Bet Daniēla lūgšana paliek neuzklausīta. Šķiet, ka pats Dievs ir bezspēcīgs. Lietas iet savu gaitu un Daniēls ir lemts sodam. Dārijs izsaka dažus iedrošinājuma vārdus: „Tavs Dievs, kam tu kalpo bez mitēšanās, tas lai izglābj tevi!” (Daniēla 6:16), izmantojot to pašu frāzi, ko izsacīja trīs ebreji, atbildot Nebukadnēcaram (Daniēla 3:17). Bet vārdi neko nemaina. Sargi iemet Daniēlu lauvu miteklī un aizzīmogo ieeju. Saskaņā ar Herodotu, akmens durvis tika nostiprinātas ar izturīgu virvi. Bija arī speciāla iedobe ar mālu, kurā ķēniņš varēja iespiest savu zīmoggredzenu (Daniēla 6:17). Daniēla liktenis ir apzīmogots. Iestājas klusums. Ķēniņš dodas gulēt neēdis (18. pants). Senatnē vakariņas bija galvenā ēdienreize (2. Mozus 16:8). Dienas karstums bija mitējies, un tas bija īstais laiks ielūgumiem un banketiem. Ķēniņa atturība ir kas vairāk par grūtsirdības izpausmi – tas ir gavēnis. Tuvo Austrumu kultūra, tāpat kā bībeliskā tradīcija, gavēni saista ar lūgšanu (Daniēla 10:3). Bezspēcīgs, ķēniņš kā pie pēdēja salmiņa ķeras pie reliģiskas lūgšanas. Nākamajā rītā viņš steidzas pie lauvu bedres skatīties, vai viņa lūgšana ir atbildēta. Ar skumjām un uztraukumu balsī viņš vaicā: „Daniēl, tu dzīvā Dieva kalps! Vai tavs Dievs, kuram tu bez mitēšanās kalpo, tevi ir izglābis no lauvām?” (Daniēla 6:20) Un sirmais pravietis rāmi atbild: „Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi!” (21. pants) Uz ķēniņa „dzīvais Dievs” (hay) atsaucas Daniēla „dzīvo mūžīgi” (hay). Dieva dzīvība nodrošina ķēniņa dzīvību. Starp abām pastāv bioloģiska saikne. Ķēniņš „dzīvo” pateicoties „dzīvajam” Dievam. Līdzīgi tam, ja Daniēls ir dzīvs, tad arī tas ir, pateicoties tam pašam dzīvajam Dievam. Daniēls neatsaucas nedz uz savu lielo drosmi, nedz arī uz savu izcilo ticību. Tā vietā viņš izvēlas apliecināt dzīvo Dievu, kurš „aizturēja lauvām rīkli, ka tie mani neaiztika” (22. pants).
Tāpat kā trešajā nodaļā, arī šoreiz glābšana nāk no augšas, Dievam sūtot savu eņģeli. Pāri par mūsu spēkiem, glābšanas avots ir ārpus mums pašiem. Daniēlu nav glābusi nedz viņa gudrība, nedz arī viņa parādītā drosme, bet tas, ka „viņš bija pilnīgi uzticējies savam Dievam” (23. pants). Viņu glābj ticība. Daniēls bija nevainīgs (22. pants), bet ar to vien nepietika, lai viņu glābtu. Lai Dievs sūtītu savu eņģeli, viņam bija nepieciešama ticība. Bet ticība neizslēdz taisnumu jeb nevainīgumu. Lai arī glābšana nāk vienīgi no Dieva, ticība nevar izdzīvot bez darbiem; bez atsaukšanās rīcībā un darbos. Uzticība Dievam dara Daniēlu taisnu jeb nevainīgu. Ticība ir kas vairāk, nekā vienkārši „ticēšana” Dieva glābšanai – tā ir „dzīvošana” un cīnīšanās tagadnē ar Dieva palīdzību. Cilvēki bieži ir reducējuši reliģiju līdz abstraktam bezmiesisku dogmu līmenim, kas glazētas ar skaistām emocijām. Daniēla pieredze mums sniedz ikdienā iemiesotas reliģijas paraugu.
