Noslēpuma atrisinājums meklējams Belsacara grēkā. „Roka”, kas parādījās pie sienas, ir tā pati, kas tur dzīvību: „Bet tam Dievam, kura rokā stāv tava dzīvības dvesma un visi tavi ceļi un likteņi, tu nedevi godu. Tāpēc Viņš sūtīja šo roku līdz ar tās darināto uzrakstu.” (23., 24. pants) Ķēniņam ir divi iemesli baidīties: pirmkārt, pati roka, kas raksta uz sienas. Otrkārt, tas, ka šī roka reprezentē Dievu, kuru viņš ir ignorējis un izsmējis. Tas, ko Belsacars uztver kā draudus, nav nekas cits, kā viņa paša grēka rezultāts. Pirmā mācība, ko varam gūt no noslēpumainās rokas, ir tā, ka katrs noziegums sagādā pats sev sodu. Bet roka pēc sevis atstāja uzrakstu. Kad Bībelē Dieva roka kaut ko raksta, tas parasti ir tiesas jeb sprieduma kontekstā. Dieva grāmatas, tāpat kā baušļi, ko Dieva pirksts iegravēja akmens plāksnēs (Daniēla 7:10; 2. Mozus 31:18; 34:1; 5. Mozus 10:5; At klāsmes 3:5; 21:27), veido daļu no tiesas jeb sprieduma. Pazīstot bībelisko patiesību, Belsacars jūt, ka uzraksts vēsta viņam kādu spriedumu. Tā nav tikai Radītāja, bet arī tiesneša roka. Radītājs ir tiesnesis. Vienīgi Viņš, kurš ir veidojis dvēseles dziļumus, kurš spēj ieskatīties visapslēptākajās domās, vienīgi Viņš ir cilvēka tiesnesis. Tagad mēs saprotam bībelisko saikni starp tiesu un radīšanu: „Kungs, Tu izproti mani visos sīkumos un mani pazīsti. Tu zini – vai es sēdu vai ceļos – Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes (..) Jo Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās. (..) Manas būtnes veidojums Tev nebija apslēpts (..) Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas.” (Psalmi 139:1-23; sk. arī Atklāsmes 14:7)
Raksts uz sienas Belsacaram liek drebēt. Viņš zina, ka tā ir vēsts no Radītāja, no dievišķā tiesneša. Kaut kā ir jāizdibina tās nozīme. Bet tas nav viegls uzdevums. Vispirms grūtības sagādā tas, ka aramiešu teksts neizmanto patskaņus; tas attiecas uz daudziem senajiem uzrakstiem. Lai šādu tekstu lasītu, cilvēkam jau jābūt pazīstamam ar tā nozīmi. „Kas šo rakstu var lasīt un man izskaidrot ...” (Daniēla 5:7) Pastāv iespēja, ka vārdi varēja būt arī bez atstarpēm, un tas atšifrēšanu padara vēl sarežģītāku. Lai stādītos priekšā, cik grūts šis uzdevums bija, mēģiniet izlasīt šādu tekstu bez patskaņiem un bez atstarpēm starp vārdiem: NMBRDNMBRDVGDNDDVDD.
Mēs gluži labi varam saprast kaldeju neveiksmi. Vienīgi paša šī teksta autora dota atklāsme varēja ļaut to izlasīt, un kur nu vēl saprast. Jebkurā gadījumā, pat ar patskaņiem, šie vārdi bija bez jēgas. „MENE, MENE, TEKEL, UPHARSIN.” Pirmajā izskaidrojuma līmenī mums ir darīšana ar svara mērvienībām. Mene (mina, ~600 g), Tekel (šekelis, seķelis ~10 g), Upharsin (pus mina, ~300 g). Tā bija vēsts, ko varēja izkliegt katrs ielu pārdevējs, lai informētu savu klientūru par pieejamām dažādām svara mērvienībām. Belsacars saņem mājienu: tirgošanās ir beigusies. Belsacars bija visai labi pazīstams ar šādu veikalniecisko žargonu. Vēsture ziņo, ka Jaunbabilonijas ķēniņi nodarbojās ne tikai ar administratīvajām lietām, bet veica arī komerciālus darījumus. Babilonijā pirkšana un pārdošana bija nacionālā izklaide. Belsacars bija ne tikai Babilonas ķēniņš; viņš bija arī ievērojams vilnas tirgonis. Ņemot vērā viņa saistību ar komerciju, viņam vajadzēja saprast, ko šis uzraksts uz sienas varētu nozīmēt. Daniēls izsakās vēl skaidrāk, norādot uz kat ra vārda etimoloģiju atbilstoši bībeliskajai interpretācijas metodei. Mene ir atvasinājums no saknes, kas nozīmē „skaitīt”, „noteikt.” Šī sakne parādās arī 1. nodaļā saistībā ar dienas uztura devu, ko ķēniņš „noteica” (5. pants). Citviet Bībelē šis vārds lietots vienīgi saistībā ar Radītāju, kurš kontrolē un nosaka vēstures gaitu. Vārda Mene sakne apzīmē arī babiloniešu likteņa dievu, „Meni” (Jesajas 65:11, 12). Arābu valoda atvasinājumu manye saprot kā „nolemtību” vai „likteni”. Dievišķā vēsts pielīdzina Belsacaru „nolemtam” jeb bankrotējušam tirgotājam, kura tirdzniecība ir izbeigta. Ķēniņa liktenis viņu jau gaida (Daniēla 5:26).
