. g., 25. lpp.', '1', 2, 'history
