Satrapu rīcība atgādina kaldeju izturēšanos pret trim ebrejiem trešajā nodaļā. Interesanti, ka tajā var vērot visas modernā antisemītisma iezīmes: tas pats naids pret sveštautiešiem, viņu para žām un viņu reliģiju; tā pati slimīgā nenovīdība; tie paši mājieni uz jūdu izcelsmi (Daniēla 6:13); un tā pati politiskā ieinteresētība. Kur vien sabiedrība jūdus sāk uztvert kā draudu vienotībai, antisemī tisms kļūst par tautu un ideoloģiju vienojošo faktoru, vai tas būtu marksisms vai nacisms, kreisais vai labējais radikālisms. Sestā nodaļa piedāvā mācību vairākumam, brīdinot to ne tikai no antisemītisma kārdinājuma, bet arī no jebkuras ksenofobiskas apspiešanas formas. Gan jūdu un kristiešu, gan balto un melno attiecībās antisemītisms ir prototips naidam starp rasēm, reliģijām un tautām – naidam pret atšķirīgo. Antisemītisms ir noziegums pret cilvēci, bet tas mēdz maskēties. Valsts, Dieva vai Allāha vārdā mēs nicinām, mēs vajājam un mēs sitam krustā. Antisemītisms pēc būtības ir reliģiozs. Mēs ienīstam un nogalinām ar tīru sirdsapziņu, būdami pārliecināti par Dieva atzinību un svētību. Daniēla stāsts atsedz antisemītisma slēpto mehānismu. Satrapu reliģija ir cilvēcisks produkts. Tā nav inspirēta no augšas, bet rodas administratīvajā komitejā: „Visi augstākie valsts ierēdņi, priekšnieki, apgabalu pārvaldnieki un valsts padomnieki, kā arī augstākie pavēlnieki nolēma, ka izdodama ķēniņa pavēle, rīkojums un aizliegums.” (7. pants) Viņi plāno pie lūgsmi, un nepaklausība automātiski nozīmē nāvi lauvu bedrē. Viņi ir pieņēmuši savu lēmumu un nu kolektīvi (6., 11., 15. pants) metas pie ķēniņa. Viss ir atkarīgs no viņu pašu politiskā snieguma, tāpēc arī viņi ir tik aktīvi. Darbaholisms ir bezdievības laikmeta simptoms. Apsēstība ar panākumu gūšanu, ko mēs dažkārt vērojam savās draudzēs, nebūt nav svētuma zīme, bet drīzāk gan signalizē, ka ir zaudēta saikne ar Dievu.
Mirstīgais ir aizstājis Dievu; izmantojot juridisku termi noloģiju: Dieva likumu, dat (5. pants), ir aizstājis cilvēku likums, dat (8. pants). Tas pats vārds qayam raksturo abas – gan cilvēku (7., 15. pants), gan debesu Dieva pavēli (26. pants). Šī liekulība, šī izlikšanās par Dievu ir visa fanātisma un neiecietības sakne. Un tiešām, tās piekritēji uzspiedīs valdnieka pavēli ar varu: „Ikviens, kas trīsdesmit dienu laikā griežas ar lūgšanu vai lūgumu pie kāda dieva vai cilvēka un ne vienīgi pie tevis, ak, ķēniņ, ir iemetams lauvu bedrē.” (7. pants) Pret „neticīgo” vērsta vardarbība nav nekas cits kā paša vajātāja reliģiskā bankrota simptoms. No krusta kariem līdz inkvizīcijai, no Hitlera līdz Staļinam un ajatolām vienmēr parādās tas pats neiecietības rokraksts. Kad reliģija uzdodas par absolūtu pārliecībā, ka tā ir patiesība, tā nevar ieredzēt citas reliģijas, iespējams, tāpēc, ka tās var pārāk daudz atgādināt pašas iedomību un melus.
