“Dodu jums savu goda vārdu,” sludinātājs A. G. Danielss vēlreiz teica santehniķiem, apmetējiem un kokmateriālu pārdevējiem. “Kad maijā no mūsu Ģenerālkonferences Savienotajās Valstīs saņemsim čeku, mēs tūlīt jums samaksāsim.”
Danielss maz nojauta par pārbaudījumu un uzvaru, ar kuru bija saistīti šie vārdi.1
Bija 1899. gada pavasaris. Pirms pieciem gadiem virkne acīmredzamu brīnumu iedrošināja Austrālijas ticīgos izveidot koledžu, kas tā laika vajadzībām sagatavotu aizokeāna misionārus tikpat nopietni, kā jau bija sākts darīt Amerikā. 1894. gada janvārī, kad misis Vaita Midlbraitonas nometnē uzstājās ar šo ideju, klātesošajiem tā šķita nerealizējama un pat muļķīga. Kā gan 1000 cilvēkiem iespējams uzcelt un apkalpot koledžu? Bez tam tobrīd Austrālijā, tāpat kā Amerikā, bija ekonomiskā krīze.
Elena Vaita neatlaidās, un brāļi negribīgi viņai sekoja.
Drīz tika izraudzīts 1450 akru (587 ha) liels zemes gabals par pasakainu cenu — 3 dolāri par akru. Bet likās, ka nepietiks arī ar 4500 dolāriem. Valdības eksperts pateica, ka augsne esot skāba, mitra un smilšaina. “Ja kāds bandikuts (Austrālijas somainā žurka, apmēram truša lielumā — tulk. piez.) mēģinātu pāriet šo vietu,” viņš piebilda, “tam būtu jāņem līdzi sev pusdienas.”
Taču atklāsmēs Elena Vaita uzzināja, ka Dievs šo zemes gabalu vēlas padarīt par neticami auglīgu. 1894. gada 24. maijā brāļi devās to apskatīt. Viņi tur atrada ļoti daudz eikaliptu, kas varētu noderēt celtniecībai. Nākamajā rītā, kad viņi ar neparastu dedzību meklēja Dieva vadību, sludinātājs Stīvens Makalafs, kas slimoja ar tuberkulozi un bija tuvu nāvei, sajuta drebuļus pārejam visu ķermeni un tika pilnīgi dziedināts. Šis notikums atstāja dziļu iespaidu uz lūdzēju pulciņu.
Vēl joprojām šaubas nezuda, un vēl joprojām Elena Vaita lūdza brāļus uzticēties Dievam un pirkt zemi. Kaut kā viņiem izdevās nokārtot pāris maksājumus. 1895. gada janvārī no Āfrikas ieradās daži dimantiem bagātās Veselsu ģimenes locekļi (kurus iepazinām 23. nodaļā) un juta pamudinājumu ziedot 5000 dolāru. 6. martā ar saujiņu skolēnu tika atvērts kaut kas līdzīgs sagatavošanās koledžai. Jūlijā, lai parādītu savu ticību pasākuma veiksmei, māsa Vaita nopirka 66 (27 ha) no 1450 akriem un sāka būvēt “Sunnyside” (“Saulgozi”) — māju sev un saviem palīgiem.
Taču mācību gada beigās, oktobrī vai novembrī, kad Austrālijā ir pavasaris, plāni gandrīz izjuka. Visu vainagoja neveiksme, kad viņu advokāts tiesas prāvā nevajadzīgi zaudēja šokējošo summu 2000 dolāru apmērā.
Nākamā gada jūlijā Elena Vaita sapnī saņēma jaunus argumentus, ko darīt zināmus brāļiem un pierunāja tos atsākt celtniecību. Gan pusaudži, gan vecāki ļaudis gāza kokus un zāģēja tos dēļos, nosusināja purvus un iestādīja tur birzi. Viņi strādāja līdz vēlam vakaram, kad daži turēja sveces, lai citi varētu sist naglas.
1897. gada sākumā, kad tika pabeigta meiteņu kopmītne un daudz bija padarīts arī ēdnīcas celšanā, bija izbeigusies visa nauda, un Elena Vaita aicināja brīvprātīgos, kas būtu ar mieru strādāt par velti. Tādi pieteicās trīsdesmit. Ieplānotajā laikā, 1897. gada aprīlī, Eivondeilas Kristiešu darbinieku skola tika atvērta. Tajā bija četri skolotāji un desmit skolēni. Audzēkņu skaits strauji auga. Radās vajadzība pēc dievnama ēkas, kurā noturēt sabata dievkalpojumus. Biznesmeņi, kas nebija adventisti, ziedoja papildlīdzekļus, arī strādnieki veltīja daļu sava laika, un nams drīz tika uzcelts.
