Daniēla atbilde ir skarba. Tā kā mēs esam pieraduši pie Daniēla takta un cieņas, šī viņa atbilde mūs pārsteidz: „Paturi savas dāvanas un dod savu atalgojumu citam.” (17. pants) Daniēls redz ķēniņam cauri un vēlas saglabāt savu personīgo un runas brīvību. Bet Daniēla dusmas nav tikai šī pēdējā notikuma izraisītas. Belsacara netaisnība ir daudz dziļāka par šo klajo piekukuļošanas mēģinājumu. „Un tu, viņa dēls, Belsacar, neiedvesi sev pazemību savā sirdī, kaut gan tu visu to zināji.” (22. pants) Mēs tagad saprotam Belsacaru, viņa mēģi nājumu apglabāt pagātni un kopā ar to Israēla Dievu. Sirds dziļu mos viņš zina un vienmēr ir zinājis patiesību. Un tāpēc, ka tā viņu satrauc, viņš tiecas to iznīdēt, to aizmirst. Viņš apzinās, ka Israēla Dievs ir patiesais Dievs, un tā ir šī apziņa, ko viņš ar savu aizmāršību cenšas slāpēt.
Bet Belsacars nav aizmirsis – viņš apzināti un atklāti pretojas Dievam, kuram viņš tic: „Tu drīzāk esi sacēlies pret debesu Kungu.” (23. pants) Tiešām, ķēniņš ir daudz labāk pazīstams ar ebreju Dievu, nekā vēlas to atzīt, – uz to norāda Daniēla runas noslēgums: „Bet tu negodāji Dievu, kurš tur savā rokā tavu elpu un tavus ceļus.” (23. pants, burtisks tulkojums) „Roka” un „elpa” asociatīvi norāda uz pirmā cilvēka radīšanu, kad Dievs viņu veidoja ar savu roku (Psalmi 119:73; Jesajas 41:20) un iepūta viņa nāsīs dzīvības elpu (1. Mozus 2:7). Tas pieder bībeliskajai radīšanas valodai: „Kas gan no visiem tiem to nezinātu un neatzītu, ka Tā Kunga roka it visu pasauli ir darījusi, ka Viņa rokās ir visu dzīvo dvēseles un visu cilvēku miesu gars [elpa – NIV]!” (Ījaba 12:9, 10; sk. arī Ījaba 34:14, 15; Psalmi 104:28-30) Belsacars, kurš „visu to zina” (Daniēla 5:22), atmet Radītāju un Viņa vietā izvēlas metāla un akmens elkus, kuri neko nezina (23. pants). Pirmā rīcība izraisa otro. Kurš atmet Dievu Radītāju, tas galu galā kritīs atpakaļ pie paša rokām un pēc savas līdzības darinātiem elkiem. Šādi indivīdi kļūst paši sev par dieviem.
Daniēls kā pravietis ņem virsroku pār Daniēlu kā gudro. Tā vietā, lai ātri atšifrētu uzrakstu, viņš atļaujas novirzīties no tēmas garā apsūdzības runā. Uzraksta parādīšanās iemesls viņam interesē vairāk par pašu uzrakstu. Ķēniņa glābšana ir svarīgāka par noslēpumainās vēsts atšifrējumu.