Bet dievbijīgais neuztraucas. Sestajā nodaļā ainotais kontrasts starp Daniēlu un viņam apkārt esošo pūli ir uzkrītošs. Trokšņaino satrapu ielenkumā viņš paliek kluss. Viņš negriežas ne pie saviem kolēģiem, ne arī pie ķēniņa. Tā vietā viņš aiziet savā istabā un pavērš seju pret rietumiem. Politiskajai stratēģijai Daniēls liek pretī lūgšanu. Tā ir piektā lūgšana Daniēla grāmatā. Konteksts ir bezcerīgs. Sirmais pravietis zina, ka ir bezspēcīgs. Būdams pazīstams ar mēdiešu un persiešu likumiem, viņš zina, ka izdotā pavēle nav atsaucama (8. pants). Līdzīgs piemērs ir aprakstīts arī Esteres grāmatā (Esteres 8:8). Ārpus Bībeles literatūra stāsta par gadījumu, kad kāds cilvēks notiesāts uz nāvi par noziegumu, kuru viņš nemaz nebija pastrādājis. Kad beidzot tika pierādīta viņa nevainība, bijis jau par vēlu atsaukt ediktu un nāves sods ticis izpildīts. Daniēls neredz nekādu izeju. Pat ķēniņš nevar neko darīt. Aplūkota šādā kontekstā, pravieša lūgšana iegūst jaunu nozīmi. Viņš to neveic kā reliģisku pienākumu, nedz arī aiz rutīnas vai māņticības. Tā arī netiecas tērpties retoriskā krāšņumā. Šāda lūgšana ir neparasta, jo to rosina nāves draudi, un tā runā tikai par visbūtiskāko. Bet daudzējādā ziņā tā neatšķiras no Daniēla iepriekšējām lūgšanām. Ne jau apstākļi ir tie, kas Daniēlu spiež lūgt. Teksts norāda, ka viņš „pielūdza un slavēja savu Dievu, kā viņš to visu laiku kārtīgi bija darījis” (10. pants). Satrapu reliģiskajai sistēmai Daniēls liek pretī brīva cilvēka lūgšanu. Viņš lūdz neatkarīgi no apstākļiem, gan labos laikos, gan sliktos. Viņam lūgšana nav pēdējais salmiņš slimībā vai nāves priekšā, bet neatņemama viņa dzīves sastāvdaļa.
Daniēla lūgšana ir gan varoņa, gan svētā lūgšana. Lai ignorētu aizliegumu un lūgtu, ir nepieciešama varonīga drosme. Vienkārši nometoties uz ceļiem, Daniēls riskē ar savu dzīvību. Viņš būtu varējis lūgt slepenībā. Raksti pat mudina lūgt noslēgtībā (Mateja 6:6). Kad lūgšana kļūst par modes lietu, labāk ir lūgt vienatnē. Bet kad varasiestādes izsludina lūgšanu ārpus likuma, lūgt slēpjoties nozīmētu atzīt, ka ķēniņš ir varenāks par Dievu. Daniēls – vismaz uz laiku – būtu varējis piemēroties apstākļiem. Galu galā, Dievs piedod – Viņš zina cilvēka sirdi. Bet Daniēls izvēlas drīzāk mirt, nekā kaut uz laiku atteikties no savas ticības dzīves. Kad pār viņa galvu savelkas mākoņi, viņš neskrien meklēt patvērumu, bet stāv stalti kā brīvs cilvēks. Pravietis izvēlas palikt uzticīgs Dievam savā sirdī un arī savā rīcībā. Viņa drosme ir ievērības vērta. Būdams saprātīgs un piedzīvojis vīrs, Daniēls zina, pret ko viņš nostājas. Tā nav vientiesība, kas nespētu apzināties savas rīcības sekas. Tomēr tā nav tikai varoņa, bet vēl jo vairāk tā ir svētā lūgšana. Lūgt, atrodoties grūtībās, ir vieglāk, nekā lūgt ikdienā. Daniēla drosmei mums jāpievieno arī pacietības tikums. „Vieglāk ir būt varonim nekā svētajam”, saka doktors Rio Alberta Kamī romānā Mēris. Varonīga rīcība ir īslaicīga un publiska. Tas to arī dara varonīgu. Svēta rīcība turpretī turpinās arī tumsā un visu mūžu. Neviens neaplaudē, neviens par to nezina, nevienam tas nerūp. Lūgšana briesmu brīdī vai pārbaudījumā prasa mazāk pūļu, nekā lūgšana ikdienas dzīves gaitā.
