Ķēniņienes iespiestam stūrī, Belsacaram neatliek nekas cits, kā uzaicināt sirmo ebreju pravieti. Viņš būtu varējis to darīt jau agrāk. Daniēls ir joprojām dzīvs, un viņa reputācija nav izgaisusi, īpaši vēl tāpēc, ka viņš nes tādu pašu vārdu kā ķēniņš. Ja ķēniņš līdz šim nav konsultējies ar Daniēlu, tad tas ir tikai tāpēc, ka viņš no tā labprātāk izvairītos. Belsacars baidās tikties ar Beltsacaru. Interesanti, ka ķēniņš nevēlas saukt viņu vārdā. Ignorējot pravieša babiloniešu vārdu, viņš to uzrunā tā ebreju vārdā. Belsacars izliekas nepazīstam savu vārdabrāli. Mulsinošā situācija vairo viņa liekulību. Bet ja Belsacars šķiet aizmirsis Daniēlu un sava vectēva reliģisko pieredzi, viņš tomēr cenšas atgādināt pravieša izcelsmi: „Vai tu esi Daniēls, viens no tiem jūdiem, kurus ķēniņš, mans tēvs, ir atvedis šurp trimdā?” (13. pants) Viņa jautājums atsauc atmiņā 1. nodaļas formulējumu un tiecas atgādināt Daniēlam un visiem citiem babiloniešu dievu pārākumu pār Israēla Dievu. Pārfrāzējot ķēniņienes mātes vārdus (14. pants), viņš izvairās lietot īpašības vārdu „svēts”, ar ko viņa raksturoja Daniēla Dievu. Belsacars manipulē ar faktiem, kaut ko izlaižot un kaut ko citu īpaši izceļot, kā tas viņam ir izdevīgāk. Viņš mēģina uzpirkt Daniēlu, piedāvājot tam zelta ķēdi un augstu stāvokli (16. pants). Būtībā viņš aicina Daniēlu sagrozīt dievišķo pravietojumu un sacīt to, ko ķēniņš vēlas dzirdēt. Viņš arī cenšas iegūt tā Dieva žēlastību, kuru viņš, kā šķiet, ir sadusmojis.
