Divas pavēles, ko ķēniņš deva mūsu stāsta sākumā, atbalsojas vēl divās citās, ko viņš izdod tagad. Ja iepriekš bija pavēlēts iemest Daniēlu lauvu bedrē, tad tagad tiek izdota pavēle iemest bedrē pravieša apsūdzētājus kopā ar viņu ģimenēm. Bet šī pavēle ir tikpat bezjēdzīga kā pirmā. Vardarbība par Dievu neizpērk vardarbību pret Dievu. Izvēloties sekot tradīcijai, Dārijs paliek tikpat aprobežots kā aizvien. Sods ir kolektīvs, lai novērstu iespēju, ka kāds no izdzīvojušiem ģimenes locekļiem varētu atriebties. Šajā reizē ne viens eņģelis neiejaucas. Lauvas pat neļauj saviem upuriem sasniegt zemi. Saskaņā ar Jozefu Flāviju, Daniēla apsūdzētāji bija apšaubījuši brīnuma autentiskumu, sakot, ka lauvas ir bijuši paēduši un tāpēc nav Daniēlu aiztikuši. Nu viņiem tika dota lieliska iespēja pārbaudīt sava iebilduma atbilstību īstenībai.
Pavēli pielūgt ķēniņu tagad nomaina pavēle pielūgt Daniēla Dievu. Dārija dekrēts līdzinās Nebukadnēcara dekrētam 3. nodaļā. Bet, kamēr Nebukadnēcars bija tikai aizliedzis zaimot Dievu, Dārijs pavēl cilvēkiem Viņu pielūgt: „Tā ir mana pavēle: visā manā valstī ikvienam būs bīties un drebēt Daniēla Dieva priekšā, jo tas ir dzīvais Dievs, tas paliek mūžīgi, Viņa valstība ir neiznīcīga, Viņa valdīšanai nav gala.” (26. pants) Dārijs aptver lauvu bedres brīnuma universālo aspektu. Kad cilvēks sastopas ar Dieva eksistences realitāti, tas nespēj klusēt. Tāpēc arī viņa dekrēts cildina dzīvo Dievu. Šī ir sestā lūgšana Daniēla grāmatā; tā ar savu līdzīgo stilu, vārdiem un saturu mums atgādina Nebukadnēcara lūgšanu 4. nodaļā. Arī šīs lūgšanas centrā ir Dievs un Viņa mūžīgā valsts. Bet Dārijam ir dziļāka izpratne par ebreju Dievu nekā tā bija Nebukadnēcaram, jo viņš apliecina, ka Dievs ir „dzīvais Dievs”, Radītājs un Glābējs. Ķēniņa pirmie vārdi raksturo Viņu kā mūžīgi dzīvo Dievu, kurš „paliek mūžīgi” un kura „valstība ir neiznīcīga” – atšķirībā no šīs pasaules valstīm (26. pants).
Persiešu ķēniņa lūgšanu caurvij dzīvības motīvs. Lūdzot cil vēks sāk labāk apzināties, kas ir patiesa, paliekoša dzīve, kurā laime ir kas vairāk nekā tikai mirāža. Lūgšana ir protests pret ciešanām un nāvi, kliedziens pret nepieņemamo. Caur lūgšanu mēs saņemam cerību. Lūgt nozīmē mīlēt dzīvi, būt saistītam ar Dievā esošo dzīvību. Šāda lūgšana nozīmē atskārsmi, ka bez Dieva nekas nevar pastāvēt vai izdzīvot. No rīta mēs lūdzam, atmostoties un ceļoties ikdienas dzīvei. Dienvidū mēs lūdzam par maizi, kas mūs uztur. Un vakarā mēs nododam savas dvēseles Viņa gādībā.
Lūgšanā daudzinātā dzīvības tēma sakņojas bībeliskajā radīšanas notikumā. Dzīvība ir saistīta ar Dievu, jo Viņš ir tās avots, visa esošā Radītājs. Ar to bībeliskā lūgšana atšķiras no pagāniskās lūgšanas. Pagāni lūdz to, ko paši ir izveidojuši. Bībeles ticīgie lūdz To, kurš ir veidojis viņus. Tāpēc arī lūgšana vēršas pie neredzamā. Katrs Dieva attēlojums ir cilvēku darinājums un kā tāds tas falsificē lūgšanu. Cilvēki tad visu universā uztver kā „zīmes un brīnumus” (27. pants). Saule un zvaigznes, kalni un jūra, vīrietis un sieviete neradās paši pēc savas iniciatīvas, nedz arī nejaušības dēļ, bet gan mērķtiecīgas radīšanas rezultātā. Un viss ir brīnums, neredzamā Dieva zīme. Lūgšanas akts sakņojas radīšanas notikumā. Tā ir ticība Dieva spēkam bēdas pārvērst priekā, nāvi dzīvībā, neko darīt par kaut ko.
