Tad iesaistās ķēniņiene. Senajā Tuvo Austrumu kultūrā pieeja ķēniņam bija tikai nedaudzu privilēģija. Neviens neuzdrīkstējās tuvoties ķēniņam bez oficiāla uzaicinājuma, pat ne ķēniņa laulātā draudzene (sk. Esteres 4:11, 16). Šajā gadījumā, ņemot vērā mūsu zināšanas par Nebukadnēcara laikmetu, tā nevarēja būt ķēniņa sieva [latviešu Bībelē lasāmā frāze „ķēniņa māte” oriģinālajā tekstā un citos Bībeles tulkojumos nav atrodama]. Tā nevarēja būt arī Bel sacara māte, Nabonida sieva, jo pēdējais tolaik mita tālajā Temā. Nabonida māte bija mirusi devītajā viņa valdīšanas gadā (547. gadā p.m.ē). Tā nevarēja būt neviena cita kā paša Nebukadnēcara sieva, kuru Herodots sauc par slaveno Nitokrisu. Kā sava nelaiķa vīra pārstāve, ķēniņiene māte baudīja vispārēju cieņu. Viņai bija pat brīva ieeja ķēniņa pilī. Bībele norāda uz ķēniņienesmātes svarīgumu un tās nozīmīgo lomu politikā (1. Ķēniņu 15:13; 2. Ķēniņu 11:1-3; 24:12; Jeremijas 13:18).
Ieraugot viņu, Belsacars ir spiests atcerēties to, ko tik ļoti bija pūlējies aizmirst. Trīs reizes ar vienu un to pašu frāzi viņa mudina valdnieku atcerēties: „Tava tēva valdīšanas laikā (..) tavs tēvs, ķēniņš Nebukadnēcars, (..) tavs tēvs, ak, ķēniņ!” (Daniēla 5:11) Dziļi aiz skarot ķēniņa apspiestās atmiņas, viņa velk ārā to, kas Belsacaru uztrauca un vajāja visvairāk, liekot viņam atkal saskarties ar patiesību par Nebukadnēcara dzīves pārmaiņu, par viņa Dievu un par Daniēlu (11. pants).