Ja Daniēls nepadodas savam smagajam pārbaudījumam, tad tas ir pateicoties ietvaram, kādu viņš ir piešķīris savai lūgšanai. Savā namā viņš ikdienas lūgšanai ir nošķīris „augšistabu”, greznību, ko varēja atļauties vienīgi atsevišķas ļoti augstas amatpersonas (2. Ķēniņu 1:2; 4:10, 11). Tādā veidā lūgšana kļūst saistīta ar vietu, palīdzot atstāt citas rūpes viņpus slieksnim. Daniēla lūgšanu dzīvi balstīja arī noteikta kārtība jeb disciplīna. Pravietis lūdz „trīs reizes dienā” (Daniēla 6:10, 13). Lūgšanai nevajadzētu būt atkarīgai vienīgi no „dvēseles saviļņojumiem”, kas nāk un iet atbilstoši mūsu noskaņojumam vai mēness fāzei. Daniēla piemērs mums māca, ka lūgšanai jātiek integrētai mūsu dzīves ritmā. Lūgšana ir dzīvība. Tai ir jātiek lolotai un koptai, tai ir jāļauj elpot. Lūgšana ir pamatvajadzība, kas mums ir jāpiepilda pat tad, ja jūtas ir kaut kur citur. Lūgšanai ir jābūt tādai pašai mūsu dzīves sastāvdaļai kā maltītes, darbs un citi uzdevumi. Vienīgi tad mēs būsim pietiekami stipri, lai stātos pretī pārbaudījumam, kad tas nāk.
Interesanti, ka Daniēla lūgšanu laiks ir saistīts ar upurēšanas laiku Jeruzalemes templī (1. Laiku 23:30-31). Pieminot šos rituālus, Daniēls vēršas pret rietumiem. Jau tempļa iesvētīšanas lūgšanā Salamans izjuta šo saikni starp upurēšanas rituālu un trimdinieku lūgšanu: „Un ja tie tad to atzīst tanī zemē, uz kuru tie kā gūstekņi ir aizvesti, un tie atgriežas un piesauc Tevi (..) un ja tad viņi Tevi pielūdz, griezušies ar vaigu pret savu pašu zemi, kuru Tu biji nodevis viņu tēviem, un to pilsētu, kuru Tu esi izredzējis, un to namu, kuru es esmu uzcēlis Tavam Vārdam, tad uzklausi Tu debesīs, Savā dzīvojamā mājoklī, viņu lūgšanas un viņu piesauksmes un nes Tu tiem viņu taisnību.” (1. Ķēniņu 8:47-49) Lūgšana tādējādi ir cieši saistīta ar upurēšanu. Līdzīgi upurēšanai Dievs ir paredzējis, lai lūgšana mūs vestu tuvāk Viņam. Ebreju darbības vārds „upurēt” ir cēlies no saknes qrb, kas nozīmē „tuvu” un ietver Dieva tuvošanos cilvēkam. Lūgšana nav cilvēku uzkāpšana pie Dieva, bet Dieva nokāpšana pie cilvēkiem. Šeit slēpjas atšķirība starp Daniēla un babiloniešu reliģiju, kuri bija atkarīgi no savām pašu pūlēm.
Lūgšanas orientēšana pret templi ir arī cerības žests: tas aino cerību, ka trimdinieki atkal atgriezīsies un templis tiks atjaunots. Lūgšana ietver arī nākotnes dimensiju. Daniēls negriežas pret Jeru zalemi kā burvis, kas vēršas pret debesīm pēc lietus. Viņa rīcībai nav maģisku nolūku. Viņš zina, ka problēmas risinājums ir kur citur – „debesīs”, kā sacīja Salamans. Daniēls lūdz, pagriezies pret Jeruzalemi, tāpēc, ka viņš cer uz nākotni. Viņa lūgšana ir novietota laikā, ne telpā. Ebrejiem svētums slēpjas laikā, ne telpā. Nozīme nav monumentam, bet laikam. Ābrahams Hečels atzīmē, ka „‘Kunga die na’ praviešiem ir svarīgāka par ‘Kunga namu’.” Trīs monoteistiskās reliģijas – jūdaisms, kristietība un islāms – ir saglabājušas Daniēla žestu. Visas trīs reliģijas ir orientējušas savas lūgšanas un savas pielūgsmes vietas Jeruzalemes virzienā.
Daniēla lūgšana vijas ap diviem ticības un cerības elementiem, kas ietverti divos darbības vārdos. Daniēls „slavē” (Daniēla 6:10), un viņš „lūdz” (11. pants). Pirmais darbības vārds ir atvasināts no vārda yad (atvērta roka) un izsaka tādas personas pateicību, kas ir kaut ko saņēmusi. Otrs vārds mithannan ir cēlies no hnn (labvēlība, žēlastība) un izsaka tādas personas lūgumu, kas nav saņēmusi. Lūgt tādējādi nozīmē atzīt savu tukšumu un apzināties, ka viss, kas ir, nāk no augšas. Šāda lūgšana ir pazemības akts. Daniēls lūdzot nometas ceļos, tas ir verga vai uzvarēta kareivja žests, kura liktenis tagad atrodas pavēlnieka rokās.