Tikai šādā kontekstā var notikt glābšana, kā mēs redzam lūg šanas trešajā apgalvojumā: „Viņš izglābj un atsvabina.” (27. pants) Ticība glābšanai ietver ticību radīšanai, un ticību radīšanai dara ie spējamu ticība dzīvajam Dievam. Jo vienīgi Radītājam, kurš jopro jām dzīvo, ir spēks nāvi pārvērst dzīvībā. Lūgšana ir vairāk nekā tikai mierinošs un subjektīvs pārdzīvojums. Tā tiecas mainīt kosmis kās dimensijas. Pāri par transcendentālu harmonijas un miera pie dzīvojumu tā ir eksistenciāls sauciens pēc labākas pasaules. Kad mēs lūdzam par dienišķo maizi, par slimnieku un pat par mieru pasaulē, būtība vienmēr ir tā pati. Augstākais lūgšanas piepildījums ir glāb šana, Dieva valsts nākšana. Senie rabīni mēdza teikt, ka „lūgšana, kurā netiek pieminēta Dieva valstība, nav lūgšana.” Tāpēc lūgšanas galarezultāts ir augšāmcelšanās. Trīs jēdzieni, ko satur Dārija lūgšana („dzīvais Dievs”, Radītājs Dievs un Dievs, kurš glābj), saplūst kopā augšāmcelšanas notikumā: „Viņš izglāba Daniēlu no lauvu rīkles.” (27. pants)
Dzīvības, radīšanas un glābšanas tēmas ievijas arī Daniēla pie dzīvojumā. Pārdzīvojis lauvu bedri un iznācis no tās neskarts, līdzīgi trīs ebrejiem 3. nodaļā, Daniēls ir uzskatāms par augšāmcēlušos no mirušiem. Jaunajā Derībā Vēstule ebrejiem piemin abus šos stāstus un tos interpretē augšāmcelšanās gaismā (Ebrejiem 11:33, 34). Bībeliskā tradīcija, īpaši Psalmos, bieži izmanto lauvu, lai simbolizētu nāves varu (Psalmi 22:13, 14, 22; 57:4-6; 91:9-13). Arī kristīgā simbolika ir pārņēmusi šo stāstu kā simbolu uzvarai pār nāvi. Ticīgie ir attēlojuši ainu ar no lauvām izglābto Daniēlu uz sarkofāgiem kā atgādinājumu par augšāmcelšanās brīnumu. Kristiešu skatījumā stāsts par Daniēlu satur daudz līdzību ar stāstu par Jēzu. To atzina jau agrīnie kristieši, kuriem Daniēla grāmata kļuva par pastāvīgu iedvesmotāju. Līdzīgi Daniēlam Jēzus kļuva par upuri augsti stāvošu amatpersonu sazvērestībai, kuriem skauda Viņa ietekme. Līdzīgi kā stāstā par Daniēlu ļaunie spēki manipulēja ar vadošo autoritāti un piesauca politiskus iemeslus, lai attaisnotu soda piespriešanu. Abos gadījumos upuris bija nevainīgs un mēģinājumi viņu glābt veltīgi. Un abos gadījumos notiek augšāmcelšanās no aizzīmogota kapa.
Daniēls ceļas no nāves varenāks nekā iepriekš. Viņš ir brīvs. Dievs, kurš bija nolemts vienīgi slepenai pielūgsmei, uzskatīts tikai par kādu no cilšu dievībām, tagad ir universa Dievs (Daniēla 6:26, 27). Viss ir apgriezies otrādi. Daniēla uzvara atbalsojas tālu. Tā brīdina oportūnistus, kuri zemojas panākumu dievu priekšā, un tā iedrošina tos retos, kuri izvēlas ticības risku.
