Doktors Kelogs sniedza saviļņojošas vēstis, uzsvērdams ārstniecības misijas darba lomu dvēseļu mantošanā.
3. aprīlī ap 11:30 no rīta sludinātājs Danielss delegātiem trāpīgi atgādināja, ka Savienotajās Valstīs dzīvo tikai divdesmitā daļa pasaules iedzīvotāju. “Ārpus šīs zemes ir deviņpadsmit divdesmitās daļas cilvēces! No 75 tūkstošiem trešā eņģeļa vēsts ticīgajiem 60 tūkstoši ir tepat, Savienotajās Valstīs!” Viņš norādīja uz pasaules karti, kas atradās aiz muguras pie sienas. “Šodien pasaulē ir 1 miljards pagānu. No 1,4 miljardiem cilvēku vismaz divas trešdaļas ir pagāni.” 12
Elena Vaita atkal un atkal piecēlās kājās, lai šādiem iedvesmojošiem aicinājumiem pievienotu savu liecību ietekmi. “Tīrums ir pasaule,” viņa sauca. “Bet vai Ģenerālkonference to ir aptvērusi?” viņa jautāja. Tad viņa atklāti izstāstīja savus pārdzīvojumus. “Es teicu Kungam, ka tad, kad ieradīšos Betlkrīkā, pajautāšu jums, kādēļ atņēmāt līdzekļus Austrālijas darbam (..). Mēs vēlamies, lai šajā sapulcē tiktu izveidota tāda organizācija, ka tamlīdzīgas lietas vairs neatkārtotos. Diviem vai trīs vīriem, kas nekad nav redzējuši neauglīgus tīrumus, (..) nevajadzētu būt noteicējiem.” 13
Māsa Vaita vairākas reizes uzrunāja arī ārstus un sludinātājus, aicinādama tos izsargāties no šķelšanās savā starpā, kā arī nepieļaut skaudību, pārpratumus un strīdus. “Es vēlos jums teikt,” viņa brīdināja, “ka drīz kalpošanā nebūs cita darba kā vien ārstniecības misijas darbs.” 14
Šīs vēstis lika delegātiem atmaigt. Bija panāktas milzīgas pārmaiņas, un beigās tik daudzi gribēja slavēt Dievu par apbrīnojamo darbu, kuru sapulču laikā Viņš bija paveicis to sirdīs, ka tika pieprasīti divi gari liecību dievkalpojumi.
Šīm pārmaiņām vēl joprojām ir liela nozīme. Piemēram, Ziemeļamerikas “apgabali” (no kuriem vadošais bija Dienvidu lauks) uzsāka pārorganizēšanos ūnijās pēc Austrālāzijas parauga. Tā konferenču grupas lēmumu pieņemšanai ieguva jaunas pilnvaras, kādu tām agrāk nebija. Kad ar laiku šāda kārtība izplatījās visā pasaulē, tā sevi pierādīja kā stimulējošu un apmierinošu. Tām teritorijām, kas atradās tālu no centra, tagad tika dota brīvība pieņemt lēmumus, kas kādreiz tika darīts tikai Betlkrīkā, bet Ģenerālkonference ieguva brīvību rūpēties tikai par pamatjautājumiem un vispārējo pārskatu.
Turklāt tika paplašināta Ģenerālkonferences padome (šoreiz līdz divdesmit pieciem locekļiem), tā ka nu vairs visas draudzes svarīgākos jautājumus nekad nelems “divi vai trīs vīri”. Jaunais skaits nebija pastāvīgs. Katras ūnijas prezidents automātiski kļuva par šīs padomes locekli, un tas nozīmē, ka jebkurā pasaules vietā dzīvojošie cilvēki, kas tika ievēlēti vietējā mērogā, kļuva par tikpat pilntiesīgiem Ģenerālkonferences padomes locekļiem kā tie darbinieki, kas dzīvo Savienotajās Valstīs. 20. gs. 70. gados šīs augstākās instances darbinieku skaits pārsniedza 300! Nekad vairs svarīgāko lēmumu pieņemšanā nepiedalījās tikai Ziemeļamerikas iedzīvotāji vien.
1901. gadā tika noteikta arī jauna kārtība, kas garantēja līdzekļu pārdalīšanu no bagātākajiem draudzes apgabaliem uz trūcīgākiem. Sākās arī dažādo sabiedrību un asociāciju (Sabatskolas, Literatūras, Misijas utt.) pārorganizēšana par attiecīgo konferenču (vietējo, ūnijas un Ģenerālkonferences) nodaļām.
Visās šajās pārmaiņās redzama sapratne, ka tīrums ir visa pasaule. Sākotnēji nodaļas un ūnijas tika izveidotas misijas lauka teritorijās. Visas šīs pārorganizēšanas mērķis bija atvieglot naudas, cilvēku un varas mērķtiecīgu izmantošanu, lai vēsti “darītu zināmu pasaulei”.