1899. gadā audzēkņu skaits bija pieaudzis līdz simtam, un tagad kompleksā vajadzēja jau vairāk ēku. Bet līdzekļi atkal bija izlietoti.
Austrālāzijas misijas lauka prezidents A. G. Danielss bija atbildīgs par kolektes savākšanu. Ar māsas Vaitas iedrošinājumu viņš lūdza Ģenerālkonferenci Betlkrīkā segt katru Austrālijā izdoto dolāru, un vadītāji Amerikā piekrita. No jauna saņēmušies, Austrālijas adventisti atdeva pat pēdējo grasi un apsolījās dot vēl vairāk. Viņi par katru cenu vēlējās, lai jaunatne saņemtu kristīgu izglītību.
Draudzes locekļu finansiālajām iespējām izsīkstot, bija pienācis brīdis, kad sludinātājs Danielss lūdza santehniķus, apmetējus un kokmateriālu pārdevējus sniegt nepieciešamo palīdzību un strādāt uz parāda, solīdams visu samaksāt maijā, kad Ģenerālkonference atsūtīs savu dāsno čeku.
Otrdien, 1899. gada otrajā maijā, tika saņemta aploksne ar sūtītāja adresi “Septītās dienas adventistu Ģenerālkonference, Betlkrīka, Mičigana.” Ar kādu nepacietību tā tika atvērta!
Un ar kādām šausmām bija jākonstatē, ka tur nav naudas!
Danielss bija šokēts. Viņš izlasīja, ka Amerikas brāļiem sakarā ar ieilgušo ekonomikas krīzi radušās daudzas pašmāju vajadzības. Viņi bija pārliecināti, ka Austrālijas ticīgie sapratīs. Zinādami, ka Austrālijā tobrīd ir liels sausums, viņi kā praktisku padomu ieteica celtniecības plānus atlikt uz labākiem laikiem.
Ziņai strauji izplatoties, viens otrs droši vien atcerējās lietas, kas jau laimīgā kārtā bija piedotas vai aizmirstas, proti, ka šī nav pirmā reize, kad Amerikas vadība ir atteikusies palīdzēt grūtā brīdī. 1894. gadā, kad ļoti bija vajadzīga nauda 1450 akru zemes pirkšanai, Elena Vaita tā Kunga vārdā lūdza S. N. Hāskelu atrast sponsorus Kalifornijā. Viņš atsaucās, galvojumos savācot 10 000 dolāru, taču, kad tika saņemti pirmie (un vienīgie) 1000 dolāri, rietumkrasta administrators bez jebkāda ļauna nodoma, taču arī nedomādams par Austrāliju, izmantoja tos pavisam reālām Kalifornijas konferences vajadzībām.2
Uz šādu rīcību māsa Vaita atbildēja ar nopietnu vēstuli, un administrators centās vērst visu par labu.
Taču, ja vadība Savienotajās Valstīs, pilnībā neizprazdama tālā misijas lauka vajadzības, atstāja Austrāliju nelaimē, Dievs tomēr viņus nepameta. 1895. gadā Viņš iedvesmoja Veselsu ģimeni sniegt palīdzību, bet 1899. gadā lika notikt brīnumiem, tā palīdzēdams sludinātājam Danielsam.
Pēc tam, kad nauda netika saņemta, Danielss visu nakti pavadīja lūgšanās eikaliptu mežā. Viņš lūdza, kamēr debesis kļuva gaišas rīta blāzmā, un pār viņu nāca pārliecība, kādu reiz agri no rīta bija saņēmis Hīrāms Edsons — ka lūgšana tiks uzklausīta un Dievs problēmu atrisinās.
Astoņos no rīta Danielss paļāvīgi devās ceļā uz Sidneju, Melburnu un Adelaidu, lai saņemtu naudu, jo bija pārliecināts, ka Dievs viņam to ir sagādājis.
Tikko viņš bija projām, no Jaunzēlandes pienāca telegramma ar jautājumu, vai skolai nebūtu vajadzīgi 2500 dolāri!
Nākamo divu nedēļu laikā Danielss piedzīvoja veselu virkni uzklausītu lūgšanu. Piemēram, ceturtdienas rītā viņu spēcīgi iespaidoja Dan. 6:16 uzrakstītie vārdi: “Tas [Dievs] lai tevi izglābj!” Tad viņš lappuses malā uzrakstīja: “04. 05. 99, 7:30 no rīta.” Pulksten četros pēcpusdienā, kopā ar draugu iedami garām kādai bankai, viņi pamanīja, ka stundu pēc slēgšanas durvis joprojām stāv pavērtas. Viņi iegāja iekšā un bija izbrīnēti, redzot baņķieri un klerkus naudas kaudžu, vekseļu un čeku vidū, bet seifu telpu līdz galam vaļā un neviena neapsargātu.
Baņķieris pacēla acis un nobālēja. “Kā jūs šeit iekļuvāt?” viņš stostījās.