Tekel ir atvasinājums no saknes, kas nozīmē „svērt”. Tas ir vēl viens komercijas pasaulei piederošs tēls. Belsacars kā kāda prece tiek „svērts svaru kausā” un „atrasts par vieglu” (burtiski – „atrasts bez”, „atrasts iztrūkstošs”) (27. pants). Citiem vārdiem, viņš ir viltojums. Svari un svēršana šeit norāda uz juridisku kontekstu. Bībelē un senajā Tuvo Austrumu kultūrā kopumā tā ir arī Dieva tiesas terminoloģija. „Jo Tas Kungs ir Dievs, visu zinātājs, Viņš sver darbus.” (1. Samuēla 2:3) „Lai Dievs mani nosver taisnīgā svaru kausā.” (Ījaba 31:6) Belsacars skaidri apzinās, ka šie vēsts vārdi ietver tiesu un sodu. Upharsin ir atvasinājums no saknes, kas nozīmē „sadalīt”, sašķelt”, „salauzt”, „sasist druskās”. Bībelē šis vārds bieži lietots var darbības kontekstā. „Jūs salauzīsit [prs] arī viņas kaulus, sadalīsit viņu gabalos” (Mihas 3:3). Ebreju valodā baltastes ērglis ir peres (5. Mozus 14:13), jo tas saplosa (prs) savu upuri. Dievišķā vēsts Belsacaru pielīdzina tirgonim, kas krīt par upuri svešiniekiem un tiek saplosīts gabalos. Uz to, ka uzbrucēji ir vairāki (mēdieši (jeb mīdieši) un persieši), netieši norāda arī vārda upharsin daudzskaitļa forma; uzrakstā tas ir vienīgais vārds daudzskaitlī. Jau pats vārda prs skanējums dod mājienu uz persiešiem. Belsacars tagad zina, ka viņa valstij ir pienācis gals. Katrs vārds uz to norāda. Mene (skaitīts) ir tirdzniecības beigas; Tekel (svērts) ietver trūkumu, prombūtni, deģenerāciju; un Upharsin (un dalīts) norāda uz sadalīšanu, sabrukumu.
Bet pāri par pašiem vārdiem fatālus beigu zvanus var saklausīt arī to ritmā. Uzraksts sastāv no četriem vārdiem, jo vārds Mene ir ar nolūku atkārtots. Un katram vārdam Daniēls pievieno no četriem vārdiem sastāvošu izskaidrojumu aramiešu valodā.
Skaitlim četri Daniēla grāmatā ir ievērojama loma. Nebu kadnēcara sapņa tēls sastāvēja no četriem metāliem, ainojot četras lielvalstis, kas sekos cita citai līdz pat galam. Tās pašas četras valstis parādīsies atkal 7. nodaļā, šoreiz četru zvēru veidā. Arī ārpus Bībeles literatūrā ir atrodams šis četru daļu cikls. Senie Persijas un Babilonas pravietojumi bieži runā par četru valstu ciklu, ne obligāti ar to domājot četras valstis no Daniēla grāmatas. Piektās valsts šeit nav. Zemes valstis nepārsniedz skaitli četri. Skaitlis četri ir gala, beigu zīme. Tas attiecas arī uz Belsacaru. Nebukadnēcaram sekoja četri ķēniņi: Amel-Marduks (562-560), Neriglisars (560-556), Labaši-Marduks (556) un visbeidzot Nabonids (556-539) ar Belsacaru kā reģentu jeb pavaldoni. Vairāk neviena ķēniņa nebūs. Belsacars saprot, ka viņš ir pēdējais Jaunbabilonijas monarhs.