Kad šis process nonāca līdz nodaļām, Medicīnas misijas un labdarības asociācija nelaimīgā kārtā sāka šaubīties. Kaut arī ārstu un sludinātāju attiecības sesijas laikā stipri uzlabojās, tomēr saglabājās zināma neuzticība. Toreiz kompromiss tika panākts, Ģenerālkonferences padomē ievēlot sešus cilvēkus no medicīnas asociācijas.
Nākamā Ģenerālkonference tika noturēta 1903. gadā Oklendā, Kalifornijas štatā (tur atradās Klusā okeāna izdevniecība, pirms to pārcēla uz Mauntinvjū). Ūniju un nodaļu veidošana lielos vilcienos bija pabeigta, un tagad uzmanība tika pievērsta medicīnai. Diemžēl pa to laiku Dr. Keloga neuzticība sludinātājiem bija drīzāk padziļinājusies, nekā mazinājusies. Tika izteikts priekšlikums visas adventistu iestādes pakļaut vietējām konferencēm, ūnijām vai Ģenerālkonferencei, nevis daļēji neatkarīgajām asociācijām. Dr. Kelogs un daļa viņa tuvu draugu nostājās pret to, taču astoņdesmit procenti delegātu balsoja par. Līdz ar to ārpus konfesijas palika tikai Betlkrīkas sanatorija un kāda sanatorija Meksikā.
Šajā laikā (1902. g. februārī) Betlkrīkas sanatorijas galvenā ēka bija nodegusi līdz pamatiem. Kamēr Dr. Kelogs nodarbojās ar tās atjaunošanu, 30. decembrī līdz pamatiem savukārt nodega izdevniecības “Review and Herald” galvenā ēka. Uzmanības centrā strauji nonāca Elenas Vaitas vēstis par aiziešanu no Betlkrīkas. 1903. gada Ģenerālkonference ieteica savus un “Review and Herald” birojus pārcelt no Betlkrīkas uz citu vietu.
Tā tika paveikts arī šis uzlabojums. Adventistu draudze bija pārgriezusi nabas saiti, kas to turēja pie Betlkrīkas un Savienotajām Valstīm. Pārcēlusies uz valsts galvaspilsētu, Ģenerālkonference līdz ar to izgāja pasaulē, kura bija pateicīga par veiksmīgo organizācijas struktūru, kas reizē sagādāja tiesības brīvi pieņemt lēmumus un nodrošināja darba koordināciju.
Jāpiemin vēl divi vēlākos gados panākti reorganizācijas sasniegumi. Atbildot uz Eiropas darbinieku pamudinājumu, 1913. gada Ģenerālkonferences sesija izveidoja jaunu administratīvu vienību — “divīziju”, kādu tagad ir ap duci. Divīzija radās kā Ģenerālkonferences sekcija, kas strādā attiecīgajā pasaules daļā. Tajā pašā laikā katra no tām aptver zināmu skaitu ūniju. Tā kā ūnijas savukārt sastāv no vietējām konferencēm, bet vietējās konferences — no vietējām draudzēm, tad šī jauninājuma nolūks bija panākt, lai starp draudzes locekli un Ģenerālkonferences ierēdni nebūtu administratīvas plaisas un lai visa konfesija būtu vienots veselums, kas sastāv no vairākiem posmiem.
Otrs liels administratīvs pārkārtojums, kas izdarīts pēc 1901.–1903. gada perioda, galvenokārt skar Ziemeļameriku. gadsimtu mijā Savienotajās Valstīs kopumā bija tikai daži simti melno adventistu. Viņu skaitam augot, pieauga arī sludinātāju skaits. Elena Vaita aicināja panākt, lai arī melno balsis būtu dzirdamas konfesiju pārstāvošajās komitejās. Kad melno draudzes locekļu skaits palielinājās, šis padoms tika apspriests Ģenerālkonferencē. Ap 1940. gadu dažas vietējās konferences pieņēma kā likumu, ka konferences padomē jāuzņem arī kāds no melnajiem sludinātājiem, lai pārstāvētu šīs rases intereses. 1944. gadā jauna nostāja pavēra ceļu nēģeriem pašiem izveidot savas konferences (tās mēdza saukt par “reģionālajām”, “melnajām” konferencēm u. tml.), kas tiktu iekļautas jau esošo ūniju sastāvā. Visur, izņemot Klusā okeāna piekrasti, tā arī izdarīja. Līdz ar to daudzi melnie iekļuva vadības posteņos, un viņu draudzes locekļu skaits ir stipri pieaudzis.