“Durvis bija atvērtas.”
“Nevar būt! Es pats ar savām rokām tās aizbultēju, pagriezu atslēgu un aizkāru ķēdi.” Tad, nopratis, ka šie cilvēki ir saņēmuši pārdabisku palīdzību, baņķieris laipni pavaicāja: “Vai varu jums pakalpot?”
Viņš tik tiešām varēja! Pēc stundas baņķieris smaidīdams iedeva viņiem 300 Austrālijas mārciņas spožās zelta monētās, būdams apmierināts ar to vien, ka vīri ar savu goda vārdu apsolīja to atdot.
Vakarā sludinātājs Danielss blakus Dan. 6:16 uzrakstīja: “Piepildīts 04. 05. 99, 5:00 pēcpusdienā.”
Nauda nāca arī citādos pārsteidzošos veidos, un divu nedēļu laikā visas tūlītējās vajadzības tika apmierinātas. Eivondeila turpināja augt, lai kļūtu par visu, ko Dievs bija ieplānojis: brīnišķīga koledža, simtiem misionāru apmācīšanas bāze un tik sekmīga saimniecība, ka pat speciālisti nāca interesēties par labklājības cēloņiem.
Bet kas tad bija noticis ar Ameriku? Kā tas varēja būt, ka ne tikai vienu, bet pat divas reizes 19. gs. 90. gados turienes vadība jaunu un daudzsološu misijas lauku pameta grūtā brīdī?
Šķiet, atbilde nebūs vienkārša. Nodaļas virsraksts “Sešpadsmit krīzes gadi” (1888–1904) izvirza domu par šīs problēmas iespējamiem apmēriem. Krīzi varētu definēt kā laika sprīdi, kad tiek pieņemti svarīgi lēmumi, kuri ietekmē visus nākotnes notikumus, un kad konfliktā nonākušās puses asi oponē cita citai. 19. gs. deviņdesmitajos gados, kurus mēs aptuveni varētu uzskatīt par kritisko periodu, notika gan lēmumu pieņemšana, gan arī sadursmes starp traģiskajām un godības apņemtajām lietām Septītās dienas adventistu draudzē.
Sāksim ar godības apņemto. Mineapolisā 1888. gadā vairāk nekā jebkad agrāk draudzes vēsturē tika pievērsta uzmanība Jēzum un taisnošanai ticībā. Pamatojoties uz to, Ģenerālkonferences sesijās 1893., 1895. un 1897. gadā, nemaz jau nerunājot par daudzajām nometņu sapulcēm, sludinātājiem un vietējo draudžu atdzimšanu, bija brīži, kad ar sevišķi saviļņojošiem vārdiem tika uzrunāts Evaņģēlija Avots. Tā bija vēsts, kas jādara zināma pasaulei, un, kad aizokeāna misijas staciju darbinieki lasīja ziņojumus “Review” un “General Conference Daily Bulletin” (“Ģenerālkonferences Dienas Biļetens”) slejās, tūkstošiem jūdžu attālumā cilvēku sirdīs ieplūda savāds siltums, un no jauna notika svinīga apņemšanās.
Nevarētu teikt, ka ar šo fenomenu nebūtu saistīti arī Elenas Vaitas meistardarbi — “Laikmetu ilgas”, “Ceļš pie Kristus”, “Kristus kalna svētruna” un “Daba un dzīve līdzībās”.
Kā jau redzējām, šim periodam raksturīgs ir arī izglītības progress. 1891. gadā pirmais valsts mēroga pedagoģiskais institūts uzsāka kristīgo izglītību; drīz arvien vairāk koledžu tika izveidotas laukos, bet 1897. gadā sāka rasties simtiem jaunu draudzes skolu. Jaunu misijas lauku atklāšana un pirmās misijas stacijas nekristīgajās zemēs, tāpat kā otrais lielākais vidējais gada pieaugums (9,8 procenti) desmit gadu laikā, arī ir saistīti ar 19. gs. deviņdesmitajiem gadiem. Atbilstoši tam tika ieviestas dažas administratīva rakstura reformas, par kurām uzzināsim nākamajā nodaļā.
Bet kas tad bija tik slikts? No vienas puses — tiešām nekas! Neviens no plaši pazīstamajiem adventistiem šajā laikā nav ne ielicis bumbu pastkastītē, ne apšaudījis policiju, ne sagūstījis kāda bagāta uzņēmēja mantinieku. Ja neskaitām, ka šur tur, neskatoties uz svētdienas likumu, tika strādāts svētdienās, viņi nenoliedzami bija labi pilsoņi. Tomēr rakstos un vēstulēs, kas vēlāk tika apkopoti “Liecībās sludinātājiem” (“Testimonies to Ministers”), viņu praviete tomēr ir pateikusi dažas ļoti nopietnas lietas.