Atskatoties uz 1901. un 1903. gada sesijām, māsai Vaitai bija iemesls priecāties par izmaiņām administrācijā. Viņa arī bija priecīga. Ja reiz Elena Vaita izteicās, ka laiks, kad Ģenerālkonference bija tikpat kā Dieva balss, esot pagātnē, tad 1909. gadā viņa ar pārliecību varēja teikt: “Kad Ģenerālkonferencē tiek apvienotas visus darba laukus pārstāvošo brāļu domas, nevajadzētu stūrgalvīgi turēties pie personiskās neatkarības un saviem uzskatiem, bet gan pakļauties.” 15 1913. gadā viņa vēl piebilda: “Es saņēmu iedrošinājumus un svētības, kad sapratu, ka Israēla Dievs joprojām vada savu tautu un paliks kopā ar to līdz galam.” 16
Tomēr māsa Vaita nebija un arī nevarēja būt pilnīgi apmierināta ar 1901. gada pārmaiņām. Reiz dienas vidū, kad, sagatavojusies aprakstīt šo sesiju, viņa jau turēja rokās spalvu, atklāsme parādīja, kas nebija noticis. Šajā atklāsmē viņa redzēja, ka delegāti pilnīgi atsaucās Dieva aicinājumam atgriezties. Grēku izsūdzēšana ieilga līdz vēlai naktij. Radās prieks, kāds “desmit centu tabernākulā” nekad nebija pieredzēts.
Tad atklāsme izgaisa. Praviete vēl aizvien sēdēja ar spalvu rokā. Izskanēja Dieva iedvesmoti vārdi: “Visas Debesis bija gatavas parādīt žēlastību un augstsirdību.” “Tas varēja notikt.” To iedomājoties, viņu pārņēma asas vilšanās sāpes.17
Nav šaubu, ka 1901. gada sesija bija liela uzvara. Tomēr turpināja pastāvēt nesaskaņas starp sludinātājiem un ārstiem, un, kad māsa Vaita domāja par Dr. Kelogu, viņas sirds vai lūza. Viņa jutās kā Dāvids pēc uzvaras Ēfraima mežos: “Ak, Absalom, manu dēliņ! Mans dēls!”
Taču attiecības ar mediķiem nevis normalizējās, bet gan vēl vairāk saasinājās un pēc 1903. gada sesijas izveidoja trīsstūri. Keloga “Dzīvā tempļa” (“The Living Temple”) panteisms un patstāvīgā pozīcija 1903. gada sesijā daudzus sludinātājus vēl vairāk atsvešināja no viņa. Tajā pašā laikā izglītības reformas vadītāji E. Saterlends un Persijs Meigans kļuva neiecietīgi pret sludinātājiem, kad tie Imanuēla Misijas koledžā neīstenoja visas viņu idejas. 1904. gadā Mičiganas konferences “Berienspringsas sanāksmē”, kas notika koledžas teritorijā, sešpadsmit gadu krīze nonāca līdz kulminācijai.
“Māmuļa Vaita”, kā viņu mēdza mīļi saukt, visas trīs grupas aicināja izlīgt. Taču Saterlends un Meigans aiz dusmām pret sludinātājiem atstāja savus amatus koledžā. Savukārt Kelogs un sludinātāji cieši turējās savstarpējas neuzticības pozīcijās. Kādu pēcpusdienu Kelogs lasīja lekciju un pamanīja, ka visu acis pievēršas kādam, kas ir aiz viņa. Pagriezies viņš ieraudzīja paveco māsu Vaitu kāpjam uz paaugstinājuma un atbrīvoja viņai katedru. Tad praviete plaši atvēra savu sirdi, mātišķi uzrunādama ārstu un cenzdamās viņu glābt, ja vien iespējams. Kelogs atkāpās līdz sienai. Klausītāju vidū bija arī viņa brālis Vils. Māsa Vaita atsauca atmiņā dienu, kad viņu māte pirms nāves lika Elenai apsolīt, ka abus puišus paņems sev līdzi uz Debesu valstību. Vils raudāja. Doktors stāvēja mierīgs, bet tad, paskatījies pulkstenī, saprata, ka ir laiks doties uz Betlkrīkas vilcienu, un izgāja ārā.
Viņa aiziešana bija simboliska.
Taču māmuļa Vaita nekad nepadevās. Kelogu tiešām viņa vairs nevarēja atgūt, tomēr nepagurdama viņa lieca savu muguru citu cilvēku glābšanas darbā.
Viņa organizēja Lomalindas Medicīnas evaņģēlistu koledžas darbu un vadībai ieteica nodrošināt to ar Betlkrīkā sagatavotiem ārstiem. Gan Danielss, gan ārsti bija atsaucīgi, un vecās brūces sāka dzīt. Kā jau redzējām, pēc tam Elena Vaita devās uz Dienvidiem pie Saterlenda un Meigana, sniedza abiem liecību ar rājienu, kuru uzklausījuši, viņi nožēloja savu rīcību. Tur viņa vadīja Saterlenda un Meigana aizsākto Medisonas koledžas un sanatorijas izveidi, kļuva par aktīvu to padomes locekli (šī ir vienīgā reize, kad viņa vispār bija kādā padomē) un bija ar viņiem kopā arī draudzē un adventistu darbinieku aprindās.
